Vecticībnieku Pomoras baznīca

Vecticībnieku Pomoras baznīca (krievu: Древлеправосла́вная помо́рская це́рковь) ir lielākās Pomoras piekrišanas vecticībnieku reliģiskās organizācijas mūsdienu oficiālais nosaukums. Tāpat kā daudziem bezpriesteru (krievu: беспоповцы) piekrišanām, Vecticībnieku Pomoras baznīcai nav trīs līmeņu hierarhijas; vecticībnieku pomoriešu vidū pieņemtos sakramentus ( kristīšana, grēksūdze ) veic kopienas biedri. Kopienas vada garīgie tēvi (krievu: наставники).

Krievijas vēsturē Vecticībnieku Pomoras baznīca ir pazīstama arī ar citiem nosaukumiem - Pomoras kristiešu baznīcas biedrība ( krievu: Церковное общество христиан-поморцев), Vecticībnieku Pomoras baznīca ( krievu: Старообрядческая поморская церковь) utt.

Pomoras piekrišana

Bezpriesteru vecticībnieki (arī bezpopieši), kuri pēc pēdējo pirmsšķelšanās priesteru nāves atteicās no prakses pieņemt "bēgļpopiešus" (krievu: беглопоповцы), tas ir, priesterus, kas pāriet no Krievijas pareizticīgās baznīcas . Tā kā nebija priesterības, dievkalpojumus sāka vadīt izraudzīti lasītprasmi draudzes locekļi. Pamatojoties uz Solovecka klostera statūta, tika izveidots Pomoras statūts dievkalpojumu vadīšanai dievlūdzējiem, kurā tika izlaisti priesteru teiktie vārdi. Arī Pomorjē pie Vīgas upes tika dibināts Vīgovas klosteris, kas no 17. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum kļuva par visas piekrišanas garīgo centru. Tāpēc piekrišana saņēma nosaukumu Pomoras. Vīgovas klosterim bija savas pārstāvniecības Sanktpēterburgā un Maskavā. Sanktpēterburgā klostera pārstāvniecība bija lūgšanu nams Mohovaja ielā, kuru varas iestādes slēdza 1852. gadā.

Baznīcas vēsture

V. A. Plotņikovs (1866-1917). Vecticībnieku kapela Arhangeļskas Pomorjē.

Vecticībnieku grupa - pomorci. Ņižņijnovgoroda.

Kristus Augšāmcelšanās un Dievmātes Patvēruma baznīca Tokmakova ielā (Maskava).

Pomoras piekrišanas lielākā garīgā centra sākums tika likts 1694. gadā, kad pie Vīgas upes tika nodibināta kopiena - Vīgovas vīriešu klosteris brāļu Deņisovu vadībā. 1706. gadā tai blakus tika dibināts Leksina sieviešu klosteris. Vīgovas klosteris kļuva slavens ar Pomoru atbilžu sastādīšanu, kas faktiski kļuva par pamatu vecticības aizstāvībai. 19. gadsimta sākumā vietējās Pomoru draudzes kļuva par nozīmīgiem ekonomiskiem centriem Krievijas ziemeļos. Visā 18. gadsimtā Pomoras vecticībnieku vidū notika diskusijas par nesakramentālo laulību, tas ir, par laulības iespējamību, ja nav priesterības. Rezultātā laulību rituāls tika apstiprināts Vīgovas klosterī 1798. gada Koncilā. Tie, kas nepiekrita šim lēmumam, saņēma vārdu 'vecpomorieši' un pamazām pievienojās ideoloģiski tuvajām Filipovieša un Fedosejevieša piekrišanām. Pateicoties laulības rituāla ieviešanai, pomorci legalizēja laulības attiecības, kuras laika gaitā atzina arī valsts, kas radīja iespēju likumīgi nodot īpašumu mantojuma ceļā, un tā rezultātā piekrišana kļuva pievilcīga turīgajiem vecticībniekiem bez priesteriem (bezpopieši).

Oficiālā baznīcas organizācija tika izveidota pēc dekrēta "Par reliģisko toleranci" publicēšanas 1905. gada 17. aprīlī . Drīz pēc tam plašā un ietekmīgā Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopiena, kas 19. gadsimta pirmajā pusē atdalījās no fedosejeviešiem, pārgāja Pomoras piekrišanā. Pirmais Viskrievijas Pomoriešu Koncils notika 1909. gada 1. – 10 . maijā Maskavā, otrais – 1912. gadā, abi divi Kristus Augšāmcelšanās un Dievmātes Patvēruma baznīcā Tokmakova ielā (Maskava) . Vecticībnieku Pomoras baznīcas biedrību sāka saukt par Vecticībnieku Pomoras baznīcu. 19. un 20. gadsimtā vairākas lielas Fedosejeviešu kopienas Ļeņingradā, Pleskavas, Novgorodas apgabalos, Volgas apgabalā un Baltijas valstīs pārgāja Pomoras piekrišanā. Tādējādi padomju laikos pomorci kļuva par vislielāko piekrišanu, kurai nebija priesterus. Pomoras kristiešu kongresā 1923. gadā tika izstrādāti noteikumi par Pomoras baznīcu, kas paredzēja augstākas Garīgās padomes un vietējās (teritoriālās, reģionālās) garīgās padomes izveidi.

Līdz 1930. gadu beigām Vecticībnieku Pomoras baznīcas legālā baznīcas dzīve beidzās: daudzi mācītāji tika nošauti, atradās cietumā vai nelegālā statusā. Kopš tā laika “nepieciešamības dēļ” ir kļuvusi plaši izplatīta “garīgas māšu” institūcija — sievietes, kuras vada kopienas, ja nav vīriešu mācītājus.

Pēc Baltijas valstu aneksijas netika slēgts tālajā 1925. gadā Viļņā izveidotais vietējais Pomoras kristiešu centrs ( Augstākā vecticībnieku padome ), tas bija sākums bezpriesteru vecticībnieku legalizācijai PSRS. 1966. un 1974. gadā Viļņā notika Vecticībnieku Pomoras baznīcas Koncili, kuriem bija praktiski Vissavienības raksturs, jo bija liels delegātu skaits. Pēdējais Koncils, kas notika padomju laikos, notika Viļņā 1988. gadā, pēc tam dažādās republikās sākās Vecticībnieku Pomoras baznīcas vietējo asociāciju veidošanas process.

Krievijas vecticībnieku pomoriešu dibināšanas kongress notika 1989. gada 21.-22. novembrī Maskavas Apskaidrošanās kopienas baznīcā. Tās darbā piedalījās 68 delegāti un viesi no 38 kopienām un draudzēm. Viņi pārskatīja Vecticībnieku Pomoras piekrišanas stāvokli KPFSR un nolēma izveidot Vecticībnieku Pomoras baznīcas Krievijas padomi, apstiprināja tās darbības programmu un apsprieda jautājumu par Krievijas vietējās koncila sasaukšanu. ^[1]

Pašreizējā situācija

Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes Debesbraukšanas lūgšanu nams

Pomoras ļestovka

1989. gadā tika izveidota Vecticībnieku Pomoras baznīcas Krievijas padome, kas rūpējās par Krievijas pomoriešiem, par Ukrainu (1996. gadā - 18 draudzes, atbildīgā draudze ir Harkivā), par daļu no Baltkrievu pomoriešiem (1996. gadā - 22 draudzes, atbildīgā draudze atrodas Borisovas pilsētā), par Moldovas pomoriešiem (atbildīgā Edineta Pomoras draudze ), par Kazahstānu (1996. gadā - 10 draudzes, atbildīgā draudze - Riderā ) un par Kirgizstānu (atbildīgā draudze - Biškekā).

2006. gada maijā pirmo reizi kopš 1912. gada Sanktpēterburgā ( pilsētas vēsturiskā rajonā Ribatskoje) notika III Viskrievijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Koncils, bet 2012. gada maijā arī Sanktpēterburgā, Dievmātes katedrāles baznīcā Tveras ielā notika IV Viskrievijas Koncils un Vecticībnieku Pomoras baznīcas Vienots Koncils, kurā piedalījās visas Pomoras baznīcas vietējās asociācijas.

Saskaņā ar Krievijas Federācijas Tieslietu ministrijas datiem 2012. gadā 1. maijā Krievijā bija reģistrētas 50 Vecticībnieku Pomoras baznīcas reliģiskās organizācijas. Turklāt vairāk nekā 200 kopienas un grupas darbojas bez reģistrācijas. Arī ārpus Krievijas ir aptuveni 250 kopienas.

Pašlaik ir septiņas vietējās Vecticībnieku Pomoras baznīcas asociācijas. Koordinējošā institūcija ir Vecticībnieku Pomoras baznīcas Vienotā padome, kas izveidota 2001. gadā Sanktpēterburgā, garīgi apvienojot garīgos centrus un atsevišķas kopienas dažādās valstīs. Vietējie centri - Vecticībnieku Pomoras baznīcas Krievijas padome, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālā padome, Lietuvas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Augstākā padome, Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālā padome Baltkrievijā, Ukrainas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Centrālā padome, Igaunijas vecticībnieku kopienu savienība, Polijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas Augstākā padome, ASV vecticībnieku kopienu konference.

Vecticībnieku Pomoras baznīcā darbojas vairākas sabiedriskās organizācijas, tiek izdota periodiskā literatūra (avīzes un žurnāli), notiek jauniešu un bērnu vasaras nometnes, divas teoloģiskās skolas (Rīgā un Pēterburgā), ir divi klosteri. Kalendāra žurnāls tiek izdots 10 000 eksemplāru tirāžā.

Pašlaik ir šāds kopienu skaits: Krievijā - apm. 250 draudzes, Latvijā - 72, Lietuvā - 61, Baltkrievijā - 42, Ukrainā - 35 draudzes, Igaunijā - 11, Kazahstānā - 10, Polijā - 4, ASV - 4^[2], Kirgizstānā - 2, pa vienai draudzei Moldovā, Rumānijā, Vācijā un Anglijā . Ir strīdīga informācija par Kristiešu Pomoras grupām tādās valstīs kā Somija, Zviedrija, Brazīlija, Argentīna un Kanāda ^[3] .

Vecticībnieku Pomoras baznīcas vadītāji

Krievijā

Pičugins, Ļevs Feoktistovičs (1909-1912)
Hudošins, Terentijs Akimovičs (1912-1927)
Eršovs, Pāvels Vasiļjevičs (1927-1930)
Rozanovs, Oļegs Ivanovičs (1989. gada novembris – 2017. gada 6. decembris)
Šamarins, Vladimirs Viktorovičs (2018. gada 23. janvāris - tagad)

Baltkrievijā

Orlovs, Pjotrs Aleksandrovičs

Latvijā

Vladimirs Ivanovs

Lietuvā

Nikolajs Pilnikovs

Polijā

Mieczysław Kapłanow

Skatīt arī

Atsauces

↑ Русская православная старообрядческая церковь // Родина: журнал, 1990. — № 9. — C. 15
↑ «Vecticībnieku Pomoras Baznīca Ārvalstīs» (krievu). 2008-05-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-01-10. Skatīts: 2024-01-10.
↑ «Древлеправославная поморская церковь (ДПЦ)\\"Современное древлеправославие"». Skatīts: 2007-02-08.

Literatūra

Поморское согласие // Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона : в 86 т. (82 т. и 4 доп.). — СПб., 1898. — Т. XXIVa. — С. 504—506.
Агеева Е. А. Древлеправославная поморская Церковь // Православная энциклопедия. — М., 2007. — Т. XVI : «Дор — Евангелическая церковь союза». — С. 135—144. — 752 с. — 39 000 экз. — ISBN 978-5-89572-028-8.
Барановский В. С., Поташенко Г. Староверие Балтии и Польши: краткий исторический и биографический словарь. — Вильнюс: Aidai, 2005. — С. 141—153.
Миловидов В. Ф. Древлеправославная Поморская церковь (ДПЦ) // Религии народов современной России: Словарь / Ред-кол.: Мчедлов М. П. (отв. ред.), Аверьянов Ю. И., Басилов В. Н. и др. — 2-е изд., испр. и доп. — М.: Республика, 2002. — С. 89. — 624 с. — 4000 экз. — ISBN 5-250-01818-1.
Юхименко Е. М. Поморское староверие в Москве и храм в Токмаковом переулке : к 100-летию освящения поморского храма в честь Воскресения Христова и Покрова Пресвятой Богородицы в Токмаковом переулке. — Москва: [б. и.], 2008. — 167 с. — ISBN 978-5-9901547-1-1.
Юхименко Е. М. Старообрядчество: История и культура. — Москва, 2016. — 852 с. — ISBN 978-5-9907762-3-4.

Ārējās saites

[Rodina-1] Русская православная старообрядческая церковь // Родина: журнал, 1990. — № 9. — C. 15

[2] «Vecticībnieku Pomoras Baznīca Ārvalstīs» (krievu). 2008-05-09. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-01-10. Skatīts: 2024-01-10.

[3] «Древлеправославная поморская церковь (ДПЦ)\\"Современное древлеправославие"». Skatīts: 2007-02-08.

[1]

[2]

[3]