Semjons Timošenko

Semjons Konstantinovičs Timošenko (krievu: Семён Константинович Тимошенко, ukraiņu: Тимошенко Семен Костянтинович, dzimis 1895. gada 18. februārī [v.s. 6. februārī], miris 1970. gada 31. martā) bija ukraiņu izcelsmes Padomju Savienības militārais komandieris un maršals. 1940. un 1941. gadā bija Padomju Savienības aizsardzības tautas komisārs (aizsardzības ministrs).

Semjons Timošenko Семён Тимошенко Тимошенко Семен
Padomju Savienības aizsardzības tautas komisārs
Amatā 1940. gada 7. maijs — 1941. gada 19. jūlijs
Priekštecis	Kliments Vorošilovs
Pēctecis	Josifs Staļins
Dzimšanas dati	1895. gada 18. februārī [v.s. 6. februārī] Furmaņivka, Besarābijas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Ukraina)
Miršanas dati	1970. gada 31. martā (75 gadu vecumā) Maskava, Krievijas PFSR, Padomju Savienība (tagad Krievija)
Tautība	ukrainis
Politiskā partija	Padomju Savienības komunistiskā partija
Profesija	virsnieks, politiķis

Karojis Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā. 1930. gados vadījis vairākas militāras operācijas. 1940. gada janvārī sāka vadīt Padomju Savienības uzbrukumu Somijai Ziemas kara laikā, kas martā noslēdzās ar miera sarunām. 1940. gada maijā kļuva par PSRS maršalu un Padomju Savienības aizsardzības tautas komisāru. Kā komandieris viņš saskatīja nepieciešamību modernizēt Sarkano armiju, it īpaši cīņa pret Trešo reihu, kas sākās 1941. gada jūnijā. Timošenko izdevās pārvarēt pretestību modernizācijai un uzņēmās armijas mehanizāciju un tanku ražošanu. Tāpat viņš atkal ieviesa armijā vēl stingrāku un skarbāku disciplīnu. 1941. gada jūnijā aizsardzības tautas komisāra amatu pārņēma Josifs Staļins un Timošenko tika nosūtīts vadīt kaujas uz centrālajiem apgabaliem. Smoļenskas kaujā tika ciesti lieli zaudējumi, bet Timošenko izdevās atkāpties un saglabāt armiju vēlākai aizsardzībai pret vāciešiem, kad tie uzbruka Maskavai. Septembrī Timošenko devās uz mūsdienu Ukrainas teritoriju, kur viņam izdevās nostiprināt fronti un apturēt straujo vāciešu iebrukumu. 1942. gada maijā Timošenko vadīja 640 tūkstošus lielu armiju, lai pretuzbrukumā atgūtu Harkivu; kampaņa cieta neveiksmi.

Ģenerāļa Georgija Žukova panākumi Maskavas aizstāvēšanā 1941. gada decembrī pārliecināja Staļinu, ka viņš ir labāks komandieris nekā Timošenko. 1942. gadā Staļins izslēdza Timošenko no frontes līnijas pavēlniecības, un viņam tika uzticētas funkcijas kā Staļingradas (1942. gada jūnijs), Ziemeļrietumu (1942. gada oktobris), Ļeņingradas (1943. gada jūnijs), Kaukāza (1944. gada jūnijs) un Baltijas (1944. gada augusts) komandierim.

Pēc kara Timošenko bija padomju armijas komandieris Baltkrievijas PSR (1946. gada martā), Dienvidurālos (1946. gada jūnijā) un atkal Baltkrievijā (1949. gada martā). 1960. gadā viņš tika iecelts par Aizsardzības ministrijas ģenerālinspektoru un no 1961. gada vadīja Kara veterānu Valsts komiteju. Miris 1970. gadā Maskavā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Semjons Timošenko.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)