Aizkraukles pilskalns

Aizkraukles pilskalns
Aizkraukles pilskalns
Citi nosaukumi	Augstie kalni
Atrašanās vieta	Aizkraukles novads, Latvija
Veids	Pilskalns ar apmetni
Piezīmes
Īpašuma tiesības	Privātīpašums
Publiska piekļuve	Brīvi pieejams
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Aizkraukles pilskalns (Augstie kalni) ar senpilsētu
Aizsardzības numurs	127
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 15. decembris

Aizkraukles pilskalns (latīņu: castrum Asscrad) ir sens Daugavas līvu pilskalns ar senpilsētu Daugavas labajā krastā tagadējā Aizkraukles novadā. Tas atrodas stratēģiski izdevīgā vietā starp diviem Daugavā ieplūstošiem strautiem ar dziļām gravām, no kuriem lielāko sauc Ašķere. Iespējams, ka taisni šis hidronīms devis pilskalnam nosaukumu. Taču par pilskalnu to vietējie iedzīvotāji agrāk nesaukuši, jo šis nosaukums tuvējā apkaimē jau bijis dots vēlāk celtajai Aizkraukles viduslaiku pilij.^[1]

Pilskalns ar senpilsētu ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis.^[2] 2021. gadā Latvijas Arheologu biedrība pilskalnu atzina par gada arheoloģisko pieminekli Latvijā.^[3]

Vēsture

Aizkraukle kā viena no Daugavas līvu zemēm (1185—1230).

Aizkraukles pilskalns un seni kapakmeņi (Frīdrihs Krūze, 1839).

Aizkraukles pilskalna 3D modelis

Zināms, ka šai reģionā ar jauktu līvu, latgaļu un sēļu apdzīvotību pie Daugavas ūdensceļa jau sen notikusi aktīva tirdzniecība. Ap 7. gadsimtu pa Daugavu sāka virzīties vikingu kuģi, kuru tirgotāji bija ieinteresēti kontaktos ar vietējiem iedzīvotājiem upju krastos ceļā "no varjagiem uz grieķiem".^[4] Domā, ka viņi kādu laiku kontrolējuši arī Aizkraukles pilskalnu. Kad 10. gadsimtā vikingu kņazs ieguva varu Polackā un Daugavas ūdensceļš kļuva vikingu kontrolēts no abiem galiem, vikingiem īpaša upes vidusteces kontrole vairs nebija tik svarīga un tajā pieauga vietējo iedzīvotāju loma.^[4]

Aizkraukles līvu pils pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikas tekstā sakarā ar līvu un lietuviešu uzbrukumu Rīgai 1204. gadā. Tad tā bijusi vistālāk austrumos novietotā līvu osta pie Daugavas ūdensceļa, vēl tālāk sākās pareizticībā kristīto sēļu un latgaļu zemes — Koknese un Jersika. Livonijas krusta karu laikā 1205. gada vasarā krustneši nodedzināja Aizkraukles pili, piespieda tās iedzīvotājus pieņemt katoļu ticību un dot ķīlniekus.^[5] 1207. gadā Aizkraukli šī pati hronika piemin kā vietu, kur krustneši panākuši un sakāvuši lietuviešu karapulku.^[6] Izrakumos secināts, ka pili pēc postījumiem tās pastāvēšanas laikā 10.-13. gadsimtā nācies atjaunot 8 reizes.^[3]

Nodedzinātās līvu pils pilskalnā Zobenbrāļu ordenis mestra Venno laikā uzcēla savu Aizkraukles mūra pili jeb Vecaizkraukles pili.^[4] 1211. gada vasarā pēc bīskapa Alberta un krustnešu vienošanās Zobenbrāļu ordenis ieguva visu Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils (Holme) un Doles salas (insula regina) pilsnovadiem kopā ar attiecīgo novadu ļaudīm, viņu laukiem, zvejām, tiesām un klaušām. No hronikas zināms, ka vēl 1219. gadā pilī valdīja līvu vecākais Vievaldis. Ap 1229. gadu pie tās notika Aizkraukles kauja (1229) starp Zemgales ķēniņa Viestarda un Aizkraukles pilskunga Markvarta vadītajiem karaspēkiem. No 1252. līdz 1478. gadam Aizkraukle bija Livonijas ordeņa Aizkraukles komturejas centrs.

Nav precīzi zināms, kad pie Karikstes ietekas Daugavā 1,7 km attālumā no šīs pils tikusi uzcelta jaunā Aizkraukles pils, kas kādā 1420. gada zemes izlēņošanas dokumentā minēta kā ordeņa "Aizkraukles māja" (husz Ascheraden) iepretīm vecajai pilij (Olde borch). 1980. gadu izrakumos līvu pilskalnā arheologi atsedza senas mūra pils sienas fragmentus. Vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs 1994. gadā izteica pieņēmumu, ka pirmā ordeņpils tagadējā Aizkraukles pilskalnā pastāvējusi līdz pat jaunas pils uzcelšanai 14. gadsimta otrajā pusē.

Izpētes vēsture

Aizkraukles pilskalns pētnieku uzmanību sāka saistīt 19. gadsimta vidū. 1839. gadā to uzskicēja Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Krūze.^[7] Tai pašā gadā viņš veica arī pirmos zinātniskos arheoloģiskos izrakumus Latvijas teritorijā 1837. gadā atklātajos Aizkraukles senkapos ap 1 km uz ziemeļrietumiem no pilskalna.^[3] Aizkraukles pilskalnu 1840. gadā pieminējis profesors A. Huks, kas saka, ka šī vieta zināma ar daudziem senlietu atradumiem. Tomēr pirmie arheoloģiskie izrakumi Aizkraukles pilskalnā notika tikai 1889. gadā Antona Buhholca vadībā.^[8] Tajos atrada senlietas, kas datējamas ar vēlo dzelzs laikmetu un agro metālu periodu.^[3] Abos pasaules karos frontes līnija gāja gar pilskalnu, un tā plakanās virsotnes — plakuma — malās izraka tranšejas un nocietinājumus, ko vēlāk aizbēra. Plakums šajā laikā lietots kā aramzeme, un bieža bijusi senlietu parādīšanās zemes virsū darbu laikā.^[9]

1924. gadā pilskalnu uzmērīja pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Viņš norādījis, ka šo vietu gan nesauc par pilskalnu, jo par pilskalnu dēvējot ordeņa pils vietu. Kā arī viņš min, ka gar pilskalna plakumam visapkārt stiepjas mūra pamati, kas gan atšķiroties no bruņinieku pils sienām.^[9]

1939. gadā Pēteris Stepiņš vadīja izrakumus senpilsētas teritorijā esošajā viduslaiku baznīcas vietā.^[10] Cita starpā tika atrasta Livonijas ordeņa landmaršala Andreasa Šteinberga kapa plāksne, uz kuras bija uzraksts “Andreass fon Šteinbergs — landmaršals 1375. g. krita karagājienā, gāžoties kokam. Lūdziet par viņu”.^[3]

1960. gadā nelielu izpēti senpilsētā un tās teritorijā esošajā viduslaiku kapsētā vadīja Vladislavs Urtāns,^[11] bet no 1971. līdz 1976. gadam viņa vadībā pilskalnā, senpilsētā un baznīcas kapsētā, kā arī ap 400 m uz dienvidrietumiem atrodošos “Lejasžagaru” senkapos tika veiktiplaši izrakumi. Pilskalnā izpētīja 1054 m², priekšpilī 99 m², bet senpilsētas teritorijā vairāk kā 200 m².^[3]

Arheoloģisko izrakumu liecības

Aizkraukles pilskalna stāvās nogāzes nodrošināja labu aizsardzību, tomēr tika nostiprinātas ar mālu un akmeņiem. Kraujais Daugavas krasts ir līdz 40 metrus augsts.^[1] Pilskalna plakums ir 0,5 ha liels, ar 0,1 ha lielu priekšpili,^[9] 3 ha lielu senpilsētu un ostu. Pilskalna rietumu galā atradās galvenā pils, kuru grāvis atdalīja no austrumos bijušās priekšpils.^[3] Galvenās pils garums bija ap 100 m, bet platums ap 45 – 65 m, un tās plakumu apņēma 1,5 – 2 m biezi aizsargmūri, kuru fragmenti atsegti izrakumos. Mūris bija celts čaulmūra tehnikā ar lieliem akmeņiem ārmalās, bet vidu aizpildīja sīki akmeņi kaļķu javā. Priekšpils plakums bija ap 35 – 40 m garš un 30 – 40 m plats, tur izrakumi nav veikti. Priekšpils dienvidaustrumu galā saglabājies ap 2 m, bet pilij ap 4 m augsts uzbērts aizsargvalnis.^[12]

Tumšais mītņu slānis pilskalnā bijis neparasti biezs un sasniedzis 2,3 metrus.^[13] Apdzīvotība sākusies jau pirms mūsu ēras.^[8] Arī senpilsēta bijusi ievērojama ar apdzīvotību, tajā atsegtas gandrīz simts krāsnis un pavarda vietas, kā arī atrasti desmiti tūkstošu senlietu.^[8] Starp daudzajām atrastajām celtnēm bijušas rotkaļa darbnīca, kalve, dzelzs krāsns un podnieka ceplis.^[3]

Pilskalna tuvumā atrodas Aizkraukles un Lejasžagaru kapulauki, kur kopumā atsegts ap 100 uz 10.-12. gadsimtu attiecināmu apbedījumu (V. Urtāns, 1983.).

Aizkraukles pils literatūrā

A. Pumpura tautas eposā "Lāčplēsis" (1872—1887) Aizkraukles pils aprakstīta atstatus no Daugavas krasta, kurā dzīvoja valdnieks Aizkrauklis ar savu vienīgo meitu Spīdalu:

Vientuļa stāvēja Aizkraukles pile,
Attāļu nost no Daugavas krasta;
Dziļajos mežos dzīvoja lāči,
Vilki un pūces tur kauca pa naktīm.
Nedrošas tekas cauri še veda,
Reti kāds ceļinieks nonāca pilī.^[14]

Arī līdzīga sižeta Raiņa lugā "Uguns un nakts" (1905) darbība norit Aizkraukļa pilī pie Daugavas, kurā ir liela un fantastiski izgreznota istaba senlatviešu garšā.^[15]