Daugavas līvi

Daugavas Līvu zeme bija viena no Senlatvijas zemēm Daugavas lejtecē no Aizkraukles līdz Daugavas ietekai jūrā. Sākotnēji tikai Daugavas līvu zeme tika saukta par Livoniju, bet vēlāk krustneši šo nosaukumu attiecināja uz visām iekarotajām zemēm Baltijas jūras austrumu krastā. Indriķa Livonijas hronika Daugavas līvus dēvēja par "augšgala līviem" (livones superiores). Daugavas līvu pašnosaukums ir bijis "daugavieši" (latīņu: Dunenses) jeb "veinali" (Veinalenses).^[1]

Vēsture

Livonijas krusta karu pirmajā periodā (1193—1206) bīskaps Alberts ar krustnešu palīdzību pakļāva Daugavas līvu zemes. 1211. gada vasarā pēc bīskapa Alberta un krustnešu vienošanās Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils (Holme) un Doles salas (insula regina) pilsnovadiem pārņēma Zobenbrāļu ordenis. Ikšķiles un Lielvārdes pilsnovadi bija izlēņoti bīskapa vasaļiem.

Saskaņā ar 1212. gada vasarā noslēgto Jersikas miera līgumu Polockas kņazs Valdemārs atteicās no savām meslu kunga tiesībām uz Daugavas līvu zemi. Autines sacelšanās laikā 1212. gada rudenī līvu kungi mēģināja atgūt zaudēto patstāvību, bet cieta sakāvi. Liela daļa no Daugavas līvu zemēm integrējās Rīgas arhibīskapijas Letu gala teritorijā (Ikšķiles, Lielvārdes, Suntažu un Madlienas draudžu novadi).

Teritorija

Daugavas līvu novads sniedzās no Rīgas līča rietumos līdz Aizkrauklei, cieši piekļoties Daugavas labajam krastam. Līvu galvenās apmetnes ar ostām bija Rīga, Sala (Mārtiņsala, tagad - Salaspils), Ikšķile, Lielvārde un Aizkraukle. Daugavas līvu zeme robežojās ar Gaujas līvu zemēm ziemeļos, Kokneses un Jersikas latgaļu zemēm austrumos, sēļu un zemgaļu zemēm dienvidos.

Daugavas līvu pilsnovadi krusta karu laikā

Salas līvu pilsnovads (latīņu: castrum Holme), kuru pārvaldīja līvu vecākais Ako, bet katoļu priesteris līdz 1206. gadam bija Johans.
Ikšķiles līvu pilsnovads (castrum Ykescolae), kura pirmais bīskaps bija Meinards, no 1201. gada to pārvaldīja bīskapa Alberta vasalis Konrāds no Meiendorpas, vēlāk arī znots Jersikas ķēniņam, kurš viņam dāvāja daļu no savas valsts
Rīgas līvu pilsnovads (Rige), kuru pārvaldīja līvu vecākais Aso, kristīts 1200. gadā
Lielvārdes līvu pilsnovads (castrum Lenevarde), kuras līvu vecākais bija Uldevene, no 1201. gada to pārvaldīja bīskapa Alberta vasalis Daniēls
Aizkraukles līvu pilsnovads (castrum Asscrade), kurā valdīja līvu vecākais Vievaldis 1219. gadā

Iedzīvotāji

Lielākais iedzīvotāju blīvums bijis starp Ikšķili un Salaspili. Rīgā pirms vācu iebrukuma iedzīvotāju sastāvs bijis dažāds — līvi, latgaļi, kurši, zemgaļi, vendi. Daugavas līvu iespiešanās agrākajā zemgaļu teritorijā iezīmēja pretēju tendenci baltu virzībai uz ziemeļiem.

Atsauces

↑ Heinrici Chronicon Livoniae X.6.^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Heinrici Chronicon Livoniae X.6.^{[novecojusi saite]}

[1]