Dolomīts
- Šis raksts ir par minerālu. Par ciemu skatīt rakstu Dolomīts (Salas pagasts).
Dolomīts (arī plienakmens un radze) ir ļoti izplatīts nogulumiežu minerāls, kas pieder pie karbonātiem. No minerāla dolomīta sastāv tāda paša nosaukuma monominerāls iezis. Ķīmiski dolomīts sastāv no kalcija karbonāta un magnija karbonāta, tā formula ir CaMg(CO3)2 (to var uzskatīt par dubultā sastāva minerālu, kas sastāv no kalcīta CaCO3 un magnezīta MgCO3). Mālainu dolomītu sauc par dolomītmerģeli.
| Dolomīts | |
|---|---|
 Dolomīta paraugs | |
| Klasifikācija | |
| Klase | karbonātu minerāli |
| Štrunca ID | 05.AB.10 |
| Ķīmiskā formula | CaMg(CO3)2 |
| Singonija | trigonālā |
| Īpašības | |
| Krāsa | balts, pelēks, dzeltenīgs, iezaļgans |
| Svītras krāsa | balta |
| Habituss | sīkgraudaini vai slēptkristāliski agregāti, retumis lielāki kristāli |
| Skaldnība | ļoti laba pa {1011} (romboedriska) |
| Lūzums | gliemežnīcas veida |
| Cietība pēc Mosa skalas | 3,5—4,5 |
| Spīdums | stiklains |
| Caurspīdīgums | caurspīdīgs līdz vāji caurspīdīgs |
| Laušanas koeficients | nω = 1,679–1,681 nε = 1,500 |
| Blīvums | 2,85—2,95 g/cm3 |
Dolomīta nosaukums cēlies no franču ģeologa Deoda de Dolomjē (Déodat de Dolomieu, 1750—1801) uzvārda.[1]
Dolomītu ļoti plaši izmanto būvniecībā un Latvijā ir plašas tā ieguves iespējas. Pēc ieguves apjoma dolomīts Latvijā iepaliek vienīgi smiltij un grantij. Visvairāk dolomīta iegūst Rīgas un Pļaviņu apkārtnē. Cietākie un izturīgākie Latvijā ir Jēkabpils novada Biržu atradnes dolomīti.[2] No dolomīta ražo šķembas, plēstos akmeņus, betona pildvielu. To izmanto mūrniecībā, klāšanā, apdarē un dekorācijai. Tas ir karstumizturīgs iezis, ko dažkārt lieto krāšņu mūrniecībā. Dolomīts ievērojamā daudzumā guļ tieši zem kvartāra nogulumiem. Dolomīta nogulas atrodamas 1—10 km platās joslās, kuru biezums dažkārt sasniedz līdz 50 m. Nogulas lielākoties sastāv no dolomīta ar mazāka apjoma domerīta, kaļķakmens, ģipšakmens, māla, aleirolīta un smilšakmeņu starpslāņu piemaisījumiem.
Veidošanās
labot šo sadaļuDolomīts veidojas sedimentācijas procesos izžūstošos ezeros vai lagūnās, kā arī hidrotermālos procesos; mēdz uzkrāties biezos slāņos. Dolomīta ieži daudz retāk mēdz saturēt organismu atliekas vai fosilijas, salīdzinot ar kaļķakmeņiem.
Jūrās veidojas karbonātu nogulas, kuras bagātinājušās ar magnija sāļiem, topot par dolomītu. Pieņemts uzskatīt, ka dolomītu ilgstošās pārkristalizācijas apstākļi ir daudzveidīgi.
Īpašības
labot šo sadaļuDolomīta iezi pēc izskata praktiski nav iespējams atšķirt no kaļķakmens.[3] Dolomīts luminiscē spilgtā oranžsarkanā krāsā, apstarojot to ar katodstariem. Pulvera veidā raksturīga reakcija ar 10% sālsskābes šķīdumu.
Izmantošana
labot šo sadaļuDolomītu lieto celtniecībā kā ugunsizturīgu materiālu un kā iekšējai, tā ārējai būvju apdarei; metalurģijā par kusni; par izejvielu ķīmiskajā rūpniecībā un stikla ražošanā. Dolomīta miltus lieto par minerālmēslojumu skābām augsnēm. Apdedzinot dolomītu, iegūst būvkaļkus.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. R:, Norden AB, 2001, 161. lpp. ISBN 9984-9383-5-2
- ↑ 2,0 2,1 Anita Biseniece. Ģeogrāfija 6. klasei. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2002. 91. lpp. ISBN 9984-22-115-6.
- ↑ «Ģeoloģija. Doc. A. Indāna redakcijā. R:, Zvaigzne, 1979, 112. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2012. gada 24. oktobrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dolomīts.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)