Surinama

Surinama, oficiāli Surinamas Republika (nīderlandiešu: Republiek Suriname) ir valsts Dienvidamerikas ziemeļos. Tā bija gan Anglijas, gan Nīderlandes kolonija no 17. līdz 20. gadsimtam.

Surinamas Republika Republiek Suriname
Karogs Ģerbonis
Devīze: Justitia - Pietas - Fides  (latīniski) "Taisnība - pienākums - lojalitāte"
Himna: God zij met ons Suriname
Location of Suriname
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Paramaribo 820) 5°50′N 55°10′W
Valsts valodas		nīderlandiešu valoda
Valdība		Parlamentāra republika
-	Prezidents	Čans Santoki
Neatkarība		no Nīderlandes
-	Datums	1975. gada 25. novembrī
Platība
-	Kopā	163 820 km² (91.)
-	Ūdens (%)	1,1
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2017. gadā	591.919
-	Blīvums	3,6/km²
IKP (PPP)		2019. gada aprēķins
-	Kopā	$9.044 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$15,845
TAI (2017)		0.720 (vidējs) (100.)
Valūta		Surinamas dolārs (SRD, 968)
Laika josla		ART (UTC-3)
-	Vasarā (DST)	neievēro (UTC-3)
Interneta domēns		.sr
ISO 3166-1 kods		740 / SUR / SR
Tālsarunu kods		+597

Ģeogrāfija

Surinamas karte

Tā robežojas ar Franču Gviānu austrumos (robežas garums — 510 km) un Gajānu rietumos (robežas garums — 600 km). Dienvidos Surinama robežojas ar Brazīliju (robežas garums — 597 km), bet valsts ziemeļu daļu apskalo Atlantijas okeāns. Pirms 1975. gada, kad Surinama ieguva neatkarību no Nīderlandes, to sauca par Holandiešu Gviānu. Surinama ir mazākā suverēnā valsts Dienvidamerikā — tās platība ir 163 820 kvadrātkilometri, kas nozīmē, ka tā ir 91. lielākā valsts pasaulē. Surinamas augstākais kalns Julianatops ir 1286 metrus augsts.

Surinamā ir trīs ģeogrāfiski atšķirīgi rajoni: šauras un vietām purvainas piekrastes zemienes, neliels plato, ko aizņem savannas zālāji un skrajmežs, un plašas biezu tropisko lietus mežu joslas. Lietus meži klāj 90% valsts teritorijas, un tos caurvij tikai daži ceļi. Atšķirībā no kaimiņvalstīm Gajānas un Franču Gviānas, Surinamas teritorijā ir vairāki lieli ezeri. Šeit uz dienvidiem no Brokopondo atrodas arī Dienvidamerikas lielākais mākslīgais ezers — ūdenskrātuve pie hidroelektrostacijas.

Klimats

Surinama atrodas pie ekvatora un Surinamā ir karsts un mitrs klimats. Gaisa temperatūra praktiski nemainās (± 2 °C robežās), vidējā gada temperatūra Paramaribo ir +26 °C.

Gadā ir divas lietus sezonas: no decembra līdz februāra sākumam un no aprīļa beigām līdz augusta vidum.

Gadā ir līdz 200 lietainām dienām un nokrišņi no 2000—2500 mm. Spēcīgi pasātu vēji.

Vēsture

Surinamas piekrasti atklāja Alonso de Oheda un Visente Jaņess Pinsons 1499. gadā. Vietā, kur mūsdienās Surinamas upes krastos atrodas galvaspilsēta Paramaribo, angļi 1651. gadā nodibināja koloniju. 1667. gadā Lielbritānija un Nīderlande samainīja savus Amerikas īpašumus: Lielbritānija atdeva Surinamu pret Jauno Amsterdamu, kas šodien pazīstama kā Ņujorka ASV. No 1667. gada Surinama bija Nīderlandes īpašums, izņemot no 1799.—1802. un 1804.—1816. gadus.

17. gadsimta beigās Surinama kļuva par vienu no vadošajām cukura piegādātājām Eiropai.

1922. gadā Surinamu oficiāli beidza saukt par koloniju un tā kļuva par Nīderlandes Karalistei pievienoto teritoriju.

1954. gadā Surinama ieguva autonomiju. Nīderlande nodarbojās tikai ar aizsardzību un ārlietām.

Neatkarību no Nīderlandes Surinama ieguva 1975. gada 25. novembrī.

Iedzīvotāji

Darbam plantācijās holandieši ieveda vergus ne tikai no Āfrikas, bet arī no daudziem Āzijas rajoniem. Tā Surinamā izveidojās ļoti dažādu kultūru sajaukums. Aptuveni 37% ir indieši, 31% — kreoli, bet 15% ir indonēziešu izcelsme. Tā kā iedzīvotājiem ir tik dažāda izcelsme, tad arī reliģijas ir dažādas. Surinamā ir izplatītas trīs vislielākās reliģijas — gan hinduisms, gan islāms, gan kristietība. Surinamā ir arī vērā ņemama ķīniešu kopiena un vietējo indiāņu pēcnācēji. Valstī 2017. gadā bija 591 919 iedzīvotāji.

Reliģija

Reliģija	Procenti
Hinduisti	22.3%
Romas katoļi	21.6%
Musulmaņi	13.8%
Baptisti	11.2%
Luterāņi	0.5%
Citi protestanti	16.3%
citi	6.7%
Ateisti	7.5%

Teritoriālais iedalījums

Surinamas apgabalu karte alfabētiskā secībā

Surinama ir iedalīta 10 apgabalos: Brokopondo Kommevijne Koronī Marovijne Nikerī Para Paramaribo Saramaka Sipalivini Vanika

Tālāk tiek iedalītas 62 tiesu iecirkņos.

Robežstrīdi

Surinamas teritoriālās pretenzijas ir saistītas galvenokārt ar diviem robežstrīdiem: ar Francijas Gviānu un Brazīliju.

1. Strīds ar Francijas Gviānu (Maruāni apgabals):
   • Surinama apgalvo, ka teritorija uz austrumiem no Lawa upes līdz Maruāni (Maroni) upei pieder tai. Francija, savukārt, apgalvo, ka šī teritorija ir daļa no Francijas Gviānas. Šis strīds aizsākās 19. gadsimtā un joprojām nav pilnībā atrisināts.
2. Strīds ar Brazīliju (Cipolino apgabals):^{[nepieciešama atsauce]}
   • Šis strīds ir mazāk zināms un skar nelielu teritoriju gar Surinamas un Brazīlijas robežu. Abas valstis nav pilnībā vienojušās par precīzu robežlīniju, kas atrodas attālā un reti apdzīvotā reģionā.

Vēl Surinamai bija strīds ar Gajānu par jūras robežu, kurā abas puses sev centušās iegūt lielāku daļu no potenciāli naftu nesošā šelfa, un ir strīds par Gajānas kontrolēto Tigri apgabalu.

Ekonomika

Ekonomikas pamatā ir kalnrūpniecība, mežsaimniecība un lauksaimniecība. Ārvalstu, galvenokārt amerikāņu, kapitāls kontrolē visas galvenās nozares. Ekonomiskās izaugsmes temps ir atkarīgs no pasaules izejvielu cenām. Reālais IKP pieaugums ir 4,7% (2013); ārvalstu tiešo investīciju apjoms ir 112,8 miljoni ASV dolāru, IKP struktūrā (2013. gadā) pakalpojumu sektora īpatsvars ir 54,5%, rūpniecība un būvniecība — 36,6% (ieskaitot apstrādes rūpniecību 21%), lauksaimniecība ar mežsaimniecību un zivsaimniecību — 8,9%.

Lauksaimniecība

Zemes fondi: aramzeme: 0,36%, ieskaitot graudaugus: 0,06% (2005. gadā). Vairāk nekā 90% teritorijas sedz meži. Apūdeņotā zeme: 510 kv km (2003).

Galvenā kultūra ir rīsi, kurus audzē galvenokārt valsts piekrastes zonās. Surinamas svarīgākais rīsu audzēšanas apgabals ir Vageningena ar 10 000 hektāru platību, kur gadā tiek novāktas divas rīsu ražas. Tur galvenokārt strādā indonēzieši. Kopš septiņdesmito gadu beigām Surinamā vidējā rīsa raža sasniedza 170—180 tūkstošus tonnu gadā, un to eksportēja 50—60 tūkstošus tonnu gadā.

Otrs svarīgākais lauksaimniecības produkts joprojām ir banāni, kuriem ir liela nozīme Surinamas iedzīvotāju apgādē ar pārtiku, kā arī valsts eksporta ieņēmumos. Cukurniedrēm, kafijai, kakao, apelsīniem, greipfrūtiem un kokosriekstiem arī ir zināma nozīme lauksaimniecībā. Novāktās cukurniedres pilnībā apstrādā vienīgā Surinamas cukura rūpnīca Marienburgā.

Attīstīta lopkopība un zveja (ieskaitot garneļu zveju), kā arī vērtīgās koksnes apstrāde.

Enerģijas un naftas ražošana

Valsts degvielas un enerģijas bilances struktūrā 2013. gadā naftas produktu īpatsvars ir aptuveni 54%, hidroenerģija — aptuveni 46%, biodegviela — mazāk nekā 1%. Naftas ieguves, pārstrādes, transportēšanas un pārdošanas monopoltiesības pieder valsts uzņēmumam “Staatsolie Maatschappij Suriname” (“Staatsolie”). Naftas ieguve ir 0,83 miljoni tonnu (2014), notiek Saramakas apgabalā (lielākā atradne ir Tambaredho, nodrošina apmēram 3/4 no kopējās naftas produkcijas), daļēji — jūras šelfā; aptuveni puse no iegūtās naftas tiek eksportēta. Vienīgā naftas pārstrādes rūpnīca (ražo 0,39 miljonu tonnu jēlnaftas gadā) darbojas 12 km uz dienvidiem no Paramaribo. Etanola ražošana no biomasas (40 tūkstoši tonnu gadā).

Elektroenerģijas ražošana ir 1,75 miljardi kWh (2013), ko galvenokārt veic Surinama Aluminium Company (Suralco, līdz 2015. gadam Alcoa kontrolē) un Staatsolie Power Company Surinam (SPCS, Staatsolie nodaļa). Lielākā spēkstacija ir Afobakas HES (180 MW jauda uz Surinamas upes Brokopondo rajonā, saražo apmēram 1/2 valsts elektroenerģijas), mazuta TES ir Saramaccastraat Paramaribo (68 MW) un SPCS (62 MW).

Zelta ieguve

Lielākā daļa no Surinamā iegūtā zelta nāk no nelielām raktuvēm, nevis lielajiem starptautiskiem uzņēmumiem. No 27,8 tonnām valstī saražotā dārgmetāla 2015. gadā ar roku darbu tika iegūtas 18,9 tonnas. 2016. gada beigās valstī darbojas tikai divas lielas rūpnieciskās raktuves, IAMGOLD Rosebel (2016. gadā zelta ražošana bija 9,2 tonnas, pierādītās un iespējamās rezerves — 62 tonnas), un 2016. gada beigās atklāja Newmont Mining “Merian” (zelta ražošana gadā — 11—12 tonnas, pārbaudītās un iespējamās rezerves — 133 tonnas). "Rosebel" atradne ir ievērojama ar 5 MW saules elektrostacijas palaišanu 2014. gadā.

Ārējā tirdzniecība

Dati par 2016. gadu.

Eksports — 1,6 miljardu ASV dolāru. Galvenās preces: zelts (64%), nafta un naftas produkti (8,6%), kokmateriāli (4,3%), banāni, rīsi, boksīts, garneles, zivis. Galvenie pircēji: Šveice (30%), Apvienotie Arābu Emirāti (27%), Beļģija un Luksemburga (9,6%), Gajāna (5,6%) un ASV (4,5%).

Imports — 1,32 miljardu ASV dolāru. Galvenās preces: naftas produkti, mašīnas un iekārtas (ieskaitot kalnrūpniecību un automobiļus), ķīmiskie produkti, pārtika. Galvenie piegādātāji ir ASV (24%), Trinidāda un Tobāgo (13%), Nīderlande (13%), Ķīna (8,6%) un Sentlūsija (3,2%).

Valsts svētki

• 1. janvāris — Jaunais Gads (Nieuw jaar)
• 27. februāris — Kirasao karnevāls (Curacao Carnival, mainīgs datums)
• 1. maijs — Strādājošo diena (Dag van de arbeid)
• 1. jūlijs — Verdzības atcelšana (Keti Koti)
• 25. novembris — Neatkarības diena (Dag van de onafhankelijkheid)
• 25. decembris — Ziemassvētki (Kerst)

Attiecības ar Nīderlandi

Arī pēc Surinamas neatkarības iegūšanas Nīderlande sniedz būtisku atbalstu bijušajai kolonijai, un 80% no visiem tūristiem ir nīderlandieši. Surinama ir politiski nestabila valsts, bieži notiek militāri apvērsumi. Daudzi Surinamas iedzīvotāji ir emigrējuši uz Nīderlandi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Surinama.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)