Svārstības
Svārstības jeb oscilācijas ir kustības, kuras precīzi vai aptuveni atkārtojas pēc noteiktiem laika intervāliem. Ja kustība atkārtojas precīzi, tad tādu kustību sauc par periodisku kustību. Dabā visbiežāk svārstības ar laiku pavājinās (norimst).
Svārstību veidi labot šo sadaļu
Svārstības var iedalīt, izmantojot dažādas pazīmes.
Pēc fizikālās dabas izšķir šādas svārstības:
- mehāniskās, kad fizikāls ķermenis periodiski novirzās;
- elektriskās, to izpausme ir maiņstrāva, tās apraksta, izmantojot svārstību kontūru, elektriskās svārstības sastopamas tādās ierīcēs kā Ārmstronga oscilators, multivibrators, bloķējošais oscilators, Batlera oscilators, Klapa oscilators, Kolpica oscilators, aizkavēšanas līnijas oscilators, elektroniskais oscilators, paplašinātās mijiedarbības oscilators, Hārtlija oscilators, oscilistors, fāžu nobīdes oscilators, Pīrsa oscilators, relaksācijas oscilators, Rojera oscilators, Vačkara oscilators, Vina tilta oscilators;
- elektriski mehāniskās, piemēram, kvarca rezonatorā;
- optiskās — lāzers, Todas oscilators;
- bioloģiskās, starp kurām ir cirkādes ritms, cirkādes oscilators, Lotkas—Volteras vienādojumi, neirālās svārstības, svārstīgie gēni, segmentācijas pulkstenis;
- atsevišķi no bioloģiskajām svārstībām var izdalīt cilvēciskās — hormonu svārstības, piemēram, insulīna svārstības, pilotinducētās svārstības, balss (arī mehāniskās svārstības);
- saimnieciskās (ekonomiskās) un sabiedriskās (sociālās), kā ekonomiskie cikli, paaudžu atstarpe, maltusiānās norises sabiedrībā;
- klimatiskās un ģeofiziskās — Atlantijas desmitgažu svārstības, citu okeānu klimata svārstības, Čandlera svārstības, klimata svārstības;
- astrofiziskās, tostarp cikliskais modelis, neitronu zvaigznes svārstības;
- kvantu mehāniskās — kvantu harmoniskais oscilators (var arī attiecināt pie optiskajām svārstībām), neitrālo daļiņu svārstības;
- ķīmiskās, kas izpaužas kā Belousova—Žabotinska reakcija, dzīvsudraba pukstošā sirds, Brigsa—Raušera reakcija, Breja—Lībhafski reakcija;
- informātiskās — oscilators (šūnu automāts).
Pēc novirzes maiņas rakstura (pēc svārstību grafika formas) var tikt izšķirtas gadījuma, rimstošas, augošas, pēc amplitūdas modulētas, pēc frekvences modulētas un citas svārstības.
Mehāniskās svārstības labot šo sadaļu
Mehāniskās svārstības ir kustība, kad ķermenis periodiski novirzās gan uz vienu, gan uz otru pusi. Ir divu pamatveidu mehāniskās svārstības: brīvās svārstības un uzspiestās svārstības. Kā atsevišķu gadījumu izdala harmoniskās svārstības, kas var būt kā brīvas, tā arī uzspiestas. Tāpat pēc tā, vai svārstošais ķermenis atrodas virzes vai griezes kustībā, var izšķirt virzes un griezes svārstības.[1]
Mehānisko svārstību piemēri ir šūpoles, stīgu instrumenti un kamertonis, atsperes svārsts, Vilberforsa svārsts, Fuko svārsts, dubultais svārsts, Helmholca rezonators, zemestrīces, zvaigžņu svārstības (helioseismoloģija, astroseismoloģija, griezes vibrācija, svārsta pulkstenis.
Brīvās svārstības labot šo sadaļu
Brīvās svārstības ir svārstības, kuras sistēmā rodas iekšējo spēku iedarbībā pēc tam, kad tā tiek izvirzīta no līdzsvara stāvokļa. Brīvo svārstību atsevišķi gadījumi:
- nerimstošas brīvas svārstības jeb pašsvārstības (iespējamas sistēmā, kurā darbojas tikai konservatīvie spēki),
- rimstošas brīvas svārstības (visas brīvās svārstības, kas nav nerimstošas).
Lai sistēmā varētu izraisīties brīvās svārstības, nepieciešami divi nosacījumi:
- Izvirzot ķermeni no līdzsvara stāvokļa, sistēmā jārodas spēkam, kas vērsts uz līdzsvara stāvokli un tādējādi cenšas atgriezt ķermeni līdzsvara stāvoklī.
- Berzei sistēmā jābūt pietiekami mazai, pretējā gadījumā svārstības ātri norimst vai pat vispār nerodas. Nerimstošas svārstības iespējamas tikai tad, ja nav berzes.
Brīvo svārstību piemēri: a) pie atsperes piestiprināta ķermeņa svārstības (atsperes svārsts) b) diegā iekārta ķermeņa (svārsta) svārstības.
Svārstību kustības dinamika labot šo sadaļu
Ķermeņa kustības vienādojums, ja ķermenis svārstās elastības spēka ietekmē
Ķermeņa paātrinājuma projekcija a ir tieši proporcionāla tā koordinātai x, kas ņemta ar pretēju zīmi.
,
kur a — paātrinājuma projekcija uz x asi; k — atsperes stinguma koeficients; m — masa.
Matemātiskā svārsta kustības vienādojums
Matemātiskais svārsts ir idealizēts svārsts, kuru veido neizstiepjamā bezmasas diegā iekārts materiāls punkts. Šāda svārsta gadījumā
,
kur g — brīvās krišanas paātrinājums; l — diega garums; s — loka garums.
Svārstību periods šādam svārstam:
.
Fiziskā svārsta kustības vienādojums
Neidealizētu svārstu sauc par fizisko svārstu, tas ir jebkurš ķermenis, kas nostiprināts iekarē un var svārstīties. Matemātiskā svārsta periods ir atkarīgs tikai no svārsta garuma, bet fiziskā svārsta periodu ietekmē ķermeņa inerces moments attiecībā pret rotācijas asi (ķermeņa masas izvietojums). Ja svārstību amplitūda ir neliela, šāda svārsta periods
,
kur ir inerces moments, ir masa, ir masas centra attālums līdz rotācijas asij. Izmantojot fiziskā svārsta nosacīto garumu , fiziskā svārsta perioda izteiksmi var uzrakstīt līdzīgi kā matemātiskajam svārstam:
.
Rimstošas svārstības labot šo sadaļu
Rimstošas svārstības ir svārstības ar berzi. Berzes (pretestības) spēka dēļ svārstību amplitūda pakāpeniski samazinās. Rimstošo svārstību sistēma ir lineārs oscilators ar berzi. Parasti uzskata, ka berzes spēks ir proporcionāls ātrumam ( ), tad svārstību amplitūda samazinās eksponenciāli un svārstību formula ir
,
kur ir rimšanas koeficients. Lēni rimstošām svārstībām , kur . Neievērojot pretestības spēkus, .
Laiku, kurā svārstību amplitūda samazinās e (naturāllogaritma bāze) reizes, sauc par oscilatora laika konstanti . No svārstību sākšanās momenta līdz momentam rimstošo svārstību sistēma izdara pilnas svārstības. Skaitli sauc par oscilatora labumu, kurš skaitliski vienāds ar oscilatorā uzkrātās pilnās enerģijas attiecību pret enerģiju, ko tas zaudē viena svārstību perioda laikā, tādējādi raksturo svārstību sistēmas spēju saglabāt tajā uzkrāto enerģiju.
Ik pēc perioda svārstību amplitūda samazinās reizes, naturālo logaritmu no šī skaitļa sauc par logaritmisko dekrementu .
Uzspiestās svārstības labot šo sadaļu
Uzspiestās svārstības ir svārstības, ko ķermeņi veic ārējo spēku iedarbībā (tie var būt periodiski mainīgi). Šīs svārstības nenorimst, kamēr darbojas ārējais spēks, piemēram, šūpoļu iešūpināšana ar periodiskiem grūdieniem.
Uzspiesto svārstību amplitūda atkarīga no tā, kā kāda ir uzspiedējspēka frekvence salīdzinājumā ar brīva bezberzes oscilatora pašsvārstību frekvenci . Svārstību amplitūdu nosaka komplicētas likumsakarības, tačū, ja oscilatora berze ir maza ( ), uzspiesto svārstību amplitūda savu vislielāko vērtību sasniedz tad, kad . Tā ir amplitūdas rezonanse — stacionārs svārstību režīms, kad uzspiedējspēka darbu katrā periodā kompensē berzes izraisītie zudumi.[2]
Harmoniskās svārstības labot šo sadaļu
Svārstību diferenciālvienādojums
,
kur ir brīvo svārstību cikliskā frekvence, pēc kā iegūstams svārstību periods
.
Harmoniskās svārstības ir fizikāla lieluma periodiskas maiņas atkarība no laika, kuras norisinās pēc sinusa vai kosinusa likuma:
vai ,
kur ir momentānā vērtība, ir svārstību amplitūda (amplitūda — ķermeņa vislielākās novirzes no līdzsvara stāvokļa modulis), un ir svārstību sākumfāzes, ir laika moments. Harmonisko svārstību formulā var izmantot jebkuru no abām periodiskajām funkcijām, ērtības labad sinusu lieto, ja sākummomentā ķermenis atrodas līdzsvara stāvoklī ( ), savukārt, kosinusu — ja sākummomentā ķermenis ir maksimāli novirzīts no līdzsvara stāvokļa.
Paātrinājums ir koordinātas otrais atvasinājums pēc laika:
.
Momentāno ātrumu aprēķina pēc formulas
.
Trajektorijas punktus, kuros un , sauc par pagrieziena punktiem. Vislielākais ātrums ir līdzsvara punktos.
Momentāno paātrinājumu iegūst pēc formulas
.
Vislielākā vērtība paātrinājumam ir pagrieziena punktos. Līdzsvara punktos .
Harmonisku svārstību enerģija
Ķermenim svārstoties, tam piemīt kinētiskā un potenciālā enerģija . Brīvu nerimstošu svārstību gadījumā svārstību sistēma (ķermenis un spirālatspere vai tamlīdzīgi) ir noslēgta sistēma, kura saņem enerģiju no ārienes tikai sākummomentā, kad sistēma tiek iesvārstīta, pēc tam tā enerģiju no ārienes nesaņem un neatdod to citiem ķermeņiem.
Zinot ķermeņa momentāno ātrumu , ķermeņa kinētisko enerģiju var aprēķināt pēc
.
Potenciālā enerģija ir atkarīga no atgriezējspēka. Atsperes svārstam atgriezējspēks , aprēkinot tā darbu, iegūst
.
Svārstību sistēmas pilnā mehāniskā enerģija ir nemainīga:
.
Svārstību pilnā enerģija ir proporcionāla svārstību amplitūdas kvadrātam ( ). Līdzsvara punktā ir vislielākā, bet pagrieziena punktos . Turpretim ir vislielākā pagrieziena punktos, bet līdzsvara punktā .
Jebkuru svārstību sistēmu, kurai atgriezējspēks , vienīgais pieliktais spēks, ir proporcionāls ķermeņa novirzei no līdzsvara stāvokļa, sauc par lineāru harmonisku oscilatoru. Ja , tad to sauc par anharmonisku oscilatoru.
Divu savstarpēji perpendikulāru harmonisku svārstību saskaitīšana
Ja ķermenis vienlaicīgi harmoniski svārstās plaknē x un y asu virzienos un tā līdzsvara punkts ir koordinātu sistēmas sākumpunkts, ķermeņa koordinātas mainās pēc
, .
Saskaitot abus materiālā punkta pārvietojumus, iegūst rezultējošo ķermeņa kustību pa trajektoriju xy plaknē. Trajektorijas izskatu ietekmē abu svārstību amplitūdu un periodu (frekvenču) attiecības un kustības sākumfāžu starpība. Šīs trajektorijas sauc par Lisažū figūrām.
Ja un
- , tad rezultējošā kustība ir harmoniskas svārstības pa taisnes nogriezni, kurš orientēts leņķī pret x asi, ;
- sākumfāzes atšķiras par , tad trajektorija ir elipse, kuras lielā pusass novietota horizontāli, ja , elipse kļūst par riņķa līniju;
- sākumfāžu starpība atšķiras no 0, , , , tad trajektorija ir elipse, kuras lielā pusass ir slīpa pret x asi.
Ja , tad rezultējošā kustība nav periodiska un punkts atgriežas sākumstāvoklī tikai tad, ja abi periodi attiecas kā veseli skaitļi (1:2, 2:3 utt.), tad Lisažū figūras ir noslēgtas un komplicētas līknes.
Skatīt arī labot šo sadaļu
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ A. Valters, A. Apinis, M. Ogriņš, A. Danebergs, Dz. Lūsis, A. Okmanis, J. Čudars. Fizika. Zvaigzne, 1992. 380. lpp. ISBN 5-405-00110-4.
- ↑ V. Fļorovs, I. Kolangs, P. Puķītis, E. Šilters, E. Vainovskis. Fizikas rokasgrāmata. Zvaigzne, 1985. 248. — 258. lpp.