Brūnkrūtainais ezis
Brūnkrūtainais ezis, brūnkrūšu ezis, arī Eiropas ezis jeb parastais ezis[1] (Erinaceus europaeus) ir ežu dzimtas (Erinaceidae) suga, kas pieder pie Eirāzijas ežu ģints. Brūnkrūtainais ezis ir endēma Eiropas suga, kas plaši izplatīta Rietumeiropā un Ziemeļeiropā,[1] sākot ar Pireneju pussalu dienvidrietumos un beidzot ar Skandināviju un Krievijas ziemeļrietumiem izplatības areāla ziemeļaustrumos.[2] Brūnkrūtainais ezis mājo arī Baltijas ziemeļos, bet nav sastopams lielā daļā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu. Šī ir vienīgā ežu suga, kas 19. gadsimtā ir tikusi introducēta Jaunzēlandē.[3] To var bieži novērot apdzīvoto vietu tuvumā. Senajā Romā tos audzēja kā gaļas dzīvniekus, kā arī, lai iegūtu ādu. Tomēr lietot ezi pārtikā ir bīstami, jo eži ir dažādu slimību pārnēsātāji.[1]
| Brūnkrūtainais ezis Erinaceus europaeus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Ežveidīgie (Erinaceomorpha) |
| Dzimta | Ežu dzimta (Erinaceidae) |
| Apakšdzimta | Ežu apakšdzimta (Erinaceinae) |
| Ģints | Eirāzijas eži (Erinaceus) |
| Suga | Brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus) |
| Izplatība | |
 | |
 Brūnkrūtainais ezis Vikikrātuvē | |
Kādreiz visas Eirāzijas ežu ģints sugas tika klasificētas kā viena suga — Eiropas ezis. Sistemātika mainījās 1990. gados, kad tika veikti padziļināti morfoloģiskie un ģenētiskie pētījumi.[4]
Latvijā
labot šo sadaļu
.jpg)
Latvijā brūnkrūtainais ezis sastopams samērā reti.[5] Sugas izplatības areāls Latviju sasniedzis caur Skandināviju, apmetot loku ap Baltijas jūru, no Igaunijas un Krievijas iesniedzas Vidzemē līdz vismaz Daugavas labajam krastam. Mājo galvenokārt mežos, sīkmežos, birzīs, mežmalās, krūmājos, retāk sastopams dārzos un parkos.[6]
Latvijā mājo vēl viena ežu suga — ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus), kura ir bieži sastopama un ir izplatīta visā valsts teritorijā.[7] Abas sugas izskatās ļoti līdzīgas un vislabāk atšķiramas, apskatot vēderu. Brūnkrūtainajam ezim uz krūtīm ir izteikts brūns laukums. Baltkrūtainajam viss vēders ir bālgani pelēcīgs.[5] Brūnkrūtainais ezis ir arī nedaudz mazāks.[1] Pastāv viedoklis, ka agresīvākais un spēcīgākais baltkrūtainais ezis izspiež brūnkrūtaino ezi no aizņemtajām teritorijām.[6]
Izskats
labot šo sadaļuBrūnkrūtainais ezis ir neliels zīdītājs ar kompaktu, apaļīgu ķermeni. Pieauguša dzīvnieka garums ir apmēram 20—31 cm, bet svars atkarīgs no sezonas. Rudenī pirms ziemas miega ezim ir uzkrātas tauku rezerves. Vasarā brūnkrūtainais ezis sver 600—800 g, rudenī apmēram 1000—1600 g,[6][8] tipiski sverot līdz 1200 gramiem.[9] Lielākā zināmā masa ir bijusi 2 kg.[8] Tēviņi vidēji ir lielāki nekā mātītes. Galva salīdzinoši neliela, ķīļveidīga, ar noapaļotām, labi attīstītām, bet īsām ausīm (2,3—3,5 cm), ar apaļām, melnām acīm un nelielu, izstieptu, smailu, ļoti kustīgu, allaž mitru purniņu. Kājas īsas, turklāt pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām, ķepām pieci pirksti. Trīs vidējie pirksti labi attīstīti un samērā gari, bet abi malējie ķepas abās malās īsāki un vājāki. Nagi gari. Aste ļoti īsa, apmēram 2,3—3,7 cm.[6]
Kā visi eži brūnkrūtainais ezis no virspuses (muguras un sāniem) segts ar gludām, spīdīgām, ap 2 cm garām adatām. Pieaugušam ezim ir apmēram 5000—6000 adatu.[6][10] Dzīvnieks izskatās pelēkbrūns, lai gan brūnās adatas ir izraibinātas ar tumšām un baltām šķērsjoslām. Kad dzīvnieks ir mierīgs, adatas guļ slīpi, novietojušās cita pār citu kā jumta dakstiņi, bet briesmu gadījumā ezis saritinās kamolā, izslejot adatas stāvus. Turklāt tās novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos.[6] Starp adatām aug daži ļoti tievi, gari mati. Adatas pakāpeniski izkrīt un to vietā aug jaunas. Adataino bruņu priekšgalā ir kaila (ar adatām un apmatojumu nesegta) ādas iežmauga, lai ezim būtu vieglāk saritināties kamolā. Pārējās ar adatām nesegtās ķermeņa daļas klāj raupjš, tomēr salīdzinoši mīksts matojums. Apmatojuma, ieskaitot adatas, maiņa norit ļoti lēni un pakāpeniski.[6] Apmatojuma krāsa ķermeņa apakšpusē pelēka ar dažādām nokrāsām, no kakla līdz anālajai atverei stiepjas zīmīga brūnganā josla. Galva un sāni tumšāki par kaklu, krūtīm un vēderu.[6] Retos gadījumos sastopamas arī gaišas formas, tomēr tie nav dzīvnieki albīni, jo šiem ežiem, lai arī adatas ir gaišā smilšu krāsā, acis ir melnas. Visbiežāk gaišie eži sastopami Orkneju salā Nortronaldsejā un Normandijas salā Oldernijā. Gaišie eži šajās populācijās sastāda 25%.[11] Vēl retāk nekā gaišie eži ir sastopami albīnie eži.[1][10]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Brūnkrūtainais ezis ir vientuļnieks un nakts dzīvnieks, kļūst aktīvs vakara krēslas stundās, tomēr pavasarī nereti sastopams arī gaišajā diennakts periodā.[6] Dzimumbriedumu sasnieguši tēviņi ir ļoti agresīvi viens pret otru. Ezis parasti pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, ik pa laikam apstājoties un ošņājot gaisu, bet spēj arī samērā ātri skriet un lekt. Nelabprāt, tomēr, ja nepieciešams, samērā labi peld.[6] Ezim galvenās maņas ir oža un dzirde. Brūnkrūtainais ezis izdala specifisku muskusa smaku. Tas regulāri iezīmē savu apdzīvojamo teritoriju un aktīvi aizsargā to no sugas brāļiem. Ezis ir pēdminis un atbalstās uz visas pēdas apakšējās virsmas. Ejot izpleš pirkstus, turklāt priekškājām mazliet vairāk nekā pakaļkājām. Ar samērā garo vidējo pirkstu palīdzību regulāri tīra adatas.[6]
Brūnkrūtainais ezis sastopams dažādos biotopos, gan cilvēku neskartās dabas ainavās, gan apdzīvoto vietu tuvumā. Tas mājo mežā, pļavās, ganībās, krūmājos, augļu dārzos, vīnogulāju laukos un parkos. Šīs sugas ežiem labāk patīk apmesties zemienēs līdz 400—600 metriem virs jūras līmeņa, retāk tas sastopams kalnos (Alpos un Pirenejos) līdz 1500—2000 metriem.[12] Brūnkrūtainais ezis nelabprāt uzturas skujkoku mežos, iespējams, tādēļ, ka ziemas guļai šādā mežā trūkst materiāla migas iekārtošanai.[10]
Hibernācija
labot šo sadaļuBrūnkrūtainais ezis ziemas sezonā, īpaši reģionos ar aukstu ziemu ieslīgst ziemas miegā laikus sagatavotā migā, kas rūpīgi izveidota no sausas zāles, lapām. Ziemošanas miga var būt ierīkota dažādās vietās: zem koka saknēm, zem nogāzta koka stumbra, zem kritalu un lapu kaudzes un zem bieza žagaru krāvuma, alā, kā arī zem kādas būves pamatiem. Guļa Latvijā sākas oktobrī vai novembrī.[6] Siltākos reģionos, kuros ziemas laikā pietiek barības, ezis var vispār negulēt ziemas miegu.[13] Liela daļa ziemas laikā pamostas vismaz vienu reizi, reizēm pēc pamošanās ezis nomaina esošo migu pret siltāku.[13] Reizēm tēviņš un mātīte ziemas guļā dodas kopīgā migā.[13] Hibernācijas laikā vielmaiņa kļūst ļoti lēna, sirds darbība palēninās no 190 sitieniem minūtē līdz 20 sitieniem minūtē, arī elpošana kļūst ļoti lēna — viena vai divas ieelpas minūtē.[13] Dzīvnieka ķermeņa temperatūra samazinās līdz 10°C.[14] Vienīgais, kas uztur ezi pie dzīvības, ir tā tauku rezerves, kurām jābūt pietiekami lielām, lai dzīvnieks izdzīvotu.[13] Ja ķermeņa temperatūra nokrīt zemāk par 1°C, ezis nosalt. Šādos gadījumos kā aizsardzības mehānisms nostrādā trīcēšana un sirds sāk sisties biežāk, veicinot ķermeņa sasilšanu. Ezis mostas, kad gaisa temperatūra sasniedz +15°C.[6] Pavasarī pēc ziemas miega ezis pamostas par ⅓ vieglāks kā ieslīgstot hibernācijā. Pamodies dzīvnieks ir izsalcis un ļoti izslāpis.[13] Siltajā sezonā midzeņus neveido, bet dienas pavadīšanai izmanto dažādas dabiskas slēptuves.
Ienaidnieki
labot šo sadaļuBriesmu gadījumā brūnkrūtainais ezis parasti nevis bēg, bet saritinās kamolā. Lielākā daļa plēsēju ar adatām arī tiek aizbaidīti. Pirms sagrābšanas plēsējs cenšas ezi apvelt uz muguras.[15] Tā galvenie dabiskie ienaidnieki ir liela auguma pūces, īpaši ūpji, klinšu ērglļi, āpši, mežacūkas, meža caunas, lapsas un suņi. Ļaunumu nodara arī neuzmanīgi transporta līdzekļu vadītāji un kūlas dedzinātāji. Ežus līdz nāvei var novārdzināt vairākas infekcijas slimības, turklāt visi savvaļas eži ir invadēti ar dažādiem gan ārējiem, gan iekšējiem parazītiem.[6] Visbiežāk eži mirst hibernācijas laikā, nepārciešot ziemu. Ziemošanu nelabvēlīgi ietekmē ilgstošs kailsals, plāna sniega kārta, pavasara pali, ja tiem seko sals. Šādos apstākļos var aiziet bojā vairāk par pusi iepriekšējā vasarā dzimušo ežu.[6]
Barība
labot šo sadaļuBrūnkrūtainais ezis kā visi eži salīdzinoši ar savu lielumu daudz ēd. Ēdot parasti raksturīgi šmaukstina un pēc ēšanas sevi aplaiza.[6] Ezis ir visēdājs un visu, ko vien var atrast un noķert, apēd. Galvenokārt tas pārtiek no kukaiņiem (arī indīgajiem), to olām un kāpuriem, tārpiem (visiecienītākās ir sliekas), gliemjiem. Ēd arī mitrenes, simtkājus, zirnekļus. Reizēm noķer kādu abinieku, rāpuli, izēd uz zemes ligzdojošu putnu perēkļus, peļveidīgo grauzēju midzeņus.[6] Barojas arī ar zālaugiem, lapām, dažādiem augļiem, ogām, sēnēm. Reizēm barojas arī ar maitu.[16] Ēšanas ieradumi atkarīgi no izplatības reģiona un dzīvnieka vecuma.[16]
Viens ezis spēj uzturēt vidēji lielu dārzu tīru no kukaiņiem, jo katru nakti apēd apmēram 200 g kukaiņu[14] un līdz 40 gliemežiem.[17] Diemžēl kukaiņi, kas apstrādāti ar pesticīdiem, ietekmē arī ezi un var izraisīt pat tā nāvi.[14] Ir plaši iesakņojies uzskats, ka ezis jāpiebaro ar pienu, tomēr ezi nevajadzētu barot ar pienu, jo tas ir dzīvniekam kaitīgs un izraisa tam vēdergraizes.[14][17]
Vairošanās
labot šo sadaļu
Brūnkrūtainais ezis dzimumbriedumu sasniedz apmēram 10 mēnešu vecumā. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Kā visiem ežiem arī brūnkrūtainajam ezim ir poligāmas attiecības. Vairošanās periods sākas pēc hiberinācijas, Latvijā tas ir aprīlī. Riesta laikā tēviņi mēdz doties tālākos pārgājienos, lai atrastu mātīti. Pārošanās periodā dzīvniekus var novērot ne tikai pa pāriem, bet arī nelielās grupiņās, kas sastāv no vienas mātītes un diviem vai trijiem tēviņiem, kuri cits pret citu izturas agresīvi. Aplidojot mātīti, tēviņš svilpdams tekalē ap viņu,[6] mezdams loku pēc loka, līdz sapārojas. Var paiet vairākas stundas tēviņam riņķojot ap mātīti. Ja mātīte turpina nepieņemt tēviņu, kas izpaužas izslietās adatās, tēviņš beidzot atkāpjas un pamet mātīti. Ja mātīte pieņem partneri, tā noglauž adatas un pieplok pie zemes. Pēc vairākkārtējas sapārošanās tēviņš partneri atstāj.[9]
Latvijā ežiem ir viens metiens,[6] bet siltākos reģionos var būt arī divi metieni.[9] Grūsnības periods ilgst 31—35 dienas. Metienā 2—8 mazuļi, tipiski 4—5. Ziemeļos dzīvojošiem ežiem metiens ir lielāks kā dienvidos dzīvojošiem. Mātīte mazuļiem izveido midzeni, kas parasti atrodas biezos krūmos, aizaugušā bedrē vai alā. Miga ir lodveidīga, apmēram 15—20 cm plata, kas parasti darināta no sausām lapām un zāles, bet iekšpuse izklāta ar sūnām. Mazuļi piedzimst akli un kaili, to mīkstās adatas apslēptas zem īpašas ādas plēves, kas pēc 36 stundām izzūd. Ežu mazuļu ķermenīšu virspusi un sānus pārklāj gaišas, mīkstas un reti augošas adatas. Pieaugot adatu skaits aizvien palielinās, mazuļi tās spēj mazliet arī sasliet un šo spēju izmanto, lai savstarpēji cīnītos par piekļūšanu pie zīdekļa. Pēc 2 nedēļām mazuļiem atveras acis, mīkstās adatas nomainās pret jaunām — cietākām, tumšākām. Ežu mazuļi šajā vecumā jau prot savilkties arī kamolā. Nepilna mēneša vecumā ežu mazuļi sāk patstāvīgi staigāt un dodas mātei līdzi barības meklējumos. Zīdīšanas periods ilgst apmēram mēnesi. Pēc tā beigām jaunā paaudze drīz kļūst patstāvīga.[6] Brūnkrūtainā eža dzīves ilgums ir 5—6 gadi.[6][9]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Kukaiņēdāji[novecojusi saite]
- ↑ Harris, S. & Yalden, D.W. (2008) Mammals of the British Isles: Handbook, 4th Edition, The Mammal Society, Southampton.
- ↑ Some aspects of the biology of the hedgehog (ErinaceuseuropaeusL.) in the Manawatu, New Zealand[novecojusi saite]
- ↑ Wilson, D. E.; Reeder, D. M., eds. (2005). Mammal Species of the World (3rd ed.). Johns Hopkins University Press. ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
- ↑ 5,0 5,1 Zīdītāji. Eži
- ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 6,11 6,12 6,13 6,14 6,15 6,16 6,17 6,18 6,19 6,20 Latvijas daba: Brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus)
- ↑ «Latvijas Daba: Baltkrūtainais ezis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.
- ↑ 8,0 8,1 Reeve, N. J. (1994) Hedgehogs. T & AD Poyser Ltd., London. p16
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 ADW: Erinaceus europaeus
- ↑ 10,0 10,1 10,2 Morris, P. A. (2006) The New Hedgehog Book. Whittet Books, London.
- ↑ Morris, P. A. & Tutt, A. (1996) Leucistic hedgehogs on the island of Alderney. Journal of Zoology, 239, 387-389.
- ↑ Mitchell-Jones, A.J.; Amori, G.; Bogdanowicz, W.; Krystufek, B.; Reijnders, P.J.H.; Spitzenberger, F.; Stubbe, M.; Thissen, J.B.M.; Vohralik, V.; Zima, J. (1999) The atlas of European mammals, Poyser London. pp38-39.
- ↑ 13,0 13,1 13,2 13,3 13,4 13,5 When do hedgehogs hibernate?
- ↑ 14,0 14,1 14,2 14,3 «Hedgehog Facts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. februārī. Skatīts: 2015. gada 1. janvārī.
- ↑ Owls of the World by Konig, Weick & Becking. Yale University Press (2009), ISBN 0300142277
- ↑ 16,0 16,1 «West European Hedgehog Natural Diet». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. decembrī. Skatīts: 2015. gada 1. janvārī.
- ↑ 17,0 17,1 Animal Corner: Hedgehogs
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Brūnkrūtainais ezis.