Slīteres nacionālais parks

Slīteres nacionālais parks
Slīteres nacionālais parks
	IUCN II kategorija (nacionālais parks)
	Pēterezera dabas taka
	Slīteres nacionālais parks
Atrašanās vieta	Kurzeme, Latvija
Tuvākā pilsēta	Valdemārpils
Koordinātas	57°37′27″N 22°17′40″E / 57.62417°N 22.29444°EKoordinātas: 57°37′27″N 22°17′40″E / 57.62417°N 22.29444°E
Platība	16 414 ha
Dibināts	2000. gadā (1923.)
Pārvaldes institūcija	Dabas aizsardzības pārvalde
Mājaslapa	www.daba.gov.lv

Slīteres nacionālais parks ir mazākais no četriem Latvijas nacionālajiem parkiem. Tas dibināts 2000. gadā Slīteres Valsts rezervāta vietā un atrodas Latvijas Republikas ziemeļrietumos — Ziemeļkurzemē Talsu novada Dundagas un Kolkas pagastā. Tā ziemeļu un austrumu robeža ir Baltijas jūra un Rīgas līcis, dienvidu robeža — Ziemeļkursas augstienes un Dundagas pacēluma robeža (Šlīteres Zilie kalni). Nacionālā parka kopējā platība, kura noteikta Slīteres nacionālā parka likumā^[1] (spēkā no 25.02.2015) ir 16 414 ha. Slīteres nacionālā parka pārvaldi īsteno Dabas aizsardzības pārvalde. Tās Kurzemes reģionālā administrācija un Slīteres nacionālā parka dabas centrs atrodas Šlīterē, "Šlīteres mežniecībā".^[2] Nacionālā parka teritoija ietilpst starptautiskajā putniem nozīmīgās vietas "Slītere and Zilie kalni" (Slitere and Zilie kalni) sastāvā.

Slīteres nacionālais parks

Slīteres NP atrodas astoņi jūras piekrastes zvejniekciemi — Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags un Vaide — Baltijas jūras atklātās daļas krastā, savukārt Rīgas līča rietumu piekrastē Kolka un Uši. Nacionālais parks ietilpst Kurzemes lībiešu kultūrtelpā.

Vēsture

Pirmo reizi aizsargājama dabas teritorija "Slīteres dabas piemineklis" noteikta 1923. gadā kā "aizsargu mežs" 1100 ha platībā.^[3] Toreiz tas bija lielākais no dabas pieminekļiem. Tāds tas saglabājās līdz pat 1977. gadam, kad ar LPSR Ministru Padomes lēmumu Nr. 241 tika apstiprināts jauns īpaši aizsargājamo dabas objektu saraksts, ar kuru izveidots Slīteres Valsts rezervāts 15 037 ha platībā. To pārvaldīja LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas izveidota administrācija. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidošanas Valsts rezervātu administrācijas pārgāja VARAM pakļautībā. 2000. gadā tika pieņemts jauns likums "par "Slīteres nacionālo parku". Saskaņā ar šo likumu parka platība bija 16 360 ha sauszemes un 10 130 ha jūras akvatorijas. 2015. gadā pieņemts jauns "Slīteres nacionālā parka likums" ar kuru jūras teritorija izslēgta no NP. Tā sauszemes platība pēc uzmērīšanas ir 16 414 ha. Jūras teritoriju aizsardzību, kopš 2010. gada, regulē "Noteikumi par aizsargājamām jūras teritorijām.^[4]

2004. gadā Slīteres nacionālais parks iekļauts Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju sarakstā NATURA 2000.

Apraksts

Zonējums

Nacionālā parka teritorijā ir šādas funkcionālās zonas:

stingrā režīma zona, kas izveidota, lai saglabātu cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas teritorijas, kurās netiek traucēta dabisko procesu attīstība un tiek aizsargātas retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas. Šajā zonā ietilps Zilo kalnu krauja, gravas un meži kraujas pakājē.
regulējamā režīma zona, kas izveidota, lai saglabātu Bažu purva teritoriju, kas cietusi ugunsgrēkā, un Zilo kalnu Šlīteres kraujas pakājē esošos zāļu purvus, kuros netiek traucēta dabisko procesu attīstība un tiek aizsargātas retas vai tipiskas sugas un biotopi.
dabas lieguma zona izveidota, lai aizsargātu cilvēka darbības mazpārveidotas ekosistēmas, retu un izzūdošu sugu atradnes un retus biotopus, nodrošinātu netraucētu savvaļas sugu dzīvnieku riestu.
ainavu aizsardzības zona izveidota, lai saglabātu piejūras mežu ainavu un bioloģisko daudzveidību, aizsargātu Ziemeļkurzemei raksturīgo kultūrvidi, kā arī nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu lietošanu.
neitrālā zona izveidota, lai veicinātu blīvi apdzīvoto teritoriju ilgtspējīgu attīstību, kā arī nodrošinātu transporta infrastruktūras objektu uzturēšanu un attīstību.

Teritorijas aizsardzībai un apsaimniekošanai ir pieņemti "Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi"^[5] un "Slīteres nacionālā parka dabas aizsardzības plāns"^[6]

91% Slīteres nacionālā parka teritorijas zemes (24 199 ha) ir valsts īpašumā, reģistrēts uz Vides aizsardzībasun reģionālās attīstības, Satiksmes, Ekonomikas un Aizsardzības ministrijas vārda. 9% zemes, galvenokārt jūras piekrastē neitrālajā zonā, ir privātīpašumā.^[6]

Ģeogrāfija

Slīteres NP raksturīga liela dabas apstākļu daudzveidība. Teritorijas lielākā daļa atrodas Piejūras zemienē Irves līdzenumā un apm. 200 ha — Ziemeļkurzemes augstienē Dundagas pacēlumā. Slīteres NP atrodas morēnas līdzenums ar mežiem sausās minerālaugsnē, Zilo kalnu nogāze ar gāršas tipa mežiem, Baltijas ledus ezera abrāzijas-akumulācijas līdzenums ar mežiem slapjās minerālaugsnēs, Bažu purvs, kangaru un vigu komplekss, kāpu zona ar mežiem sausās un slapjās minerālaugsnēs un Baltijas jūras un Rīgas līča smilšainā piekraste. Vairāku mazu upīšu iztekas sākas no avotiem un strautiem ūdens atslodzes vietās Baltijas ledusezera senkrastā. Uz austrumiem no Vaides atrodas Vecročupe, Slīteres NP rietumu robežu pie Sīkraga veido Ķikans. Lielākās upes ir Mazirbe (26 km) un Pitragupe (11 km), kuras ietek Baltijas jūrā. Pēterezera vigā atrodas Lielais (2,9 ha) un Mazais (0,8 ha) Pēterezers. Tās pašas vigas austrumu galā atrodas vēl viens mazs ezeriņš 0,5 ha platībā. Pretī Košragam ir ~1 ha lielais Pižezers (Pišezers). Kopš 02.12.2016. spēkā ir "Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi".^[5] Slīteres NP ir izstrādāts un apstiprināts dabas aizsardzības plāns.^[6] Aptuveni 70% NP teritorijas aizņem meži. Purvi — 20%, kuros ietilpst arī Bažu purvs, kas ir augstais jeb sūnu purvs. Tāpat sastopami arī zemie jeb zāļu purvi kaļķainās augsnēs, pārejas purvi. Sastopamas arī dažāda tipa pļavas sākot no sausām pļavām kāpu joslā līdz mitrām pļavām uz minerālaugsnēm vai pat kūdras augsnēm. Tās veidojušās saimnieciskās darbības rezultātā un aizaug, ja netiek koptas. Tāpat vēl NP sastopami dažādu kāpu tipi, virsāji, kadiķu noras, avoti, avoksnāji u.c.^[6]

Augi

Ziedaugi un paparžaugi

Kopumā Slīteres NP konstatētas 894 ziedaugu un paparžaugu (vaskulāro augu) sugas, kas ir 46,7% no Latvijas floras. Savvaļas jeb autohtono augu reprezentācijas pakāpe ir ievērojami augstāka — 842 sugas jeb 63,5% no Latvijas autohtonās floras. Slīteres NP flora ir ļoti bagāta. Šeit aug 88 Latvijā īpaši aizsargājamas augu sugas. Vairākas sugas NP aug uz sava areāla robežas vai ir sastopamas tikai piekrastē (litorālas), vai ir ļoti retas Latvijā kopumā. Ļoti retas sugas ar vienu līdz trīs atradnēm Latvijā ir strupais donis Juncus subnodulosus, Eiropas kāpumiezis Hordelymus europaeus, tumšzaļā kazroze Epilobium obscurum. Slīteres NP emblemātiskās sugas ir Baltijas efeja un parastā īve, kuras aug galvenokārt Zilajos kalnos un to pakājes mežos, kur sastopamas arī citas retas platlapju mežu sugas kā kalnu veronika, kāpumiezis, Brauna un daivainā cietpaparde.^[6]

Sūnaugi

Slīteres NP teritorijā konstatētas 313 sūnaugu sugas jeb 59% no Latvijas briofloras. Kopumā Slīteres NP teritorijā sastopamas 92 retas sūnaugu sugas, no kurām 53 ir Latvijā īpaši aizsargājamas sugas. Lielākais Latvijas īpaši aizsargājamo un ļoti reto sūnu sugu atradņu skaits koncentrējas Slīteres Zilo kalnu kraujas apkārtnē. Pēterezera vigā konstatētās īpaši retā trīsrindu mēzija Meesia trtiquetra, Rutes smaillape Lophosia rutheana, apaļlapu dumbrene Calliergon trifarium, Īrijas merkija Moerckia hibernica, dubļu fossombronia Fossombronia foveolata, ieliektā rikardija Ricardia incurvata. Pēdējai sugai Pēterezera viga ir vienīgā zināmā atradne Latvijā.^[6]

Ķērpji un sēnes

Ķērpji

Slīteres NP piejūras mitrais klimats, veģetācija un ļoti daudzveidīgais substrāts rada labvēlīgu vidi ķērpju augšanai. Kopumā konstatētas 200 ķērpju sugas. No īpaši aizsargājamajām sugām nacionālājā parkā sastopama 21 suga. Kopumā nacionālā parka teritorijā konstatētas 24 ķērpju sugas, kas nav līdz šim atrastas pārējā Latvijas teritorijā.

Parka teritorijā uz laukakmeņiem, to krāvumiem daudz epilītisko ķērpju — Protoparmelia badia, Lecanora rupicola, Lecanora. intricata, Lecidea fuscoatra, Melanelia tominii, kuriem šīs ir vienīgās atradnes Latvijā. Bagātīgs ir arī epifītisko ķērpju sugu sastāvs, kas veidojies Zilo kalnu mežos uz lapukokiem. Te arī aug retas ķērpju sugas — Melanelia elegantula, Lobaria scrobiculata, Gyalecta ulmi, Pleurosticta acetabulum, Mycoblastus sanguinarius, Pertusaria hemisphaerica u.c. Sauajos priežu mežos morēnu līdzenumā un kāpās uz augsnes skaistas audzes veido Cladina un Cladonia ģints sugas. No retām sugām var minēt Pycnotelia papillaria. Slīteres NP teritorijā atrasta epilītiskā Viduseiropas ķērpju suga Xanthoparmelia mougeotii, kas Latvijā sasniedz sava areāla austrumu robežu. No boreālajiem epilītiskajiem ķērpjiem var atzīmēt Melanelia fuliginosa, Umbilicaria popyphylla. Baltijas jūras piekrastē Mazirbes un Saunaga kāpās vairāk apgaismotās vietās uz smilšainas augsnes aug retā Cladonia foliacea. Kolkas apkārtnē kāpās konstatēta Cladonia subfurcata, kas ir pagaidām vienīgā atradne Latvijā. Parka teritorijā atrasta arī Stereocaulon condensatum. No epifītiskajiem ķērpjiem sastopama Thelotrema lepadinum, Opegrapha vermicellifera, Pertusaria pertusa u.c. No kādreiz Slīteres NP teritorijā augušajām ķērpju sugām nav izdevies vairs atrast boreāli atlantisko sugu Lobaria amplissima un arktoalpīno Sphaerophorus globosus.^[6]

Sēnes

Slīteres NP teritorijā ir konstatētas 738 sēņu sugas, no kurām 222 aug jūras piekrastes zonā — kāpās un sausos priežu mežos. Retas un aizsargājamas ir raibā briežtrifele Elaphomycetes muricatus, vainagotā zemeszvaigzne Geastrum quadrifidum, zarainā adatene Hericium coralloides (Lūkins, Vimba 1981), kas aug Baltijas ledusezera abrāzijas—akumulācijas līdzenuma mežos un sekstainā zemeszvaigzne Geastrum pectinatum, Hadriāna zemestauki Phallus hadriani, kuras atrastas Kolkasraga tuvumā priežu mežā un kāpās.^[6]

Dzīvnieki

Bezmugurkaulnieki

Slīteres NP bezmugurkaulnieku daudzveidības ziņā ir viena no nozīmīgākajām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām Latvijā, to izskaidro gan teritorijas ģeogrāfiskais novietojums, vēsturiskā izcelsme un biotopu dažādība, gan līdzšinējā parka apsaimniekošana. Kopumā Slīteres NP teritorijā ir konstatētas 111 dažāda aizsardzības statusa reti sastopama kukaiņu, zirnekļu, vēžveidīgo, gliemju un tārpu suga. Īpaši liela nozīme Slīteres NP ir to bezmugurkaulnieku sugu saglabāšanā Latvijā, kam parka teritorijā ir zināmas vienīgās atradnes vai lielākās un dzīvotspējīgākās populācijas. Latvijā tikai Zilo kalnu nogāzē un tās apkārtnē ir sastopams spīdīgais praulgrauzis Gnorimus nobilis. Bažu purva rezervāta deguma teritorijā ir bagātas populācijas tādām sugām kā skujkoku dižkoksngrauzim, lielajam dižkoksngrauzim Ergates faber un lielajai krāšņvabolei Chalcophora mariana, jūras piekrastes sausajos priežu mežos ainavu aizsardzības zonā lielā skaitā ir sastopams priežu sveķotājkoksngrauzis Nothorina punctata, sausajās pļavās un jūras piekrastes priežu mežu laucēs ir bagātīga sarkanspārnu siseņa jeb parkšķa Psophus stridulus populācija, Zilo kalnu nogāzē platlapju mežos un tam pieguļošajās atklātajos biotopos ir sastopams ošu pļavraibenis Euphydryas maturna, bet Slīteres kalcifilie purvi ir viena no nedaudzajām zināmajām spožā pumpurgliemeža Vertigo angustior atradnēm Latvijā. Lielākā daļa no Slīteres NP konstatētajām retajām un aizsargājamajām bezmugurkaulnieku sugām ir vaboles, tauriņi un gliemji, jo šīs ir Slīterē visvairāk pētītās grupas. No pārējām bezmugurkaulnieku grupām sugu skaits ir ievērojami mazāks. Jāatzīmē, ka daudzas no citām bezmugurkaulnieku grupām ir ne tikai Slīteres NP mazāk pētītas, bet tām nav apzināts arī reto un apdraudēto sugu statuss.^[6]

Zivis un apaļmutnieki

Slīteres NP teritorija nav īpaši bagāta ar saldūdens tilpnēm un upēm, kas būtu piemērotas saldūdens zivju sugām. Konstatētas 19 zivju sugas, galvenokārt tādas, kas raksturīgas eitrofām vai distrofām ūdenskrātuvēm un nelielām lēni tekošām meža upītēm. No tām 6 ir īpaši aizsargājamas sugas. Mazās upes Slīteres NP teritorijā ir nozīmīga dzīvesvieta strauta akmeņgrauzim Cobitis taenia, forelei Salmo trutta morfa fario, kuras skaits pēdējos gados ir samazinājies. Šeit nārsto arī upes nēģis Lampetra fluviatilis un taimiņš Salmo trutta, kas iekļauti Latvijas ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Vienīgā vieta parka teritorijā, kur pārstāvēta tipiska, dabiski izveidojusies Latvijas eitrofi—distrofo ezeru ihtiofauna, ir Lielais un Mazais Pēterezers. Tur dzīvo līdakas Esox lucius, raudas Rutilus rutilus, līņi Tinca tinca, karūsas Carassius carassius, asari Perca fluviatilis. Dūņu pīkstes Misgurnus fossilis mazuļi noķerti Pēterezera vigā, nelielā dubļu akacī 2007. gada augustā.^[6]

Abinieki un rāpuļi

Slīteres NP teritorijā sastopamas septiņas abinieku sugas. Divas no tām — lielais tritons Triturus cristatus un smilšu krupis Bufo calamita ir retas un iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Slīteres NP sastopamas 6 rāpuļu sugas. Sila ķirzaka Lacerta agilis un gludenā čūska Coronella austriaca ir iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Gludenā čūska ir Latvijā izzūdoša suga un Slīteres NP ir viena no divām tās atradnēm Latvijā (A. Čeirāna mutisks ziņojums). Gludenā čūska sastopama Bažu purvā un tā apkārtnē. Sila ķirzaka ir samērā bieži sastopama piejūras kāpās, sausās priežu mežu laucēs. No Slīteres NP sugu saraksta svītrots purva bruņurupucis Emys orbicularis, kura klātbūtne nacionālā parka teritorijā nav pierādīta.^[6]

Putni

Slīteres NP ir konstatēta 261 putnu suga. 2007. un 2008. gadā, veicot parkā ligzdojošo putnu uzskaites, konstatētas 135 ligzdojošas sugas. No šīm sugām 37 ir Latvijā īpaši aizsargājamas. Reto un īpaši aizsargājamo putnu populāciju (īpaši plēsīgo un vistveidīgo) stāvoklis nacionālajā parkā ir vērtējams kā labs, jo viens no galvenajiem šo sugu grupu ietekmējošajiem faktoriem — mežizstrāde parkā ir minimāla. Pavasarī un rudenī putnu migrāciju laikā nacionālā parka teritoriju šķērso liels daudzums dažādu putnu sugu. Aktīvās migrācijas laikā Kolkasragu stundā pārlido pat vairāki desmiti tūkstošu putnu, tāpēc šī ir izcila putnu vērošanas vieta. Pavasarī putnu migrācija ir salīdzinoši ilga, tāpēc Kolkasragā var būt sastopamas gandrīz visas Latvijas putnu sugas.^[6]

Zīdītāji

Slīteres NP teritorijā konstatētas 44 zīdītāju sugas no septiņām kārtām un 19 dzimtām. No Slīteres NP sastopamajām zīdītāju sugām, 16 iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Pēdējo 20 gadu laikā (pirms 2010. gada) Slīteres NP zīdītāju faunā lielas izmaiņas nav novērojamas. 2005. gadā Slīteres NP teritorijā netālu no Zēņdīķa atklātas trīs jaunas sikspārņu sugas — ūdeņu naktssikspārnis Myotis daubentoni, rūsganais vakarsikspārnis Nyctalus noctula un Natūza sikspārnis Pipistrellus nathusii (V. Vintuļa un G. Pētersona mutisks ziņojums). 2006. gada rudenī pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma Slīteres NP uzturējies brūnais lācis Ursus arctos.^[6]

Dabas pieminekļi

Slīteres NP teritorijā sastopami sekojoši aizsargājamie ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi: Jušulejas dižakmens (0,01 ha), Pitragupes krasti (8,3 ha), Zartapu grava (14,1 ha), Zilo kalnu Šlīteres krauja (48,3 ha).^[7] Slīteres nacionālā parka teritorijā atrodas seši aizsargājamie koki — divas priedes, divi melnalkšņi, viena liepa un bērzs. Tie aug pie senām apdzīvotajām vietām — Mazirbes, Pitraga un Saunaga..'

Kultūrvēsture

Senākā vēsture Slīteres NP teritorijā ir saistīta ar pirmajām apdzīvotām vietām Baltijas jūras krastā. Tiešas ziņas par pašreizējo Slīteres NP teritoriju attiecināmas uz 1040. gadu, kad dienvidskandināvijā Mērvallas rūnakmenī, rūnu rakstos pieminēts Kolkas nosaukums — Kolkasrags, ar vārdu Tumisnis.

Pirmās rakstiskās liecības par apdzīvotām vietām Ziemeļkurzemes piekrastē atrodamas 14. gadsimta Piltenes bīskapijas vaku grāmatā. Senākās no tām ir Lielirbe, Saunags, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Vaide un Kolka (Latvijas Konversācijas vārdnīca, 1928—1929). Tās izsenis apdzīvoja lībieši. Viņu pirmsenči — Baltijas jūras somu ciltis Latvijas teritorijā dzīvoja jau ap 3300. gadu p.m.ē. Ilgā etnoģenēzes procesā no šīm ciltīm izveidojās patstāvīgs lībiešu etnoss ar savu valodu un kultūru, kuras lielākais uzplaukuma periods bijis 10.—13. gadsimtā.^[6]

Slīteres NP teritorijā atrodas deviņi objekti, kas iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Tie ir Košraga un Sīkraga zvejnieku ciemi, Mazirbes mācītājmuižas mācītāja māja (18.-19.gs), Līvu tautas nams (1939), vairāki viduslaiku un senkapi, Dāvida pilskalns.^[8] Uz Zilo kalnu kraujas atrodas Šlīteres bāka. Tajā iekārtots skatu tornis un tā tiek izmantota dabas izglītības vajadzībām. 2018. gadā tā iekļauta Valsts kultūras pieminekļu sarakstā.^[9]