Ebreju vēstures hronoloģija

Ebreju vēstures hronoloģija apkopo svarīgākos ebreju vēstures notikumus no Toras laikiem līdz Izraēlas valsts izveidošanai.

Pirms mūsu ēras

3760 p.m.ē. Radīti pirmie cilvēki Ādams un Ieva. Ebreju kalendāra pirmais gads.
ap 2500 p.m.ē. pirmās ēkas Jeruzalemē.
2150 p.m.ē. Grēku plūdi.
2000 - 1700 p.m.ē. Patriarhu periods.
1813 p.m.ē. piedzimst Ābrams.
1743 p.m.ē. Ābrams pievēršas vienīgajam Dievam. Jūdaisma aizsākumi.
1546 p.m.ē. Jozefs tiek pārdots Ēģiptes verdzībā.
1393 p.m.ē. piedzimst Mozus.
1314 p.m.ē. Mozus redz degošo krūmu.
1280 p.m.ē. ebreji Mozus vadībā pamet Ēģipti un dodas uz Apsolīto Zemi.
apm. 1050 - 450 p.m.ē. Praviešu periods.
apm. 1047 - 1007 p.m.ē. Ķēniņš Zauls.
apm. 1037 - 970 p.m.ē. Ķēniņš Dāvids.
apm. 1001 - 931 p.m.ē. Ķēniņš Zālamans.
apm. 970 Zālamans sāk Jeruzalemes tempļa celtniecību.
apm. 930 p.m.ē. Apvienotā Izraēlas karaliste sadalās Izraēlas un Jūdejas karalistēs.
apm. 740 - 700 p.m.ē. Pravietis Jesaja.
740 - 722 p.m.ē. Izraēlas karalistes kari ar Asīriju.
721 p.m.ē. Asīrieši sagrauj Izraēlas karalisti un izsūta trimdā 10 ciltis.
716 un 701 p.m.ē. asīrieši neveiksmīgi cenšas ieņemt Jeruzalemi.
586 p.m.ē. Nebukadnecars iekaro Jeruzalemi, sagrauj Pirmo Templi un izsūta ebrejus trimdā.
539 p.m.ē. Kīrs atļauj ebrejiem atgrezties Jeruzalemē no Babilonas trimdas. Sākas pilsētas un tempļa atjaunošana.
ap. 450 p.m.ē. Ezra ierodas Jeruzalemē.
ap 450 p.m.ē. Tora sāk tiek uzskatīta par Svētajiem rakstiem.
332 p.m.ē. Aleksandrs Lielais iekaro Vidusjūras piekrasti pa ceļam uz Ēģipti.
200 p.m.ē. - 100 m.ē ebreju Bībeles kanonizēšanas periods. Reliģiskie darbi, kas sarakstīti pēc Ezras netiek kanonizēti, lai arī iekļauti Septuagintā.
apm. 200 p.m.ē - 135 m.ē. pastāv Kumranas ebreju komunālā sekta.
167 - 161 p.m.ē. Makabeju sacelšanās pret grieķu virskundzību, Hasmoneju dinastijas sākums.
63 p.m.ē. Romieši iesaistās Hasmoneju troņmantinieku pilsoņu karā. Jūdeja kļūst par Romas impērijas provinci.
40 - 4 p.m.ē. Karalis Hērods Lielais.

Mūsu ēra

30 - 70 Vēsturiska šķelšanās jūdaismā, izveidojas Kristietība.
66 - 70 Lielā Ebreju Sacelšanās, (romiešu-jūdu karš) pret Romu beidzas ar Otrā Tempļa sagraušanu un Jūdejas pastāvības beigām.
70 - 200 Tannaju rabīnu periods, tiek klasificēta un pierakstīta Mutvārdu Tora. Tannaju raksti apkopoti Mišnā.
73 Romieši ieņem Masadu, pēdējo dumpnieku patvērumu.
90 - 100 Gamaliels II padzen sektantus (tai skaitā kristiešus) no sinagogām.
115 - 117 Diasporas ebreju sacelšanās pret romiešiem Lībijā, Ēģiptē un Mezopotāmijā.
120 - 135 rabbi Akiva konsolidē agrīno rabīnisko jūdaismu.
131 - 135 Imperators Adriāns uz Jeruzalemes drupām liek celt romiešu pilsētu Aeliju Kapitolīnu (Aelia Capitolina). Sākas Bar Kohbas sacelšanās pēc kuras apspiešanas romieši iznīcina lielāko Jūdejas ebreju daļu. Ebrejiem aiziegts ieiet Jeruzalemē un provinces nosaukums tiek mainīts uz Syria Palaestina.
200 Pabeigts darbs pie Mišnas teksta.
212 Impertors Karkalla ļauj ebrejiem kļūt par Romas pilsoņiem.
220 - 500 Amoraiju rabīnu periods, tiek veidots Talmūds.
315 - 337 Imperators Konstantīns I ievieš ierobežojumus ebrejiem. Kristiešu pievēršanās jūdaismam, vai precēšanās ar ebrejiem tiek aizliegta.
325 Pirmais Nīkejas kristiešu baznīcas koncils aizliedz ebreju īpašumā atrasties kristītiem vergiem, kā arī aizliedz pagāniem pieņemt jūdaismu.
361-363 Imperators Jūliāns, kas ir pēdējais pagāns Romas tronī, atļauj ebrejiem atgriezties Jeruzalemē.
450 Pabeigts darbs pie Jeruzalemes Talmūda.
550 Pabeigts darbs pie Babilonas Talmūda, darbs pie tā detaļām turpinās vēl 200 gadus.
550 - 700 Savoraju rabīnu periods, tiek pabeigts darbs pie Talmūda.
613 Ebreju sacelšanās Tiberijas Benjamina vadībā nodrošina autonomiju no Bizantijas līdz 628. gadam, kad bizantieši ebrejus sakauj un lielu daļu iedzīvotāju izsūta trimdā.
638 Musulmaņi iekaro Jeruzalemi.
700 - 1250 Gaonu periods rabīnismā.
760 Karaīti noraida Mutvārdu Toru un atšķeļas no Jūdaisma.
900 - 1090 Spānijas ebreju Zelta laikmets. Musulmaņu valnieki dod kristiešiem un ebrejiem ievērojamas pašnoteikšanās tiesības. Šīs brīvības beidzas līdz ar Almoravīdu iebrukumu Spānijā.
1013 - 1073 Marokā, vēlāk Spānijā dzīvo rabīns Jitčaki Alfassi, ebreju likumu krājuma "Rif" autors.
1040 - 1105 Francijā dzīvo rabīns Šlomo Jitzaki (Raši), ievērojamākais Tanah un Talmūda komentāru autors.
1095 - 1291 kristiešu Krusta karu laiki. Krustnesī nogalina desmitiem tūkstošu ebreju Eiropā un Tuvajos Austrumos.
1135 - 1204 rabīns Mozus ben Maimons(Maimonids, Rambams) ir ievērojamākais Sefardu ebreju rabīns un autors.
1141 Jehuda Halevi aicina ebrejus emigrēt uz Svēto Zemi.
1215 Katoļu ceturtais Laterānas koncils nolemj, ka ebrejiem jāvalkā atšķirīgs apģērbs, lai tos nesajauktu ar kristiešiem.
1250 - 1300 Mozus de Leons no Spānijas publicē "Zohar", modernās Kabalas svarīgāko grāmatu.
1250 - 1550 Rišonim rabīnu periods. Ebreji dzīvo izklaidus plašā Rietumeiropas, Vidusjūras un Tuvo Austumu reģionā. Lai nodrošinātu reliģisko tradīciju un likumu ievērošanu, rabīni raksta Toras un Talmūda komentārus.
1254 Francijas karalis Luijs IX izraida ebrejus, tie dodas uz Vāciju vai vēl tālāk uz austrumiem.
1267 rabīns Mozus ben Nahmans (Nahmanides, Ramban) no Spānijas pārceļas uz Jeruzalemi un atklāj Rambana Sinagogu.
1285 Minhenes ebreji tiek apvainoti kristiešu asiņu izmantošanā. 68 tiek nogalināti un 180 sadedzināti sinagogā.
1290 Anglijas karalis Edvards I izraida ebrejus no Anglijas.
1306 - 1394 Francijas karaļi vairākas reizes izraida ebrejus, taču ļauj tiem atgriezties.
1343 Polijas karalis Kazimirs III Lielais piedāvā Rietumeiropā vajātajiem ebrejiem apmesties Polijā.
1348 Bāzelē 600 ebreji tiek sadedzināti sārtā, 140 bērni piespiedu kārtā kristīti. Sinagoga pārvērsta par baznīcu, bet ebreju kapsēta iznīcināta.
1486 Itālijā tiek nodrukāta pirmā ebreju lūgšanu grāmata.
1488 - 1575 rabīns Jozefs Karo 20 gadus raksta "Beit Yosef", ebreju likumu skaidrojumu. Pēc tam viņš uzraksta īsāku likumu skairojumu "Shulkan Arukh", kas kļūst par galveno ebreju likumu avotu nakošajiem 400 gadiem.
1492 Alhambras dekrēts. Pabeidzot Spānijas apvienošanu un atbrīvošanu no musulmaņiem kristiešu valdnieki ebrejim piedāvā pieņemt kristietību. Kad viņi atsakās, 200 000 ebreju tiek izraidīti no valsts. Liela daļa no viņiem pārceļas uz Poliju.
1496 Aptuveni 137 000 ebreju tiek izraidīti no Portugāles.
1516 izveidots Venēcijas ebreju geto. Tas ir pirmais geto Eiropā.
1534 Polijas karalis Sigismunds I atceļ likumu ar kuru ebrejiem tika noteikts nēsāt atšķirīgas drēbes.
1547 Pirmā ebreju grāmatu spiestuve Ļubļinā.
1580 - 1764 Polijā pastāv "Četru zemju padome", kas nodrošina autonomu ebreju pašpārvaldi Polijas teritorijā.
1626 - 1676 viltus Mesija Šabtajs Cvi.
1648 Polijā dzīvo 450 000 ebreju. Visā pasaulē kopā apmēram 750 000 ebreju.
1648 - 1655 Ukrainas kazaku sacelšanās Bohdana Hmeļnicka vadībā. Kazaki nogalina aptuveni 65 000 ebreju.
1655 Olivers Kromvels ļauj ebrejiem atgriezties Anglijā.
1700 - 1760 Izraels ben Eliezers (Bāls Šem Tovs) rada Hasīdismu.
1720 - 1797 rabīns Elija ben Šlomo Zalmans (Viļņas gaons, Gra), ievērojamākais ne-Hasīdu Aškenazu rabīns dzīvo un strādā Viļņā.
1729 - 1786 Mozess Mendelszons un Haskala. Apgaismības kustība, kas vēlējās izbeigt ebreju izolāciju, pieņemt Eiropas kultūru un kļūt par vienlīdzīgiem pilsoņiem.
1791 Pēc Polijas neatkarības iznīcināšanas, Krievijas Impērijā bijušās Polijas un Ukrainas rajonā ebrejiem tiek izveidota Nometinājuma josla, kuras teritoriju tie nedrīkst atstāt.
1799 Francijas karaspēks karo Ēģiptē. Napoleons sagatavo deklarāciju par neatkarīgas ebreju valsts izveidošanu, taču karagājiens beidzas neveiksmīgi.
1808 - 1840 daudzi ebreji pārceļas uz Svēto Zemi cerot uz Mesijas nākšanu 1840. gadā.
1820 - 1860 modernā Ortodoksālā jūdaisma izveidošanās.
1830 Grieķija piešķir ebrejiem pilsoņu tiesības.
1868 Bendžamins Dizraeli kļūst par Lielbritānijas premjerministru. Lai arī dzimis ebreju ģimenē, viņš bērnībā ir kristīts.
1870 - 1890 Krievijas cionistu grupas "Hovevei Zion" un "Bilu" sāk veidot apmetnes Osmaņu kontrolētajā Svētajā Zemē.
1880 Kopējais ebreju skaits pasaulē ir 7,7 miljoni. Aptuveni 3,5 miljoni dzīvo bijušās Polijas teritorijā.
1881 - 1884, 1903 - 1906, 1918 - 1920 Trīs antisemītisku grautiņu (pogromu) viļņi Krievijā. Desmitiem tūkstoši ebreju nogalināti, apmēram 2 miljoni ebreju emigrē, liela daļa uz ASV.
1882 - 1903 "Pirmā alija", pirmā masveida ebreju emigrēšana uz Osmaņu kontrolēto Svēto Zemi.
1890 Natans Birnbaums pirmo reizi lieto vārdu "Cionisms", ko viņš definē kā ebreju nacionālo kustību ar mēŗki atgriezties Izraēlā un izveidot suverēnu valsti.
1897 Dreifusa lietas laikā Teodors Hercls saraksta "Der Judenstaat", kurā aicina izveidto brīvu un neatkarīgu ebreju valsti Izraēlā.
1903 St. Pēterburgas laikraksts "Znamya" publicē "Cionas Gudro protokolus".
1907 - 1972 rabīns Abrahams Jošua Hešels, viens no gadsimta ievērojamākajiem Jūdaisma teologiem.
1917 Pirmā pasaules kara gaitā Britu armija sakauj turkus un pārņem savā kontrolē Beirūtas vilājeta un Jeruzalemes mutašerifāta teritoriju.
1921 Britu militāro administrāciju nomaina Palestīnas mandāta civilā pārvalde. Palestīnas mandātteritorijā briti aizliedz ebrejiem apmesties uz austrumiem no Jordānas upes (mūsdienu Jordānijas teritorijā).
1923 Turpinoties Osmaņu impērijas sadalīšanai Briti nodod Palestīnas mandātteritorijas daļu - Golānas augstienes - franču Sīrijas mandāta teritorijai.
1924 Polijā dzīvo 2,98 miljoni ebreju, 10,5% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita.
1939 Briti publisko "Balto papīru", kas ierobežo ebreju emigrāciju uz Palestīnas mandātteritoriju līdz 10 000 gadā.
1938 - 1945 Holokausts.
1945 - 1948 Briti cenšas neļaut izdzīvojušajiem ebrejiem ieceļot Palestīnas mandātteritorijā.
1946 - 1948 Ebreju pagrīdes cīņa pret britiem par neatkarīgas Izraēlas izveidošanu.
1947 ANO apstiprina plānu, kas paredz Britu Palestīnas mandāta teritorijā izveidot arābu un ebreju valstis.
1948. gada 14. maijā Izraēla pasludina neatkarību.
1948. gada 15. maijā Izraēlai uzbrūk Sīrija, Irāka, Transjordānija, Libāna un Ēģipte.

Ārējās saites

Timeline for the History of Judaism