Vikipēdija

Solvita Āboltiņa

Solvita Āboltiņa (dzimusi Solvita Martinova, vēlāk Solvita Mellupe 1963. gada 19. februārī[2] Rīgā[3]) ir latviešu juriste, politiķe un diplomāte. Kopš 2018. gada Latvijas vēstniece Itālijā, kopš 2019. gada arī Maltā, Sanmarīno un Albānijā. Kopš 2023. gada vēstniece Nīderlandē. Darbojusies politikā, bijusi vairāku Saeimu deputāte, pārstāvējusi partiju "Vienotība" (bijusi tās valdes priekšsēdētāja) un partiju "Jaunais laiks". Bijusi tieslietu ministre (2004—2006) un Saeimas priekšsēdētāja (2010—2014).

Solvita Āboltiņa
Solvita Āboltiņa 2014. gadā
Saeimas priekšsēdētāja
Amatā
2010. gada 2. novembris — 2014. gada 4. novembris
Priekštecis Gundars Daudze
Pēctecis Ināra Mūrniece
12. Saeimas deputāte
Amatā
2014. gada 4. novembris — 2018. gada 11. janvāris
Prezidents
Premjerministrs
11. Saeimas deputāte
Amatā
2011. gada 17. oktobris — 2014. gada 4. novembris
Prezidents Andris Bērziņš
Premjerministrs
10. Saeimas deputāte
Amatā
2010. gada 2. novembris — 2011. gada 16. oktobris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
9. Saeimas deputāte
Amatā
2006. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs
8. Saeimas deputāte
Amatā
2004. gada 16. decembris — 2007. gada 7. novembris
Amatā
2002. gada 14. novembris — 2004. gada 18. marts
Prezidents
Premjerministrs
Dzimšanas dati 1963. gada 19. februārī (61 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latviete
Politiskā partija Jaunais laiks (2002—2011)
Vienotība (2011—2017)
Dzīvesbiedrs(-e) Jānis Āboltiņš
Bērni meita un dēls[1]
Profesija juriste
Augstskola Latvijas Valsts universitāte

Biogrāfija

labot šo sadaļu

1981. gadā beigusi Rīgas 5. vidusskolu, 1986. gadā absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti.[4] Pirms politiskās darbības sākuma strādājusi ārlietu dienestā un kopš 1995. gada vadījusi Ārlietu ministrijas Konsulāro departamentu.

Politiskā darbība

labot šo sadaļu

Politikā darbojas no 2001. gada.[5] Iesaistījās "Jaunajā laikā" kopš partijas pirmsākumiem, bija tās programmas sadaļu "Korupcijas apkarošana" un "Tiesību aizsardzības sistēma" izstrādes darba grupu vadītāja. Netika ievēlēta 8. Saeimā, bet ieņēma deputātes vietu uz laiku Ingūnas Rībenas vietā. Bija 8. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja, Eiropas lietu komisijas locekle.[6] No 2004. līdz 2006. gadam bija tieslietu ministre Aigara Kalvīša valdībā.[7]

2006. gadā Solvitu Āboltiņu ievēlēja 9. Saeimā, bet pēc "Jaunā laika" nokļūšanas valdībā 2009. gadā viņa ieņēma Saeimas priekšsēdētāja biedres amatu. No 2008. gada 2. marta bija partijas "Jaunais laiks" valdes priekšsēdētāja. No 2010. gada politiskās apvienības "Vienotība" valdes līdzpriekšsēdētāja, 2011. gada martā rotācijas kārtībā pārņēma apvienības valdes priekšsēdētāja amatu no "Pilsoniskās savienības" līdera Ģirta Valda Kristovska.[8]

2010. gadā viņu ievēlēja 10. Saeimā no "Vienotības" saraksta un pirmajā Saeimas sēdē 2010. gada 2. novembrī ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju.[9]

2011. gadā Saeimas ārkārtas velēšanās ievēlēta 11. Saeimā. 18. oktobrī, pēc tam, kad dienu iepriekš par Saeimas priekšsēdētāju neizdevās ievēlēt Valdi Zatleru,[10] ar 51 balsi "par" S. Āboltiņu atkārtoti ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju.[11]

2012. gada 1. decembrī S. Āboltiņu pārvēlēja par partijas "Vienotība" valdes priekšsēdētāju, citi kandidāti valdes priekšsēdētāja amatam netika izvirzīti.[12]

12. Saeimas vēlēšanās 2014. gada rudenī S. Āboltiņa Kurzemes vēlēšanu apgabalā palika ceturtā starp "Vienotības" kandidātiem un Saeimā netika ievēlēta. Viņa bija procentuāli visbiežāk svītrotā "Vienotības" kandidāte (viņu Saeimā nevēlējās redzēt 27% saraksta atbalstītāju Kurzemē).[13] Vietu 12. Saeimā S. Āboltiņa ieguva, kad vēlēšanās augstāku vietu ieguvušais Jānis Junkurs jau pirmajā jaunā parlamenta darbības dienā atteicās no deputāta mandāta.

2014. gada decembrī partijas kopsapulcē S. Āboltiņa atkal tika ievēlēta par partijas "Vienotība" vadītāju,[14] taču pēc Laimdotas Straujumas valdības demisijas 2015. gada decembrī viņai neizdevās kļūt par Ministru Prezidenti.[15] Partijas "Vienotība" ārkārtas kongresā 2016. gada 4. jūnijā viņa vairs nepretendēja uz valdes priekšsēdētājas amatu.[16] 2017. gada novembrī S. Āboltiņa tika izslēgta no partijas "par partijas iekšējās disciplīnas neievērošanu, apzinātu partijas valdes autoritātes graušanu un piedalīšanos aizkulišu sarunās ar mērķi diskreditēt ekonomikas ministra izraudzīšanās procesu".[17] Gada nogalē nolika deputāta mandātu.

Diplomātisks darbs

labot šo sadaļu

Darbu Ārlietu ministrijā S. Āboltiņa uzsāka 1993. gadā un sākotnējo pieredzi guva Konsulārajā departamentā kā vecākā referente, vēlāk — Konsulāri tiesisko jautājumu nodaļas vadītāja.[18] No 1995. līdz 2002. gadam viņa bija Konsulārā departamenta direktore.

No 2018. gada 5. februāra viņa sāka pildīt Ārlietu ministrijas Eiropas departamenta direktores amata pienākumus, vēl viņai tika piešķirts padomnieka diplomātiskais rangs.[19] 2018. gada 31. jūlijā Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedza S. Āboltiņai akreditācijas vēstules ka Latvijas ārkārtējai un pilnvarotajai vēstniecei Itālijas Republikā. S. Āboltiņa amatā nomainīja Arti Bērtuli, kurš strādāja Itālijā kopš 2013. gada augusta. Pēc akreditācijas vēstules saņemšanas bijusī politiķe žurnālistiem skaidroja, ka, pateicoties Itālijai, Latvija ieguvusi savu de iure atzīšanu un šobrīd viņa redz savu uzdevumu valsts prezidenta vizītes organizēšanā Itālijā.[20] Vēlāk S. Āboltiņai uzticēja arī Latvijas vēstnieces Maltā,[21] Sanmarīno[22] un Albānijā pienākumus. 2023. gadā apstiprināta par vēstnieci Nīderlandē.[23]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Solvitas Āboltiņas sievišķīgās viltības». Kasjauns.lv. 2010-12-27. Skatīts: 2011-11-11.
  2. ↑ «Biogrāfija». Latvijas Republikas Tieslietu ministrija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-07-24. Skatīts: 2011-11-11.
  3. ↑ Solvita Āboltiņa Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Vienotība
  4. ↑ DELFI. «'Vienotība' paziņo 'lokomotīves', Zemgalē rezervē vietu Ēlertei». Delfi.lv. Skatīts: 2011-11-11.
  5. ↑ Gerda Pulkstene, TVNET. «Solvita Āboltiņa: Būt sievietei – brīnišķīgākais, kas ar tevi var notikt». Tvnet.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-10-11. Skatīts: 2011-11-11.
  6. ↑ «8. Saeimas profils». Titania.saeima.lv. 2003-04-29. Skatīts: 2011-11-11.
  7. ↑ «Solvita Āboltiņa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 11. novembrī.
  8. ↑ «Par "Vienotības" priekšsēdētāju kļūst Solvita Āboltiņa». Easyget.lv. 2011-03-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-12-11. Skatīts: 2011-11-11.
  9. ↑ DELFI. «Apstiprina Saeimas prezidiju; PLL paliek bez amatiem (plkst.17:30)». Delfi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-11-07. Skatīts: 2011-11-11.
  10. ↑ DELFI. «Zatleru arī otro reizi izgāž Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanās; ZRP citu kandidātu nevirzīs». Delfi.lv. Skatīts: 2011-11-11.
  11. ↑ DELFI. «Par Saeimas priekšsēdētāju vēlreiz kļūst Āboltiņa». Delfi.lv. Skatīts: 2011-11-11.
  12. ↑ Āboltiņa turpinās vadīt Vienotību; Zaķi valdē nepārvēl Diena.lv
  13. ↑ «ir - Kas uzvarēja 12.Saeimas vēlēšanās?». www.irlv.lv. Skatīts: 2018-08-19.[novecojusi saite]
  14. ↑ Svētki, kuros visi nepriecājās Diena.lv
  15. ↑ LOSKUTOVS: ĀBOLTIŅA DIVAS REIZES MĒĢINĀJA PIERUNĀT STRAUJUMU ATKĀPTIES[novecojusi saite] lat.mixnews.lv 2016. gada 15. janvārī
  16. ↑ Piebalgs nomaina Āboltiņu «Vienotības» līdera amatā Arhivēts 2016. gada 6. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Madara Līcīte, Māris Klūga, 2016. gada 4. jūnijā
  17. ↑ VIENOTĪBAS jaunā valde lemj izslēgt Solvitu Āboltiņu no partijas Arhivēts 2018. gada 20. augustā, Wayback Machine vietnē. "Vienotības" oficiālā mājaslapa
  18. ↑ Solvita Martinsone. «Akreditācijas vēstules saņem Latvijas vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa». www.mfa.gov.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-07-31. Skatīts: 2018-08-19.
  19. ↑ Filips Lastovskis. «Āboltiņa sāk darbu Ārlietu ministrijas Eiropas departamenta direktores amatā». delfi.lv, 2018. gada 5. februārī. Skatīts: 2018. gada 17. februārī.
  20. ↑ «Āboltiņa sola vēstnieces amatā organizēt Vējoņa vizīti Itālijā». Skatīts: 2018-08-19.
  21. ↑ «Āboltiņai uzticēti arī vēstnieces pienākumi Maltā». lsm.lv. 2019. gada 24. janvārī. Skatīts: 2019. gada 26. janvārī.
  22. ↑ «Āboltiņa kļuvusi par vēstnieci arī Sanmarīno». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-01-28.
  23. ↑ «Āboltiņa kļūs par Latvijas vēstnieci Nīderlandē». www.delfi.lv (latviešu). Skatīts: 2023-12-06.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Vineta Muižniece 		Latvijas tieslietu ministre
2004. gada 2. decembris — 2006. gada 7. aprīlis 		Pēctecis:
Guntars Grīnvalds
Priekštecis:
Arturs Krišjānis Kariņš 		"Jaunā laika" valdes priekšsēdētāja
2008. gada 2. marts — 2011. gada 6. augusts 		Pēctecis:
partija iekļāvusies "Vienotībā"
Priekštecis:
Gundars Daudze 		Saeimas priekšsēdētāja
2010. gada 2. novembris — 2014. gada 4. novembris 		Pēctecis:
Ināra Mūrniece
Priekštecis:
Ģirts Valdis Kristovskis 		"Vienotības" valdes priekšsēdētāja
2011. gada 15. marts — 2016. gada 4. jūnijs 		Pēctecis:
Andris Piebalgs
Priekštecis:
Artis Bērtulis 		Latvijas vēstniece Itālijā
2018. gada 1. septembris — pašlaik 		Pēctecis:
amatā
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Solvita_Āboltiņa&oldid=4084061"