Tarrakona

Tarrakona jeb Tarako (latīņu: Tarraco/Colonia Tarraco) ir sena romiešu pilsēta Spānijā, Katalonijā, Vidusjūras piekrastē (mūsdienās Tarragona). Tā bija senākā romiešu apmetne Pireneju pussalā. Vēlāk Romas republikas laikā tā kļuva par Tuvās Spānijas provinces galvaspilsētu, Bet Romas impērijas laikā par Tarrakonas Spānijas galvaspilsētu. 2000. gadā Tarrakonas arheoloģiskais komplekss tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Tarrakona
Tarraco
Amphitheatre of Tarragona 01.jpg
Tarrakonas amfiteātra drupas
Tarrakona (Spānija)
Tarrakona
Tarrakona
Atrašanās vieta Valsts karogs: Spānija Katalonija, Spānija
Koordinātas 41°06′58″N 1°15′24.9″E / 41.11611°N 1.256917°E / 41.11611; 1.256917Koordinātas: 41°06′58″N 1°15′24.9″E / 41.11611°N 1.256917°E / 41.11611; 1.256917
Veids Pilsēta
Vēsture
Kultūras Romiešu
Piezīmes
Stāvoklis Drupas
Publiska piekļuve Brīva piekļuve

VēstureLabot

PriekšvēstureLabot

Pirmsromiešu laikā šo teritoriju apdzīvoja ibēri, kuriem bija tirdznieciski sakari ar grieķiem un feniķiešiem, kas bija apmetušies piekrastē. Ibēriešu kolonijas atradās galvenokārt Ebro ielejā. Ibēriešu koloniju liecības Tarragonas apkārtnē tiek datētas ar 5. gadsimtu pr.Kr.

Līvijs piemin oppidum parvum (mazu pilsētiņu) ar nosaukumu Cissis, bet Polūbijs runā par pilsētu Kissu (Κίσσα).[1] Pirmo reizi Tarako nosaukums tika minēts drīz pēc Gneja Kornēlija Scipiona Kalvusa ierašanās Empurijā 218. gadā pr.Kr. Otrā pūniešu kara sākumā, ar ko sākās romiešu iekarojumi Spānijas teritorijā. Līvijs raksta, ka romieši sagrāba Hanibāla karaspēkam paredzēto pūniešu krājumu lauku pie Kissas un ieņēma pilsētu. Drīz vien romiešiem uzbruka "netālu no Tarrakonas" (haud procul Tarracone). Taču paliek neskaidrs, vai Kissa un Tarrakona ir viena un tā pati pilsēta. Uz Empūrijā atrastās monētas ir uzraksts "Tarakon-salir" ("salir", domājams nozīmē sudrabs). Monēta kalta nezināmā vietā un parasti tiek datēta ar 250 gadu pr.Kr., t.i. viennozīmīgi pirms romiešu iebrukuma. Nosaukums "Kesse" parādās uz ibēriešu izcelsmes monētām 2. un 1. gadsimtā pr.Kr., kas atzīmēti saskaņā ar romiešu svara standartiem. Kesse var attiecinās uz Kissu, no kuras cēlušies Plīnija minētie kisieši.

217. gadā pr.Kr. atnāca papildspēki no Itālijas Publija Scipiona vadībā. Viņam un viņa brālim Gnejam Kornēlijam piedēvē Tarrakonas nostiprināšanu un militārās ostas izveidi, un, ka saka Plīnijs Vecākais: "Tarako bija Scipiona darbs (Tarraco Scipionum opus) tāpat, kā Kartāga kartāgiešu darbs". Romiešu aizsargmūris, domājams, bija uzcelts virs senākiem mūriem, kas raksturīgi ibēriešu akmeņkaļiem.

Pēc brāļu Scipionu nāves starp 211. un 210. gadu pr.Kr. Tarrakona kļuva par divdesmitpiecgadīgā Scipiona Āfrikāņa (Publija dēla) ziemas bāzi, kur viņš konventā uzņēma vietējās ciltis. Kara laikā vietējie iedzīvotāji lielā mērā bija lojāli romiešiem. Līvijs tos nosauca par romiešu tautas sabiedrotajiem un draugiem (socii et amici populi Romani), bet Tarrakonas zvejnieki (piscatores Tarraconenses) pakalpoja romiešiem ar savām laivām Jaunās Kartāgas aplenkuma laikā. Pireneju pussalas iekarošana romiešiem ilga vairāk, kā 200 gadus.

Romas republikas laiksLabot

Nākamo divu gadsimtu laikā Tarrakona palika kā romiešu apgādes pilsēta un ziemas nometne karā ar ķeltibēriem, kā arī Otrajā pūniešu karā. Tādējādi šajā laika periodā bija spēcīga militārā klātbūtne, iespējams, pašā augstākajā daļā, kas mūsdienās skaitās pilsētas vēsturiskais kvartāls, saukts par Alta daļu. 197. gadā pr.Kr. visas iekarotās teritorijas, pat šauras joslas gar Vidusjūras piekrasti, tika sadalītas starp jaunajām provincēm Hispania Ulterior un Hispania Citerior. Tuvās Spānijas (Hispania Citerior) galvaspilsēta pamatā bija Jaunā Kartāga, taču Strabons stāsta, ka pārvaldnieki tāpat dzīvoja Tarrakonā.

Tarrakonas tiesiskais statuss šajā laikā nav īsti skaidrs. Iespējams Republikas laikā tas bija organizēts kā "conventus civium Romanorum" (konvents, provinces romiešu pilsoņu sapulce) divu maģistru (pilsonisko pārvaldnieku) vadībā. Gajs Porcijs Katons, 114. gada pr.Kr. konsuls, 108. gadā pr.Kr. izvēlējās Tarrakonu par savas trimdas vietu, kas norāda, ka Tarrakona tajā laikā bija brīvpilsēta, vai arī, iespējams, sabiedrotā. Pēc Strabona viena no "pašām pēdējām" romiešu kaujām notika netālu no Tarrakonas. Kad Cēzars 49. gadā pr.Kr. sakāva Pompeja piekritējus Ilerdā (Lerida), Tarrakona apgādāja savu armiju ar provīziju. Nav īsti skaidrs, vai kolonijas statusu Tarrakona ieguva no Jūlija Cēzara, vai no Augusta, taču pašreizējie pētījumi nosliecas uzskatīt, ka tieši Cēzars to piešķīra pēc savas uzvaras Mundā apmēram 45. gadā pr.Kr., un tas atspoguļojas "Jūlija" epitetā savā oficiālajā nosaukumā: "Colonia Iulia Urbs Triumphalis Tarraco", kas netika izmainīts visā impērijas pastāvēšanas laikā.

Oktaviāna Augusta laiksLabot

27. gadā pr.Kr. imperators Augusts devās uz Spāniju, lai kontrolētu militāro kampaņu Kantabrijā. Taču viņa sliktās veselības dēļ, tas izlēma palikt Tarrakonā. Acīmredzot, Augusts uzcēla altāri pilsētā, un retora Kvintiliāna vēsturē ir minēts, ka Tarrakonas iedzīvotāji sūdzējās par Augustu, ka palma ir izaugusi uz altāra. Viņš atbildēja, ka tas nozīmē to, ka altaris netika bieži lietots.

Drīz pēc tam, kad šeit ieradās Augusts, senais Herkulejas ceļš tika pārdēvēts par Augusta ceļu. Jūdžu stabā, kas tika atrasts Tarragonā, Plaça de Braus laukumā, tiek pieminēts ceļš starp 12 un 6. gadu pr.Kr., kas savienoja Barčino ziemeļaustrumos ar Dertusu, Saguntu un Valentiju dienvidos.

Augusta laikā pilsēta zēla. Rakstnieks Pomponijs Mela 1. gadsimtā apraksta to tādā veidā: "Tarrakona ir pati bagātākā osta šajā piekrtastē" (Tarraco urbs est en his oris maritimarum opulentissima). Tarrakona Augusta un Tiberija laikā kala savu naudu ar imperatora kulta attēlu un uzrakstu CVT, CVTT o CVTTAR.

Pēc Augusta nāves 14. gadā imperators oficiāli tika dievišķots, bet 15. gadā viņam par godu tika uzcelts templis, iespējams, pilsētas austrumu apkaimē vai pie koloniālā foruma, kā piemin Tacits viņa annālēs.

Agrās impērijas laiksLabot

 
Tarrakonas makets Romas impērijas laikā.

68. gadā Galba, kas dzīvoja Tarrakonā astoņus gadus, Klūnijā tika pasludināts par imperatoru. Vespasiāns uzsāka impērijas finansu reorganizāciju. Saskaņā ar Plīniju, tas ļāva Spānijas iedzīvotājiem piešķirt latīņu pilsonību. Pireneju pusssala, kas no seniem laikiem bija sadalīta starp cilšu veidojumiem, tika pārveidota rajonos ap pilsētu centriem, neatkarīgi no tā, vai tās ir kolonijas, vai municipalitātes, kas atviegloja nodokļu ievākšanu. Iespējams provinces reorganizācijas rezultātā palielinājās celtniecības apjomi. Tarrakonas amfiteātris, tempļa teritorija, un provinces forums pilsētas paaugstinājumā, domājams, tika uzcelts šajā laika periodā. Statuju lielākā daļa šajās vietās tika uzstādītas starp 70. un 180. gadu.

Imperatora Trajāna laikā par pilsētas aizbildni tika nozīmēts senators Lūcijs Licīnijs Sura. Sura bija cēlies no Tarrakonas un sasniedza vienu no augstākajiem impērijas posteņiem. Tiek uzskatīts, ka 122.-123. gada ziemā Adrians apmeklēja pilsētu, lai Spānijā novadītu konventa sapulci. Viņš arī pārbūvēja Augusta templi.

Tarrakona sāka pārdzīvot nopietnas ekonomiskas grūtības 2. gadsimta beigās. Līdzekļu trūkuma dēļ par godu pilsētai tika izgatavotas tikai dažas statujas. Šajā periodā tika zaudēta cīņa pret imperatoru Klodiju Albinu, kuru atbalstīja Tarrakonas gubernators Lūcijs Rufo. Šajā laikā uzraksti, veltīti provinces konsīlijam, sāk pazust, un tiek nomainīti ar militārajiem darbiniekiem veltītiem uzrakstiem. Pilsoniskajā administrācijā (ordo decurionum) samazinājās ietekmīgu tirgoņu skaits, bet kļuva vairāk patronu (lielo zemes īpašnieku un valsts amatpersonu). Severs pārbūvēja amfiteātri un ar to saistītās celtnes, par ko liecina uzraksts apakšā.

Vēlās impērijas laiksLabot

Pēc Diokletiāna impēriskās administrācijas reformas pussala kļuva par diacēzi, sadalītu sešās provincēs, kas bija daudz mazākas, nekā agrāk. Tarrakona turpināja palikt galvaspilsēta, taču daudz mazākai provincei.

Franku un alemaņu iebrukums ap 260. gadu radīja grūtības veselus desmit gadus, taču izrakumi neuzrādīja šo iebrukumu ietekmi uz pilsētu, bet postījumi tika konstatēti tikai ostas rajonā un aiz pilsētas mūriem.

Periodā starp Diokletiana un Maksimiana valdīšanas laikiem (no 286. līdz 293. gadam) pilsētā tika uzcelts Jupitera portiks, kas varētu būt daļa no bazilikas.

416. gadā pēc romiešu aizsardzības līnijas kraha pie Reinas Tarrakonu okupēja vestgoti karaļa Eiriha vadībā. Nav nekādu postījumu liecību, un, acīmredzot, pilsētas ieņemšana notika salīdzinoši mierīgi. Vestgoti, domājams, pārņēma esošās struktūras, dibinot nelielu aristokrātijas daļu, par ko liecina šī perioda kristiešu kapenes. Pilsētas senās vēstures beigas saistāmas ar musulmaņu nākšanu 713. vai 714. gadā.

AtsaucesLabot

  1. Livy 21, 60; Polybius 3, 76, 5.