Garkalnes meži

Garkalnes meži
Garkalnes meži
	Mežs netālu no Krievupes stacijas
	Garkalnes meži
Tips	dabas liegums
Atrašanās vieta	Ropažu novads, Latvija
Koordinātas	57°04′15″N 24°29′08″E / 57.07083°N 24.48556°EKoordinātas: 57°04′15″N 24°29′08″E / 57.07083°N 24.48556°E
Platība	1789 ha
Dibināts	2004. gadā
Pārvaldes institūcija	Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālā administrācija

Garkalnes meži ir dabas liegums Ropažu novadā, lielākoties Garkalnes pagasta teritorijā ar nelielu Vangažu pilsētas teritorijā esošu daļu. Starptautiskā putniem nozīmīgā vieta. Aizņem 1789 ha.^[2] Fizioģeogrāfiski liegums atrodas Viduslatvijas zemienes Ropažu līdzenumā, Piejūras ģeobotāniskajā rajonā. Liegums iekļauts aizsargājamo teritoriju sarakstā Natura 2000 ar kodu LV0527400.^[3]^[4] Liegums sadalīts divās daļās — 1645 hektāru^[5] lielā mežu masīvā ap Krievupes staciju ar nelielu atzarojumu dienvidos no Garkalnes un atsevišķa, ar pārējo teritoriju nesavienota iecirkņa 139 hektāru liela ziemeļrietumos no Garkalnes. Lielāko lieguma daļu veido priežu meži ar sūnu un ķērpju zemsedzi, daļa no kuriem ir Eiropā aizsargājamie boreālie meži. Izdegumā centrālajā daļā — sausais virsājs. Krievupes piekrastē sastopamas arī sausās pļavas ar tām raksturīgajām graudzāļu sugām.^[6] Lieguma teritorija tiek aktīvi izmantota atpūtai, ogošanai un sēņošanai.

Bioloģiskā nozīme

Liegums ir lielākā zaļās vārnas (Coracias garrulus) ligzdošanas vieta Baltijā (ap 20 ligzdojošu pāru jeb 80—90 % no visa to skaita Latvijā). Liegumā ir ievērojams aizsargājamo putnu sugu blīvums, putnu sugu daudzveidība un tiem piemēroti dzīves apstākļi:^[7] kopā liegumā konstatētas ligzdojam vismaz 16 Latvijā īpaši aizsargājamās un 11 ES Putnu direktīvas 1. pielikuma sugas.^[6] Teritorijai raksturīga Latvijā mūsdienās reta putnu sabiedrība — Latvijā izzūdošas klaju sausieņu un ekstensīvas mozaīkveida ainavas sugas (zaļā vārna, pupuķis, zaļā dzilna, stepes čipste, sila cīrulis, brūnā čakste u.c.). Sastopamas arī tipiskas, taču, izņemot melno dzilnu, ne pārāk biežas meža sugas (meža balodis, bezdelīgu piekūns, bikšainais apogs).

Gadsimtu mijas pētījumos konstatēts, ka šī teritorija ir īpaši svarīga zaļās vārnas un meža baložu populāciju saglabāšanai. Tāpat svarīgi teritorijā saglabāt biežāk sastopamo melno dzilnu — Eiropā lielākās dzilnu dzimtas pārstāvi, kura ir praktiski vienīgais Latvijas putns, kurš kaļ pietiekami lielus dobumus, lai šīs divas retās sugas varētu tur apmesties. Pateicoties tam, šeit izveidojies mūsdienās izzūdošs apstākļu kopums: daudzi veci koki ar lieliem, melno dzilnu kaltiem dobumiem zaļo vārnu kukaiņu medību vietu — sausu klajumu tiešā tuvumā. Šādas vietas ir 1992. gada lielā izdeguma vēl neaizaugusī 70 ha lielā austrumdaļa un bijušās munīcijas noliktavas 162 ha lielā teritorija, tāpat zaļā vārna izmanto šosejas ceļmalas un gar dzelzceļu izcirstās platības. Melno dzilnu kaltie dobumi liegumā ir vidēji vairāk nekā 170 gadus vecos kokos. 97% šo dobumu ir kokos, kas pārsniedz parasto ciršanas vecumu — 100—120 gadus, kas liek ierobežot mežsaimniecību.^[7]

Apraksts

No lieguma teritorijas privāta zeme aizņem 276 ha jeb 15%, Rīgas domes īpašums ir 355 ha jeb 20%, bet Ropažu novada pašvaldības vai valsts īpašums — 1096 ha jeb 61%. Daļā teritorijas tika plānota vairāku savrupmāju celtniecība. 58 ha atrodas Vangažu pilsētas robežās, pārējā daļa atrodas Garkalnes pagastā. Atsevišķās vietās ziemeļrietumos tā teritorija sakrīt ar “Rīgas ūdens” noteiktajām Remberģu un Baltezera ūdensņemšanas stingrā režīma aizsargjoslām.^[7]

Caur lieguma teritoriju iet Vidzemes šoseja un dzelzceļa līnija Rīga—Lugaži. Dienvidos no Garkalnes teritorija aizņem bijušo PSRS armijas munīcijas glabātuvi ar daļēji mākslīgu mikroreljefu.

Augstums virs jūras līmeņa 10—30 metru, pakāpeniski pazeminoties rietumu virzienā. Vietām ar priedēm un sūnām vai ķērpjiem apaugušas smilšu kāpas. Dienviddaļā īsā posmā Krievupes ieleja ar zemiem krastiem. Gruntsūdeņu līmeni augsts, parasti virs 2 metriem, neliela daļa meliorēta ar novadgrāvjiem.^[7]

Ģeoloģija

Kvartāra segas biezums mainās no 30 m Garkalnes apkaimē līdz 10 m un mazāk pārējā teritorijā. Tā sastāv no augšpleistocēna Latvijas svītas eolajiem nogulumiem, Baltijas ledus ezera nogulumiem un holocēna eolajiem nogulumiem. Krievupes ielejā sastopami aluviālie nogulumi, mitrākajās vietās austrumu daļā arī purvu nogulsnes. Kvartāra nogulumi galvenokārt sastāv no smilšainiem materiāliem — smalkām smiltīm, aleirītiem utt. Bijušo Baltijas ledus ezera un ledāja malas sprostezeru teritorija aizņem visu lieguma zonu. Zemkvartāra virsma šai rajonā ir visumā līdzena, taču tās daļa ap Garkalni atrodas pamatiežu virsmas pazeminājumā. Pamatiežu virsmu veido Gaujas svītas smilšakmeņi un aleirītiski māli.^[7]

Ap liegumu atrodas daļēji izstrādāti grants un smilts karjeri. Pašā liegumā karjeru nav, taču tā austrumdaļā atrodas potenciālas grants un smilts atradnes. Lauksaimniecības zemju teritorijā gandrīz nav, izņemot piemājas dārziņus.

Lieguma teritorijā pārsvarā ir priežu meži ar tipiskām podzolētajām, nabadzīgām smilts augsnēm. Zemākajās reljefa vietās vidusdaļā un ziemeļrietumos sastopamas kūdras un kūdrainās podzolētās gleja augsnes, Krievupes ielejā — aluviālās augsnes.^[7]

Augājs

Teritorijas augājs tika apsekots 2003. gadā, taču nopietni pētījumi netika veikti.

Kā parasti Piejūras ģeobotāniskajā rajonā, “Garkalnes mežus” pārsvarā aizņem priežu (Pinus sylvestris) sausieņu meži. Mežus veido ne tikai skujkoki (pamatā priedes, mitrākās ieplakās egles), bet arī lapu koki — biežāk bērzi (purva (Betula pubescens) un āra bērzs (Betula pendula)), daudz retāk — apses (Populus tremula). Pamežā reizēm sastopams paeglis (Juniperus communis). Meži pamatā tiek saimnieciski izmantoti — izcirsti un stādīti, maz kritalu, neliels vecu mežu īpatsvars. Dabiski atjaunojušos skujkoku mežu ir ap 6%.

Pamežā sastopamas sausajiem priežu mežiem parastās sugas, kā virši (Calluna vulgaris), brūklenes (Vaccinium vitis-idaea), mellenes (Vaccinium myrtillus), melnās vistenes (Empetrum nigrum), reti purvainākās vietās — zilenes (Vaccinium uliginosum). Izdegumos virši veido plašas audzes. Sausajās pļavās sastopamas šādām vietām tipiskas graudzāļu sugas — parastā smilga (Agrostis tenuis), liektā sariņsmilga (Lerchenfeldia flexuosa), kāpu nogāzēs zilganā kelērija (Koeleria glauca), auzenes (Festuca sp.), smiltāja grīslis (Carex arenaria) un pūkainā zemzālīte (Luzula pilosa).^[7]

Mežu zemsedze pamatā sastāv no sūnām un ķērpjiem. No ķērpjiem dominē kladinas (Cladina sp.) un Islandes cetrārija (Cetraria islandica). Vietām atrodamas arī kladonijas (Cladonia sp.).

No aizsargājamām sugām teritorijā atzīmētas meža silpurene (Pulsatilla patens), bezdelīgactiņa (Primula farinosa) (Latvijas Sarkanās grāmatas jeb LSG 2. kategorijā), čemuru palēks (Chimaphila umbellate) un tumšsarkanā dzeguzene (Epipactis atrorubens) (abi pēdējie — Baltijas jūras reģiona sarkanajā grāmatā).

“Garkalnes mežu” teritorijā iespējams atrast arī kādu no staipekņu sugām, jo tās atrastas blakus esošajā dabas liegumā “Buļļezers”.^[7]

Kopumā aizsargājamie biotopi aizņem 73,2% platību no visas lieguma teritorijas.^[2]

Fauna

Putni

Teritorijā 1999.—2003. gada aktīvajā izpētē atzīmētas šādas īpaši aizsargājamo putnu sugas:

ligzdojošās nometnieces — zaļā dzilna (Picus viridis), melnā dzilna (Dryocopus martius);
ligzdojošās — ķīķis (Pernis apivorus), grieze (Crex crex), meža balodis (Columba oenas), vakarlēpis (Caprimulgus europaeus), zaļā vārna (Coracias garrulus), pupuķis (Upupa epops), tītiņš (Jynx torquilla), sila cīrulis (Lullula arborea), stepes čipste (Anthus campestris), brūnā čakste (Lanius collurio);
iespējami ligzdojošās — bikšainais apogs (Aegolius funereus), pelēkā dzilna (Picus canus);
caurceļojošā — lielā čakste (Lanius excubitor);
barojas — melnais stārķis (Ciconia nigra).^[7]

Rāpuļi un abinieki

Liegumā zināmas tādas šādās vietās parastas sugas kā glodene (Anguis fragilis), pļavas ķirzaka (Lacerta vivipara), sila ķirzaka (Lacerta agilis), parastais zalktis (Natrix natrix) un parastā odze (Vipera berus), bet no abinieku sugām — parastais krupis (Bufo bufo) un parastā varde (Rana temporaria). Sila ķirzaka ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, taču neviena no šīm sugām liegumā neprasa īpašu aizsardzību.^[7]

Bezmugurkaulnieki

Bezmugurkaulnieku daudzveidība liegumā ir zema, jo meži tiek saimnieciski izmantoti. No svarīgākajām sugām apsekotāji atzīmējuši Latvijas Sarkanajā grāmatā (LSG) ierakstīto lielo krāšņvaboli (Chalcophora mariana), kuras dzīves cikliem nepieciešamas stāvošas sausas priedes bez mizas jeb “sudrabotās” priedes, kā arī 3—5 gadus vecas atmirušas priedes vai senāk mirušu priežu celmi. Vēl no LSG sugām konstatētas kuprainā celmmuša (Laphria gibbosa) un dzeltenā laupītājmuša (Laphria flava), ziemeļu pumpurgliemezis (Vertigo ronnebyensis), Krievupes pļavās — zaļā upjuspāre (Ophiogomphus cecilia), lielā dižmakstene (Semblis phalaenoides) un ugunsspāre (Pyrrhosoma nymphula). Visām šīm sugām nav vajadzīga īpaša aizsardzība, kamēr tās tāpat atrodas aizsargājamā teritorijā.

Vēsture

Kopš 1999. gada Latvijas Ornitoloģijas biedrība veica teritorijas aktīvu apsekošanu un dobumperētāju putnu aizsardzību, un iesniedza priekšlikumus par mikroliegumu izveidi. Daļa no tiem 2000. gadā tika izveidota, un drīz sākās pilnvērtīga lieguma izveides plānošana.

Dabas liegums tika izveidots 2004. gadā pēc 2003. gadā veiktās plāna izstrādes. 2020. gadā vēl nebija pabeigta jauna dabas aizsardzības plāna izstrāde, iepriekšējais bija izstrādāts periodam līdz 2009. gadam un pagarināts līdz 2019. gadam.^[1]^[7] 2022. gadā tika pieņemti jauni lieguma aizsardzības un izmantošanas noteikumi.^[2]

Galerija

Bijušais dzelzceļa atzars uz Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu 2018. gadā
Krievupes stacija 2020. gadā
Stādīts mežs uz rietumiem no Krievupes stacijas
Bieža sēne sūnotos priežu mežos — cirtainā čigānene