Amulas svīta

Amulas svīta (D3aml) ir augšdevona frānas stāva amulas horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā). Dienvidrietumos tā iestiepjas Lietuvas teritorijā, kur to faciāli nomaina karbonātiskāka pakrojas svīta. Ar amulas svītu Latvijā nobeidzas frānas stāvs.

Amulas svītas atsegums pie Kalnamuižas dzirnavām.

Amulas svītas nogulumi Latvijā uzguļ uz Bauskas svītas nogulumiem. Robeža starp Amulas un Bauskas svītām izplatības ziemeļu daļā iet pa izskaloto brekčiju un konglomerātu pamatni, kuru sedz mālu un dolomītmerģeļu mija. Izplatības teritorijas dienvidu daļā pāreja starp bauskas un amulas svītām ir pakāpeniska: slāņkopu, kuru veido bauskas svītu noslēdzošie māli, dolomītmerģeļi, dolomīti, un ģipši, nosedz amulas mālu-aleirolītu un mālu-karbonātu slāņkopa. Karotāžas diagrammās amulas svītas apakšējo robežu raksturo šķietamo pretestību augsto vērtību nomaiņa ar zemām, kā arī gamma aktivitātes palielināšanās. Amulas svītas nogulumus valsts dienvidrietumos sedz Elejas svītas slāņkopas (Lietuvā Krojas svīta).

Gar ziemeļu un austrumu robežu svītas nogulumus sedz kvartāra iežu sega. Svīta atsedzas Tebras, Alokstes, Ventas, Ēdas, Abavas, Imulas, Amulas, Lielupes upju krastos.[1] Svītas biezums ir 6-28 metri. Nogulumi veidojušies augšfrānas jūras regresijas fāzē. Amulas svītas stratotipa griezums atrodas Amulas upes krasta atsegumā 1 km augšpus Kalnamuižas dzirnavām.

Litoloģiskais raksturojumsLabot

Amulas svītas nogulumus raksturo smilšakmeņu, aleirolītu, mālu, dolomītmerģeļu, dolomītu mija. Svītas apakšējā daļā ir vairāk terigēnā materiāla, bet augšdaļa ir karbonātiskāka.

  • Aleirolīti pēc krāsas, minerālā sastāva un tekstūras īpatnībām ir līdzīgi smilšakmeņiem. Tie ir laukšpata-kvarca ieži ar vizlas piejaukumu, smilšaini, smilšveidīgi vai mālaini. Cements ir kaļķaini-mālains, dolomīta vai kalcīta. Cementācijas tips – bazāls. Tekstūra ir masīva vai slāņaina. Slāņojums smalks, horizontāls vai viļņaini-horizontāls.
  • Dolomīti un dolomītmerģeļi ir pelēki, zaļganpelēki, reizēm ar sarkanīgiem plankumiem, atsevišķos starpslāņos kaļķaini. Slāņkopu apakšdaļā ieži ir dažādgraudaini, smalki līdz sīkgraudaini, aleirītiski. Augstāk griezumā kļūst mālaini. Tekstūrta masīva, plankumaina, strīpaina, slāņkopu augšdaļā slāņaina. Slāņojums horizontāls, viļņaini-horizontāls, smalks vai sīks.
  • Māli ir gaišzili vai raibkrāsaini (sarkanīgos un violetos toņos), slāņkopu apakšdaļā parasti aleirītiski.

Paleontoloģiskais raksturojumsLabot

Ihtiofaunas komplekss līdzīgs, kā Ogres svītā (izņemot Bothriolepis curonica): bezžokļaiņi Aspidosteus heckeri, Psammosteus falcatus, antiarhi Bothriolepis cf. maxima, B. curonica, B. cf. ornata, Grossilepis spinosa, akantodes Haplacanthus sp., Devononchus laevis, daivspurzivis Holoptychius cf. nobilissimus, Panderichtys sp. Bez ihtiofaunas amulas svītas nogulumos var sastapt retas lingulīdu čaulas, kā arī koraļļus Disphyllum. Dolomītos ir sastopamas racējorganismu pēdas un Chaetocladus aļģu paliekas.

Amulas svītas māli satur bagātīgu sporu kompleksu, kuru raksturo liela sugu daudzveidība no Stenozonotriletes, Hymenozonotriletes, Archaeozonotriletes, Leiotriletes, Trachytriletes, Lophozonotriletes, Retusotriletes, Archaeotriletes ģintīm. Tādas sugas, kā Hymenozonotriletes elegans, H. mancus, H. radiatus, Trachytriletes informis, Leiotriletes nigratus, L. conformis, Lophozonotriletes exscisus, ir sastopamas tikai amulas svītā. Amulas svītas sporu komplekss ir līdzīgs līvenas horizonta sporu kompleksam Centrālajā devona laukā.

AtsaucesLabot

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 55. lpp.