Elejas svīta

Elejas svīta (D₃el) ir augšdevona famenas stāva krojas un šauļu horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā). Dienvidrietumos tā iestiepjas Lietuvas teritorijā, kur to faciāli nomaina krojas un šauļu svītas. Ar elejas svītu Latvijā sākas famenas stāvs, kaut arī, piemēram, Dalinkevičus pieskaitīja to vēl frānas stāvam. Elejas svītas nogulumi Latvijā uzguļ uz amulas svītas nogulumiem. Robeža starp elejas un amulas svītām iet pa izskalotiem aleirītiskiem dolomītiem ar gipša ieslēgumiem, kurus sedz sīku zaļganpelēku mālu, dolomītmerģeļu un mālainu aleirītu slānīšu mija. Karotāžas diagrammās elejas svītas apakšējo robežu raksturo šķietamo pretestību būtiska paaugstināšanās, kā arī zema gamma aktivitāte.

Cimmermaņu atsegums. (Cimmermaņu ridas stratotips)

Elejas svītas nogulumus valsts dienvidrietumos sedz jonišķu svītas slāņkopas. Gar ziemeļu un austrumu robežu svītas nogulumus šaurā joslā sedz kvartāra iežu sega. Svīta atsedzas Tebras, Alokstes, Grāpstes, Abavas, Imulas, Amulas, Īslīces upju krastos. Svītas biezums ir līdz 16-22,5 metriem austrumu daļā un līdz 10,5-14 metriem rietumu daļā (uz rietumiem no Ventas). Nogulumi veidojušies apakšfamenas jūras transgresijas fāzē. Elejas svītas stratotipa griezumu veido Sesavas 14. urbuma serde intervālā no 31 līdz 53,5 m dziļumā. Nosaukums veidots no Elejas ciema, kurš atrodas svītas izplatības ziemeļaustrumu daļā, un netālu no kura atrodas stratotipiskais griezums.

Stratigrāfiskais dalījums

Elejas svīta Latvijā tiek dalīta trijās ridās: apakšējā — purviņu rida, vidējā — sesavas rida un augšējā cimmermaņu rida.

• Purviņu rida veido svītas pamatni un iepriekš tika pieskaitīta frānas stāva amulas svītai, bet 1973. gadā L.Savvaitova to pieskaitīja elejas svītai. Stratotipisko griezumu sastāda Bikstu 34. urbums, kur ridu izplatības ziemeļu daļā veido tumši zaļganpelēki, vietām ar violeti rūsganiem plankumiem, kaļķaini, smalki slāņoti māli. Starp māliem ir atzīmējami ne pārāk biezi smilšakmens starpslāņi, uz kuru virsmām novērojamas halīta gliptomorfozes. Ridas augšdaļa ir mālaini-karbonātiska, un to veido mālaini dolomīti un dolomītmerģeļi ar sīkām mālu un aleirolītu starpkārtiņām. Mālos ir konstatētas augu sporas (Trachytriletes famenensis, Stenozonotriletes simplex, Retusotriletes famenensis, Archaeozonotriletes pusillus, Archaeotriletes fidus, A. pumilus u.c.).

Dienvidu daļā ridas nogulumi kļūst karbonātiskāki. Kopā ar māliem un mālainiem aleirolītiem šeit parādās diezgan daudz dolomītu un dolomītmerģeļu starpkārtu, īpaši augšdaļā.

Izplatības ziemeļrietumos (Kapsēdes 16. urbums) purviņu ridas nogulumu sastāvs tāpat ir karbonātisks. To veido dolomītmerģeļi ar plānām dolomītu un malu starpkārtām.

• Sesavas rida veido elejas svītas vidusdaļu. Stratotipiskajā griezumā (Sesavas 14. urb.) kā arī citos urbumos (Sniķeres 8. urbums, Jaunauces 7. urbums u.c.) nogulumus veido brūnganpelēki smilšaini dažādgraudaini dolomīti ar plānu horizontālu slāņojumu, gar kuru vērojams daudz ieapaļi saplacinātas formas tukšumu, kas iespējams veidojušies izšķīstot organismu čaulām. Griezumos jau aprakstītie ieži mijas ar gaišziliem un violeti pelēkiem dolomītmerģeļiem un zemjainiem mikrograudainiem mālainiem dolomītiem. Ridas biezums šajos rajonos sasniedz 7-10 metrus.

Ziemeļu un rietumu apgabalos (Zantes 36. urbums u.c.) nogulumi lielā mērā ir bagātināti ar mālainu un aleirīta materiālu. Tos veido galvenokārt zaļganīgi un violeti-pelēki zemjaini mikrograudaini dolomīti, mālaini dolomīti un dolomītmerģeļi ar plānām mālainu aleirolītu starpkārtām. Smilšveidīgi, dažādgraudaini, plānslāņaini dolomīti, kas raksturīgi dienvidu apgabalam, šeit vai nu sastopami retu starpslāņu veidā, vai arī vispār nav sastopami. Ridas biezums šeit vidēji ir 1,5-2 metri, reizēm līdz 4 metriem.

Sesavas ridas apakšējā robeža ziemeļu un rietumu apgabalos tiek vilkta pa dolomītu un dolomītmerģeļu pamatni, kas uzguļ apakšējiem mālainajiem nogulumiem. Dienvidu apgabalā robeža ir slīdoša un tiek vilkta dažādos līmeņos, jo pāreja no purviņu un sesavas ridu ir pakāpeniska.

• Cimmermaņu rida veido elejas svītas augšējo daļu, un to 1976. gadā izdalīja Savvaitova. Stratotipisko griezumu pārstāv atsegums Amulas krastā pie Cimmermaņu mājām, un to veido dolomītmerģeļi, māli, mālaini aleirolīti ar smilšaina materiāla piejaukumu, slāņiem bieži mijoties savā starpā. Uz slāņu virsmām ir vērojamas biežas halīta gliptomorfozes un žūšanas plaisas.

Dienvidu reģionā (Nīgrandes 2. urbums, Jaunauces 7. urbums) ridas apakšdaļā ieguļ merģeļi ar plānām māla starpkārtām, kurus virzienā uz augšu nomaina dolomītmerģeļi, māli un malaini aleirolīti.

Rietumos, Krotes un Liepājas rajonos (Kapsēdes 16. urbums) griezumu veido galvenokārt dolomītmerģeļi. Plānu starpkārtu veidā šeit var sastapt mālus, mālainus aleirolītus un smilšakmeņus ar halīta gliptomorfozēm uz slāņu virsmām. Sesavas 14. urbuma serdē intervālā 35-44,8 m sesavas ridas augšdaļā un cimmermaņu ridā tika konstatētas augu sporas (Trachytriletes famenensis, Archaeozonotriletes notatus var. microspinosus, A. vazjamicus, Stenozonotriletes simplicissimus, Lophozonotriletes curvatus) kas ļāva korelēt šos nogulumus ar apakšējiem aizdonas (igrajevas) slāņiem Pripetes ieplakā, umetovas slāņiem Volgogradas Pievolgā un vazjamas slāņiem Baškīrijā (S.Kručeks, V.Avhimovičš, 1976).

Ridas apakšējā robeža dienvidu apgabalā ir diezgan krasa, bet vairāk uz ziemeļiem pāreja ir pakāpeniska no apakšējiem sesavas ridas dolomītiem un dolomītmerģeļiem uz cimmermaņu ridas dolomītmerģeļiem, māliem un mālainiem aleirolītiem.

Elejas laiks

Pēc būtiska jūras baseina platības samazinājuma un īslaicīgas nogulumu akumulācijas pārtraukuma amulas laika beigās, elejas laikā sākās jauna jūras transgresija. Pēc lieluma agrās elejas jūras platība nedaudz pārsniedza vēlās amulas jūru un tai bija citi apveidi. Izmainījās nogulumu sastāvs: ieplakas centrālajā daļā sulfātu-dolomītu nogulumi nomainījās ar mālainiem dolomītiem. Plašā piekrastes joslā šajā laikā nogulsnējās mālains, aleirītisks un periodiski arī smilšains materiāls. Sulfātu pazušana, bet plaša halīta gliptomorfožu klātbūtne uz aleirolītu un smilšakmeņu virsmām svītas apakšējā daļā liecina par samērā lielu ūdens baseina sāļumu elejas laika sākumā, kādēļ arī šeit nav atrodami bentosa organismi.

Vidējā elejas laikā notika tālāka jūras platības palielināšanās. Teritorijas dienvidaustrumos, kur ir visbiezākie nogulumi, pateicoties jūras ūdens pieplūdei, izveidojās normāli jūras apstākļi. Šeit, acīmredzot, nogulsnējās pārsvarā kaļķaini nogulumi (kas vēlāk dolomitizējās) un izplatījās fauna, kā piemēram slēdzenes pleckāji (īpaši daudzskaitlīgi bija Cyrtospirifer pakroujensis), sīki vēderkāji, gliemenes, stromatoporas (Amphipora) un tārpi.

Jūras faunas parādīšanās elejas svītas nogulumos liecina par pirmo famenas jūras transgresiju Polijas-Lietuvas sineklīzē, un ka tās centrālajā daļā izveidojās gandrīz normālas jūras apstākļi, kaut arī nepietiekoši labvēlīgi daudzveidīgas faunas pārstāvju dzīvošanai. Tālāk no centrālās daļas uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem jūras karbonātiskie nogulumi nogulsnējās tikai maksimālās transgresijas laikā. Spriežot pēc dolomītu intensīvā kavernozuma, kas radās no organiskām paliekām, ir pilnīgi pieļaujams, ka šeit mita līdzīgi organismi, ka baseina centrālajā daļā. Baseina perifērijas zonās, ziemeļrietumos, ir novērojama būtiska nogulumu sastāva izmaiņa: šeit nogulsnējās pārsvarā dolomītiski mālainas dūņas. Neliels smilšu materiāla saturs un organisku palieku iztrūkums norāda uz ūdeņu paaugstinātu sāļumu baseina piekrastes zonās.

Elejas laika beigu posmu raksturo jūras nogulumu (ar normālu jūras sāļumu) platības samazināšanās. Karbonātiskākie (kaļķaini mālainie) nogulumi nogulsnējās tikai baseina iekšējos apgabalos. Pārējā teritorijā uzkrājās mālaini dolomītisks un, periodiski, aleirolītisks un smilšains materiāls. Biežas halīta gliptomorfozes un žūšanas plaisas uz slāņu virsmām, kā arī izskalojuma pēdas un duļķojuma tekstūras liecina par to, ka vēlās elejas baseins bija ļoti sekls.

Paleontoloģiskais raksturojums

Elejas svīta paleontoloģiski ir vāji pētīta. Nīgrandes-2a, Sniķeres-8 un Sesavas-14 urbumos ir atrastas retas antiarhu un otiņspuru paliekas. Stratigrāfijā tiek izmantoti pleckāji: Cyrtospirifer pakruojensis, gliemenes: Leptodesma cf. aviculoides, vēderkāji: Naticopsis sp.

Vairāk ir pētīts elejas svītas palinoloģiskais materiāls. Svītas mālos (Saldus-15, Biksti-34, Zante-36, Jaunauce-7 urbumos) G.Kedo un S.Starikova aprakstīja augu sporu kompleksu, kurā kopā ar "tranzīta" sugām ir atrastas arī apakšfamēnas formas: Leiotriletes microrugosus, L. parvus, L. plicatus, Trachytriletes medius, T. famenensis, Stenozonotriletes formosus, S. spetcandus, Retusotriletes simplex, R. famenensis, Archaeozonotriletes stenolomus, A. pussilus, A. artatus, A. formosus, Hymenozonotriletes poljessicus, H. rugosus, H. commutatus, Archaeotriletes hamulus, A. fidus, A. hirtus, A. gibbosus, Lophozonotriletes evlanensis, L. minor, L. perspicnus. Šīs sporas amulas svītas nogulumos netiek konstatētas.