Karolingu dinastija (latīņu: Carolingi, franču: Carolingiens, vācu: Karolinger, itāļu: Carolingi) bija franku karaļu dinastija, kas valdīja mūsdienu Francijas teritorijā un Centrāleiropā 8.—10. gadsimtā.

Karolingu impērija

Karolingu dzimtas ciltstēvs bija Mecas bīskaps Arnulfs (franču: Arnoul, vācu: Arnulf). Tā kā dzimtā vairākās paaudzēs bija militāru talantu apveltīti pārstāvji, Karolingi uzkalpojās par Merovingu mažordomiem, t.i. karavadoņiem. Mažordoms Kārlis Martels jeb Kārlis Veseris, iedibināja smago kavalēriju, viņa laikā bruņiniekiem sāka iedalīt zemes (feodus) par kalpošanu savam suverēnam. Tā sāka veidoties feodālisms: suverēnu—vasaļu attiecības, kuru pamatā bija vairāk vai mazāk stingri noteiktas savstarpējās kalpošanas — protekcijas saistības.

Karolingu dinastijai izdevās atjaunot franku valsts vienotību lielā mērā notika pateicoties draudošajām briesmām no dienvidiem, kur no Ziemeļāfrikas musulmaņi bija iebrukuši Spānijā, sakāvuši vizigotu un svēbu valstis un, iekarojuši Dienvidfranciju. 732. gadā frankiem izdevās veikt arābus kaujā pie Puatjē un pāriet pretuzbrukumā.

Karolingu impērijas veidošanās

labot šo sadaļu
 
Piemineklis Kārlim Lielajam Ljēžā (Beļģija)

Kārļa Martela dēls mažordoms Pipins Īsais (741—768) tāpat kā tēvs izcēlās ar veiksmi karos pret arābiem un Suasonā tapa ievēlēts par franku ķēniņu. Viņa dēls bija Kārlis Lielais, kas 43 valdīšanas gados pakļāva gandrīz vai visu kristīgo Eiropu. Tūlīt pēc kāpšanas tronī viņš apspieda sadumpojušos baskus un bretoņus. Tad sāka paplašināšanos uz sakšu zemēm (karš ar pārtraukumiem ilga 30 gadus). 772. gadā franki nopostīja sakšu zemes līdz Vezērai un nocirta to svēto ozolu Irminsulu. 774. gadā franki pakļāva langobardus, Kārlis sevi sāka dēvēt par "franku un langobardu valdnieku". Romas pāvests viņam piešķīra Romas valsts aizstāvja titulu. 776. gadā viņš apspieda sakšu un langobardu dumpjus. 778. gadā franki pārgāja Pirenejus, ieņēma Saragosu un visu teritoriju līdz Ebro upei. Atpakaļceļā notika slavenā Ronsevalas kauja ar baskiem.

Kārlis vadīja karagājienus uz Istriju un Pannoniju, tad pret Brandenburgas ļutičiem, karu ar avāriem, sakšu sacelšanās apspiešanu. Avāriem atņemtajā teritorijā tika dibināta Ostmarka (vēlākā Austrija). Šādas markas tiek dibinātas visā robežjoslā kā nocietināti, militāri patstāvīgi apgabali markgrāfu pakļautībā. Frankiem sāka maksāt meslus Mēklenburgas obotriti, Brandenburgas ļutiči, Saksijas sorbi, Bohēmijas čehi.

800. gadā Romas pāvests Kārli kronēja par Romas imperatoru. 810. gadā notika karš ar dāņiem, franki pakļāva to sabiedrotos nordalbingus — pēdējo brīvo sakšu cilti. Franku valsts teritorija pletās no Ebro upes Spānijā līdz Rābas upei Pannonijā un no Eideras ziemeļos līdz Beneventei dienvidos.

806. gadā Kārlis Lielais sadalīja impēriju starp dēliem: Luijs kļuva par Akvitānijas un Burgundijas karali, Pipins par Itālijas un Vācijas karali, bet Kārlis par Neistrijas, Austrazijas un Vācijas ziemeļos no Donavas karali. 9. gadsimta otrā puse un liela daļa 10. gadsimta pagāja iekšējās jukās, cīņā par varu starp dažādām augstmaņu frakcijām un dinastijām, kā arī visai vāji organizētā aizsardzībā pret vikingu uzbrukumiem.

Piecas franku karaļvalstis Eiropā arvien vairāk zaudēja agrākās savstarpējās saites. Rietumfranku karalis Kārlis III, nespēdams atvairīt plašos jūras piekrastes reģionos nostiprinājušos vikingu uzbrukumus, bija spiests viņiem piešķirt teritoriju Sēnas ielejā. Šī teritorija vēlāk kļuva par mūsdienu Francijas provinci — Normandiju (franki vikingus sauca par normaņiem (normands), no tā arī cēlies šīs provinces nosaukums).

987. gadā Karolingu dinastija iznīka, franku valsts tronī to nomainīja Kapetingu dinastija.

Karolingu karaļi franku lielvalsts tronī

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu