Atvērt galveno izvēlni

Semjons Timošenko

Padomju Savienības maršals, aizsardzības ministrs 1940. un 1941. gadā

Semjons Konstantinovičs Timošenko (krievu: Семён Константинович Тимошенко, ukraiņu: Тимошенко Семен Костянтинович, dzimis 1895. gada 18. februārī [v.s. 6. februārī], miris 1970. gada 31. martā) bija Padomju Savienības militārais komandieris un maršals. 1940. un 1941. gadā bija Padomju Savienības aizsardzības tautas komisārs (aizsardzības ministrs).

Semjons Timošenko
Семён Тимошенко
Тимошенко Семен
Semyon Timoshenko.jpg
Padomju Savienības aizsardzības tautas komisārs
Amatā
1940. gada 7. maijs — 1941. gada 19. jūlijs
Priekštecis Kliments Vorošilovs
Pēctecis Josifs Staļins

Dzimšanas dati 1895. gada 18. februārī [v.s. 6. februārī]
Valsts karogs: Krievijas Impērija Furmaņivka, Besarābijas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miršanas dati 1970. gada 31. martā (75 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, Padomju Savienība (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība ukrainis
Politiskā partija Padomju Savienības komunistiskā partija
Profesija virsnieks, politiķis

Karojis Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā. 1930. gados vadījis vairākas militāras operācijas. 1940. gada janvārī sāka vadīt Padomju Savienības uzbrukumu Somijai Ziemas kara laikā, kas martā noslēdzās ar miera sarunām. 1940. gada maijā kļuva par PSRS maršalu un Padomju Savienības aizsardzības tautas komisāru. Kā komandieris viņš saskatīja nepieciešamību modernizēt Sarkano armiju, it īpaši cīņa pret Trešo reihu, kas sākās 1941. gada jūnijā. Timošenko izdevās pārvarēt pretestību modernizācijai un uzņēmās armijas mehanizāciju un tanku ražošanu. Tāpat viņš atkal ieviesa armijā vēl stingrāku un skarbāku disciplīnu. 1941. gada jūnijā aizsardzības tautas komisāra amatu pārņēma Josifs Staļins un Timošenko tika nosūtīts vadīt kaujas uz centrālajiem apgabaliem. Smoļenskas kaujā tika ciesti lieli zaudējumi, bet Timošenko izdevās atkāpties un saglabāt armiju vēlākai aizsardzībai pret vāciešiem, kad tie uzbruka Maskavai. Septembrī Timošenko devās uz mūsdienu Ukrainas teritoriju, kur viņam izdevās nostiprināt fronti un apturēt straujo vāciešu iebrukumu. 1942. gada maijā Timošenko vadīja 640 tūkstošus lielu armiju, lai pretuzbrukumā atgūtu Harkovu.

Ģenerāļa Georgija Žukova panākumi Maskavas aizstāvēšanā 1941. gada decembrī pārliecināja Staļinu, ka viņš ir labāks komandieris nekā Timošenko. 1942. gadā Staļins izslēdza Timošenko no frontes līnijas pavēlniecības, un viņam tika uzticētas funkcijas kā Staļingradas (1942. gada jūnijs), Ziemeļrietumu (1942. gada oktobris), Ļeņingradas (1943. gada jūnijs), Kaukāza (1944. gada jūnijs) un Baltijas (1944. gada augusts) komandierim.

Pēc kara Timošenko bija padomju armijas komandieris Baltkrievijas PSR (1946. gada martā), Dienvidurālos (1946. gada jūnijā) un atkal Baltkrievijā (1949. gada martā). 1960. gadā viņš tika iecelts par Aizsardzības ministrijas ģenerālinspektoru un no 1961. gada vadīja Kara veterānu Valsts komiteju. Miris 1970. gadā Maskavā.

Ārējās saitesLabot