Kristības

Kristības jeb kristīšana kristīgajā ticībā ir sakraments, ar kuru cilvēks tiek uzņemts kristīgajā baznīcā un arī konkrētā konfesijā. Kristību atzīst visi kristietības novirzieni, kaut arī dažādos traktējumos. Lielākā daļa konfesiju praktizē bērnu kristīšanu, taču dažas, kā baptisti un anabaptisti, kristī tikai pieaugušus cilvēkus. Neviens cilvēks nevar kristīt pats sevi. Kristību procesu parasti vada priesteris vai diakons. Izņēmums ir nāves briesmu gadījumā, kad kristīt drīkst arī cits cilvēks, arī tāds, kas pats nav kristīts.

Jēzus Kristus kristīšana

Kristību izpratne

Vairākos kristietības novirzienos kristības tiek uzskatītas par rituālu, kas ietver noteiktas reliģiskas vainas (grēka) noņemšanu un dod iespēju personīgi atrasties Dieva tuvumā. Par simbolisku kristību nozīmi tiek uzskatīta līdzdalība grēku piedošanā caur Jēzus Kristus nāvi pie krusta un tiek izprasta kā augšāmcelšanās, lai “dzīvotu atjaunotu dzīvi”, un tādējādi uzņemšanas baznīcas draudzē. Vēl viena analoģija ir “dievišķā dēla piedzimšana”. Daļa cilvēku kristībās vairāk redz simbolisku darbību, kas netiek saistīta ar iepriekš minētajiem procesiem.

Kristību prakse dažādos kristību novirzienos atšķiras. Dažās konfesijās kristības veic jau zīdaiņiem, savukārt, piemēram, baptisti un anabaptisti, kristības veic tikai pieaugušajiem. Dažās konfesijās kristības izpaužas kā ūdens uzliešana cilvēkam, savukārt citur kristību procedūrā viss cilvēka ķermenis tiek iegremdēts ūdenī. Gandrīz visās konfesijās tiek izmantota frāze “es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”.

Kristību ģenealoģiskā zīme ir tilde (~).

Ūdens kristības

Izplatītākā ir ūdens kristība jeb kristības sakraments, kas ir nepieciešams cilvēkam, lai kļūtu par draudzes un Baznīcas locekli. Jaunajā derībā ir minēta Svētā Gara kristība jeb kristīšana ar Svēto Garu; lielākā daļa kristīgo konfesiju to uzskata par ūdens kristības daļu, bet Vasarsvētku kustības pārstāvji — par atsevišķu kristību. Bībelē vēl tiek minēta arī kristīšana ar uguni, taču kristietībā tāda tiek reti praktizēta un notiek caur Svēto Garu jeb vienlaicīgi ar kristību Svētajā Garā, jo Svētais Gars nāk kā uguns.

Pēc Jēzus Kristus vārdiem, ūdens kristība un Svētā Gara kristība savā būtībā ir atdzimšana no augšas un ir nepieciešamais priekšnoteikums tikšanai Dieva valstībā (Jāņa ev. 3:3—5). Pēc apustuļa Pētera vārdiem, kristība ir labas sirdsapziņas izlūgšanās (1. Pētera 3:21).

Vēsture

Bībelē kristības pirmo reizi parādās sakarā ar Jāņa Kristītāja darbību, kurš atnācējus kristīja, iegremdējot tos Jordānas upes ūdeņos par zīmi tam, ka tie atsakās no izdarītā ļaunuma un nomazgā no sevis grēkus, lai ar tīru dvēseli sagaidītu Mesiju, kura atnākšanu Jānis Kristītājs sludināja. Šādā veidā tika nokristīts arī Jēzus. Vēlāk arī Jēzus ar saviem mācekļiem ūdenī kristīja jūdus. Bībelē tiek nošķirta Jāņa Kristītāja kristība un Jēzus kristība jeb kristīšana Jēzus vārdā (Apustuļu darbi 19:1—5). Pēc augšāmcelšanās Jēzus aicināja savus mācekļus palikt Jeruzalemē, lai tie sagaidītu spēku no augšas (no Dieva), un 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās pār tiem nonāca Svēta Gara spēks (viņi tika kristīti ar Svēto Garu). Vēlāk tie praktizēja kristīšanu Svētajā Garā ar roku uzlikšanu. Viena no Svētā Gara saņemšanas zīmēm bija runāšana mēlēs un (vai) pravietošana.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kristības.
• «Kristības sakraments». katolis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 30. jūlijā.