Vikipēdija

Otons I

vācu karalis un pirmais Svētās Romas imperators

Otons I Lielais (vācu: Otto der Grosse; dzimis 912. gada 23. novembrī, miris 973. gada 7. maijā) bija Austrumfranku valsts karalis un Svētās Romas impērijas imperators. Uzskatāms par šīs impērijas nodibinātāju. Turpinājis tēva Heinriha I Putnuķērāja darbu visu vācu cilts hercogistu apvienošanā vienotā monarhijā, cenšoties tajās nostiprināt viena valdnieka varu. Vairāku karagājienu uz Itāliju rezultātā iekarojis Ziemeļitāliju un Vidusitāliju. 955. gadā viņa vadībā tika gūta uzvara pār maģāriem kaujā pie Lehas. Turpinājis slāvu zemju iekarošanu. Viņa varas laiku var iedalīt trīs posmos - pirmajā viņš risināja problēmas vācu cilts hercogistēm, otrajā viņš nostiprināja aliansi ar Romas pāvestu un katoļu baznīcu, trešajā viņš bija imperators, kurš valdīja pār laicīgo un garīgo varu.[2]

Otons I Lielais
Magdeburger Reiter replika, kas tiek uzskatīts par Oto I portretu
Svētās Romas impērijas imperators
Valdīšana 962. gada 2. februāris – 973. gada 7. maijs
Kronēšana
Priekštecis Berengars I
Pēctecis Oto II
Itālijas karalis
Valdīšana 961. gada 25. decembris – 973. gada 7. maijs
Kronēšana
Priekštecis Berengars II
Pēctecis Oto II
Austrumfranku valsts karalis
Valdīšana 936. gada 2. jūlijs – 973. gada 7. maijs
Kronēšana
Priekštecis Heinrihs I Putnuķērājs
Pēctecis Oto II
Saksijas hercogs
Valdīšana 936. gada 2. jūlijs – 973. gada 7. maijs
Priekštecis Heinrihs I Putnuķērājs
Pēctecis Bernards I
Dzimis 912. gada 23. novembrī
iespējams, Valhausena, Austrumfranku valsts[1]
Miris 973. gada 7. maijā (60 gadu vecumā)
Memlebene, Svētā Romas impērija
Apglabāts Magdeburgas katedrāle
Dzīvesbiedre
Dinastija Otonu dinastija
Tēvs Heinrihs I Putnuķērājs
Māte Matilda
Reliģija Katolicisms

Pēc tēva nāves Erfurtē ievēlēts par jauno karali, kronēts Āhenē un kāpis Kārļa Lielā tronī. Kļūstot par valdnieku, tradicionāli atsacījās no savām sakšu drēbēm un turpmāk sekoja franku paražām un ģērbšanās stilam.

Drīz pēc kronēšanas devās apspiest slāvu sacelšanos austrumos no Saksijas, Bohēmijas zemēs. Pēc varenā Bavārijas hercoga Arnulfa nāves 937. gadā viņa dēls atteicās Oto pakļauties. Jaunais hercogs drīz tika padzīts, un Bavārija tika uzticēta Arnulfa brālim. Oto arī noorganizēja sava brāļa Heinriha kāzas ar padzītā Bavārijas hercoga māsu Judīti. Brālis Heinrihs drīz pievienojās dumpim pret Oto, kas tika apspiests. Oto beidzot kontrolēja lielākās vācu hercogistes - viņa varā bija dzimtā Saksija, pakļautā Bavārija, Frankonija un Lotaringa. Dumpīgajam Heinriham tika piedots, taču viņš drīz pievienojās jaunai sazvērestībai pret Oto. Heinrihs beidzot lūdza piedošanu un 947. gadā tika iecelts par Bavārijas hercogu. Turpmāk viņš lojāli atbalstīja Oto, veiksmīgi karojot pret maģāriem. Oto panāca sava dēla Liudolfa pasludināšanu par līdzvaldnieku un izprecināja viņu Švābijas hercoga meitai.[2]

Pēc Karolingu impērijas sabrukuma stāvoklis Ziemļitālijā bija nestabils. Kopš 888. gada te bija valdījuši divpadsmit karaļi, kurus regulāri gāza no troņa. Atraitnēs palikušās Itālijas karalienes Adelaides ieslodzīšana deva Oto ieganstu 951. gada vasarā uzsākt karu pret karali Berengaru II, iegūt Ziemeļitāliju un imperatora kroni. Liudolfa karaspēka daļas pirmās iebruka Itālijā, negaidot pārējo armiju, uzsāka kauju un tika sakautas. Pēc tam, kad Oto galvenie spēki ātri pakļāva Lombardiju, viņš pasludināja sevi par Lombardijas karali un Itālijas karali. Pēc tam, kad sakautais Berengars sevi atzina par Oto vasali, viņam tika atstāta vara Lombardijā un Toskānā.

Atgriežoties vācu zemēs, 953. gadā Oto atkal sadūrās ar savu tuvo radinieku, dēla Liudolfa un znota Konrāda organizētu sazvērestību, kas Bavārijā pārauga atklātā dumpī. Izmantojot jukas, Bavārijā un Švābijā iebruka maģāri, taču ārējais iebrukums vācu augstmaņiem lika apvienoties zem Oto virsvaras. 955. gada kaujā pie Lehas Oto karaspēkam izdevās smagi sakaut maģārus, izbeidzot to sirojumus pa Eiropu. Kaujā krita Oto znots Konrāds.

Saprotot, ka vācu hercogistes neizdosies apvienot savas ģimenes pārstāvju rokās, pēc brāļa Heinriha nāves 955. gadā Oto par Bavārijas hercogu iecēla bijušā hercoga Arnulfa mazdēlu. Vietējie augstmaņi pārvaldīja Švābiju, Lotaringu un Austrumsaksiju. Lai samazinātu Saksijas hercoga varu, pēc viņa nāves 965. gadā Oto Saksiju sadalīja sešās markgrāfistēs. Arī Lotaringa tika sadalīta divās hercogistēs, kas vairs nekad neapvienojās.[2]

Savas varas nostiprināšanai Oto turpmāk aizvien vairāk paļāvās uz baznīcu un garīdzniekiem, tie aizvien vairāk iesaistījās laicīgajā valsts pārvaldē. Tiesības iecelt bīskapus šajā laikā bija valdnieka privilēģija, un svarīgāko arhibīskapu amatos tika iecelti Oto uzticami cilvēki. Tā kā garīdznieki nedrīkstēja precēties, tie neatstāja mantiniekus, to amati un privilēģijas nebija mantojamas un pēc nāves atgriezās valdnieka īpašumā, pretēji aristokrātiem, kas aizvien vairāk centās nostiprināt varas mantojamības principu savās zemēs.[2]

Ietekmīgais Spoleto hercogs Alberiks II, kura rokās atradās vara Romā, nodrošināja sava astoņpadsmit gadus vecā dēla ievēlēšanu par pāvestu Jāni XII. Jaunā pāvesta plānos bija palielināt pāvesta valsts teritoriju, un viņa intereses ātri sadūrās ar Berengaru II. Šajā laikā Berengara un Oto attiecības bija sarautas, un 956. gadā Oto uz Itāliju nosūtīja Liudolfu, apsolot viņam Itālijas kroni, ja viņš to varēs pakļaut. Divu gadu laikā viņam izdevās pakļaut Lombardiju un Toskānu, taču tad Liudolfs nomira. Šajā brīdi Jānis XII izlēma uz Itāliju uzaicināt pašu Oto, solot tam imperatora kroni. 961. gada rudenī Oto ar armiju šķērsoja Alpus. Berengars II bija sapulcinājis 60 000 kareivju armiju, taču tā atsacījās cīnīties un Oto bez pretestības ieradās lombardu galvaspilsētā Pāvijā, no kuras viņš devās uz Romu. 962. gada februārī pāvests viņu kronēja par imperatoru. Zinot romiešu un pāvesta neuzticību, Oto lika Jānim XII zvērēt pie Sv. Pētera pīšļiem, ka tas nekad nesadarbosies ar Oto pretiniekiem. No savas puses Oto pāvestam piešķīra tik ļoti kārotās zemes. Jau pavisam drīz Jānis XII sāka slepenas sarunas ar Berengaru II, Bizantijas imperatoru un maģāriem. Oto ar armiju atgriezās Romā, liekot Jānim XII bēgt. Jaunais imperators lika romiešiem zvērēt, ka par pāvestiem tie turpmāk ievēlēs tikai imperatora un viņa dēla apstiprinātus kandidātus. Romā tika sasaukta Oto vadīta sinode, kas pasludināja Jāni XII par gāztu un ievēlēja Leo VIII par pāvestu. Tikmēr romieši par pāvestu ievēlēja Benediktu V. Oto atkal nācās aplenkt Romu, iekarot to, sasaukt jaunu sinodi, kas apstiprināja Leo VIII ievēlēšanu. Benedikts V tika arestēts un nosūtīts uz Hamburgu, kur arī mira.[2]

Lai nodrošinātu savas dinastijas varu, Oto panāca, ka 967. gadā viņa dēls Oto II tika kronēts par imperatoru, līdzvaldnieku. Oto II tika apprecināts ar reģionā joprojām ietekmīgās Bizantijas impērijas imperatora radinieci Teofanu. Lai panāktu imperatora Nikefora II Fokas piekrišanu, Oto iebruka bizantiešu teritorijās Apūlijā, Kalabrijā un aplenca Bari. Nikefors uzskatīja sevi par vienīgo patieso Romas imperatoru un nepiekāpās. Situācija mainījās pēc Nikefora nogalināšanas, kad tronī kāpa Joanns I Cimiskes, kuram bija svarīgs miers Itālijā, un viņa brāļameita Teofanu 972. gada aprīlī ieradās Romā uz kāzām.[2]

968. gadā Oto izdevās īstenot ieceri par Magdeburgas arhibīskapijas izveidošanu, kas kļuva par centru reģionu slāvu pievēršanai kristietībai. Oto miris 973. gadā, apglabāts Magdeburgas katedrālē.

  • Vācu hercogistes 962. gadā

    Vācu hercogistes 962. gadā

  • Impērijas teritorija 10.gs.

    Impērijas teritorija 10.gs.

  • Itālijas valstis ap 1000. gadu

    Itālijas valstis ap 1000. gadu

  • Otona I kapavieta Magdeburgas katedrālē

    Otona I kapavieta Magdeburgas katedrālē

Atsauces Labot

  1. ↑ Stephan Freund. Wallhausen – Geburtsort Ottos des Großen, Aufenthaltsort deutscher Könige und Kaiser (German). Schnell und Steiner, 2013. ISBN 978-3-7954-2680-4.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 A History of Germany in the Middle Ages, Volume 1

Ārējās saites Labot

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Otons_I&oldid=3896270"