Latvijas nacionālie parki

Latvijas nacionālie parki ir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Tie ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības. Nacionālos parkus, atbilstoši likumam "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām", izveido Saeima ar attiecīgu lēmumu (likumu).[1] Latvijā izveidoti četri nacionālie parki. Tie aizņem aptuveni 3,2% no Latvijas teritorijas.

Izveidošanas mērķi

labot šo sadaļu
  • Nacionālo parku galvenais uzdevums ir dabas aizsardzība, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, zinātniskās izpētes, izglītošanas un atpūtas organizēšana, kuru ierobežo dabas un kultūrvides aizsardzības mērķi.
  • Nacionālo parku teritoriju atbilstoši aizsardzības un izmantošanas mērķiem iedala funkcionālās zonās. Nacionālajos parkos ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citādas darbības. Pārējā nacionālo parku teritorijā atļauta tikai tāda saimnieciskā darbība, kas būtiski nemaina vēsturiski izveidojušās ainavas struktūru.

Lai nodrošinātu ar dabas aizsardzību saistīto normatīvo aktu efektīvu izpildi, kā arī lai veicinātu vienotas dabas aizsardzības un dabas resursu izmantošanas politikas realizēšanu, Ministru kabinets izveido Dabas aizsardzības pārvaldi. Dabas aizsardzības pārvalde organizē nacionālo parku pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, koordinē zinātnisko izpēti un monitoringu, veic informtīvos pasākumus un izglītošanas darbu.

Latvijas nacionālo parku saraksts

labot šo sadaļu
Nosaukums Dibināts Teritorija (km²) Novadi, republikas pilsētas
Gaujas nacionālais parks 1973 917,45 Cēsu, Siguldas, Valmieras
Ķemeru nacionālais parks 1997 406,92 Jelgavas, Mārupes, Tukuma un Jūrmalas pilsēta
Rāznas nacionālais parks 2007 596,15 Krāslavas, Ludzas, Rēzeknes
Slīteres nacionālais parks 2000 163,6 Talsu novada Dundagas, Kolkas pagasts