Bezdelīgu piekūns
Bezdelīgu piekūns (Falco subbuteo) ir maza auguma piekūnu dzimtas (Falconidae) plēsīgais putns. Izdala 2 pasugas.[1] Latvijā mājo nominālpasuga Falco subbuteo subbuteo.[2]
Bezdelīgu piekūns Falco subbuteo (Linnaeus, 1758) | |
---|---|
Klasifikācija | |
Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
Tips | Hordaiņi (Chordata) |
Klase | Putni (Aves) |
Kārta | Piekūnveidīgie (Falconiformes) |
Dzimta | Piekūnu dzimta (Falconidae) |
Ģints | Piekūni (Falco) |
Suga | Bezdelīgu piekūns (Falco subbuteo) |
Izplatība | |
Ligzdošanas areāls
Nometnieku areāls
Caurceļotāju areāls
Ziemotāju areāls
| |
Bezdelīgu piekūns Vikikrātuvē |
Bezdelīgu piekūns izplatīts visā Eiropā, izņemot tās ziemeļu daļu un fragmentāri Rietumeiropā. Tas sastopams arī Āfrikā, Turcijā, Aizkaukāzā un plašā areālā pāri Sibīrijai līdz Tālajiem Austrumiem. Eiropas populācijas ir gājputni un ziemo Āfrikā.[3] Latvijā tas ir samērā parasts ligzdotājs, un vasarā visbiežāk sastopamais piekūns Latvijā.[3] Migrējot piekūni veido nelielas grupas.
Izskats
labot šo sadaļuBezdelīgu piekūns ir maza auguma, slaids plēsīgais putns. Tā ķermeņa garums ir 28—36 cm, spārnu plētums 69—84 cm. Kā tas raksturīgs plēsīgajiem putniem, mātīte ir lielāka nekā tēviņš. Tēviņš sver 131—232 g, mātīte 141—340 g.[4]
Bezdelīgu piekūnam ir pelēkbrūns apspalvojums, bet ķermeņa apakšdaļa pie proporcionāli garās astes pamatnes rudi brūna, kas labi redzama putnam lidojumā. Krūtis un vēders raibumots — gaišu, gandrīz baltu un tumši brūnu spalvu svītrojums. Vaigi un pakakle gandrīz balta, virs acīm baltas uzacis. Knābis ir tumši pelēks, bet nāsu paugurs un kājas gaiši dzeltenas. Knābja abās pusēs tumši brūns apspalvojums, radot ūsu iespaidu. Abi dzimumi izskatās vienādi. Jaunie putni ir brūnāki kā pieaugušie. Tā spārni ir gari un smaili, aste lidojumā taisnstūra. Lidojumā augstu gaisā tas atgādina svīri.
Uzvedība un barība
labot šo sadaļuBezdelīgu piekūns mājo atklātās ainavās zemnieku saimniecību, purvu un mežu tuvumā. Tie bieži sastopami skrajos, nelielu koku mežos. Bezdelīgu piekūns medī lidojumā ar nagiem, un tas bieži ir aktīvs krēslas stundās no rītiem un vakaros. Kā visi piekūni tas ir izcils lidotājs, ātrs, spēcīgs, ar asu reakciju, spēju strauji mainīt virzienu un gaisā veikt dažādus akrobātiskus lidojumus.
No bezdelīgu piekūna ir grūti aizbēgt pat visizcilākajiem lidotājiem. Tas pamatā barojas ar lieliem, lidojošiem kukaiņiem, piemēram, spārēm, kuras tiek apēstas uzreiz lidojumā. Tas medī arī dažādus mazus putniņus, visbiežāk — bezdelīgas, čurkstes un svīres. Bezdelīgām un čurkstēm ir īpašs, brīdinošs sauciens, ar ko tās paziņo par bezdelīgu piekūna parādīšanos.[5] Veiklais plēsējs reizēm nomedī sikspārņus un pat ķirzakas.[4] Tas mēdz sekot lauksaimniecības tehnikai tīrumos, jo tā gaisā paceļ dažādus iespējamos upurus.[4]
Ligzdošana
labot šo sadaļuLigzdošana sākas salīdzinoši vēlu — maija beigās, kad gaisā ir pārbagātība ar spārēm un jaunajiem, tikko lidot sākušajiem putniņiem.[4] Riesta laikā pāris gaisā kopīgi veic dažādus akrobātiskos trikus, viens otram nododot nomedīto barību. Bezdelīgu piekūns ligzdošanai izmanto citu putnu pamestas ligzdas, visbiežāk tās, kas atrodas kokos. Dējumā ir 2—4 olas. Inkubācijas periods ilgst 27—33 dienas. Pamatā perē mātīte, bet tēviņš medī un baro mātīti. Jaunie piekūni pamet ligzdu, kad sasnieguši 28—34 dienu vecumu, bet ir atkarīgi no vecākiem vēl 5 nedēļas.[4] Dzīves ilgums savvaļā ir 10 vai vairāk gadi.[4]
Sistemātika
labot šo sadaļuBezdelīgu piekūnam ir 2 pasugas:
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Seriemas, falcons, 2020
- ↑ «Latvijas putnu saraksts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 18. septembrī. Skatīts: 2013. gada 18. maijā.
- ↑ 3,0 3,1 «Ornitofaunistika: Bezdelīgu piekūns Falco subbuteo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 18. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 «ARKive: Eurasian hobby (Falco subbuteo)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 18. maijā. Arhivēts 2013. gada 8. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Rasmussen PC & JC Anderton (2005). Birds of South Asia: The Ripley Guide. Volume 2. Smithsonian Institution & Lynx Edicions. pp. 114–115.