Upes nēģis
Upes nēģis (Lampetra fluviatilis) ir anadroma apaļmutnieku suga, kas jūrā dzīvo 1—3 gadus, tad dodas nārstot upēs.[1] Latvijas teritorijā sastopams visās lielākajās Baltijas jūrā un Rīgas līcī ietekošajās upēs. Galvenās nēģu nārsta upes ir Salaca, Gauja, Irbe un Venta un to pietekas.[2]
| Upes nēģis Lampetra fluviatilis (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Apaļmutnieki (Cyclostomata) |
| Kārta | Nēģveidīgie (Petromyzontiformes) |
| Dzimta | Nēģu dzimta (Petromyzontidae) |
| Ģints | Upes nēģi (Lampetra) |
| Suga | Upes nēģis (Lampetra fluviatilis) |
 Upes nēģis Vikikrātuvē | |
Morfoloģiskās īpašības
labot šo sadaļuAptuveni 51 cm garš čūskveida ķermenis bez zvīņām, nav vēdera un krūšu spuru. Mugurkaula vietā skrimšļa veidojums — muguras stiegra jeb horda, kuru sedz saistaudu apvalks. Viena nāss jeb ožas orgāna ārējā atvere. Par elpošanas sistēmu kalpo septiņi žaunu maisu pāri ar daudzām krokām uz to iekšējās virsmas. Upes nēģim ir trīs acis: divas no tām izvietotas klasiski — katrā ķermeņa pusē galvas sānos, bet trešā atrodas galvas virspusē, apslēpta zem ādas. Tā gan nav īsti attīstījusies jeb ir palikusi aizmetņa stadijā, tāpēc tikai nedaudz spēj uztvert gaismas spilgtuma izmaiņas.[3]
Barošanās
labot šo sadaļuNēģis piesūcas zivij ar piltuvveidīgo piesūcekni, ar ragvielas plātnītēm pārvīlē upura ādu un ievada brūcē īpašu dziedzeru, kas pēc uzbūves zināmā mērā līdzinās čūsku indes dziedzeriem, izdalītu vielu; tā neļauj sarecēt laupījuma asinīm, tādējādi atvieglojot to iesūkšanu mutē. Nēģis no upura izsūc visu, ko vien var: asinis, iekšējos orgānus, muskuļus. Ja neizdodas neko nomedīt, neatsakās arī no dažādu beigtu dzīvnieku audu sulām. Galvenokārt tas piesūcas brētliņām, reņģēm un salakām, pirmkārt lēni peldošām, novārgušām.[4]
Migrācija
labot šo sadaļuDaļa upes nēģu sāk iepeldēt upēs jau vasarā. Nēģu migrācijas maksimums Latvijas upēs parasti novērojams oktobrī un novembrī, taču nārsta migrācija turpinās visu ziemu un pavasarī līdz pat maijam. Novērota līdz 250 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums — 13 km diennaktī. Agrāk ieceļojošie nēģi dodas uz upju augšteci, ceļojuma laikā briedinot dzimumšūnas, bet pavasara migranti parasti paliek tuvāk lejtecei, jo ir jau jūrā paguvuši fizioloģiski pietiekami sagatavoties nārstam. Nārsta ceļojuma laikā tie nebarojas, izmanto jūrā uzkrātās tauku rezerves, tāpēc vairs nevajadzīgās zobveida plātnītes dzīvnieku mutē un uz mēles zaudē asumu un barības vads atrofējas. Cīnīdamies ar upes straumi un dažādiem dabiskiem un cilvēku radītiem šķēršļiem, nēģi pamazām novājē: kļūst vieglāki un arī īsāki. Toties palielinās dzīvnieku muguras spuras. Ķermeņa virspuse top tumšāka, pelēcīgi zaļos toņus nomaina iezilgani brūnzaļa krāsa. Uz vairošanās vietām nēģi ceļo tumšās bezmēness naktīs. Gaišajā diennakts periodā viņi uzturas zem akmeņiem un pārkareniem krastiem.[4]
Nārstošana
labot šo sadaļuDzimumgatavība iestājas 4—7 gadu vecumā, dzīvniekam sasniedzot 23—46 cm garumu. Upes nēģi nārsto straujtecēs, bet izvēlas gultni ar smalkāku substrātu, kas klāts ar oļiem un granti. Nārsta periodā nēģi pārstāj vairīties no gaismas. Nēģu tēviņš attīra no dūņu aplikumiem izraudzīto nārsta vietu un, ar mutes piesūcekņa palīdzību pārvietojot akmentiņus, veido upes gultnē iegarenu dobīti — ligzdu, ko mātīte pēc tam padziļina. Kad ligzda gatava, mātīte piesūcas pie iedobītes malas tā, lai galva būtu vērsta pret straumi, bet tēviņš piesūcas mātītes galvai un apvijas tās ķermenim. Ar vienu mātīti nārsto 1—6 tēviņi. Katra upes nēģu mātīte iznērš ne mazāk kā 15 tūkstošus sīku (aptuveni 1 mm) ikru, kuri pielīp pie smilšu graudiņiem un oļiem. Nārsto vienreiz mūžā, jo migrācija, ligzdas būvēšana un ikru nēršana prasa no nēģiem maksimālu spēku atdevi, tādēļ pēc nārsta viņi aptuveni divu nedēļu laikā iet bojā. Nēģi lielākoties nārsto tajās upēs, kurās aizritējusi viņu bērnība. Pagaidām vēl droši nav zināms, kā nēģi atrod tieši savas upes. Viena no versijām — ar ožas palīdzību.[1]
Attīstība
labot šo sadaļuIkru attīstība ilgst 6—17 dienas. No tiem izšķiļas 3—4 mm gari iedzelteni kāpuriņi. Kāpuri 3—7 dienas pēc izšķilšanās ir mazkustīgi. Kad izaug vismaz 0,5 cm gari, tie uzturas upes seklākajās vietās, ierakušies gruntī, gar krastu un sēkļos, kur upes gultne smilšaina un ar organiska materiāla (dūņu un detrīta) piejaukumu un sāk intensīvi baroties ar sīkām dzīvu un atmirstošu augu daļiņām. Kāpuri ir akli, acis tiem paslēptas zem ādas, tik tikko samanāmas. Mutes forma ir nevis apaļa, bet stūrainas spraugas veidā, ragvielas zobu nav. Trīsstūrainas žaunu atveres atrodas īpašās sānu rievās.[5] Kāpuri tik ļoti atšķiras no pieaugušajiem nēģiem, ka ilgu laiku cilvēki tos uzskatīja par patstāvīgu dzīvnieku sugu. Kāpuri, kurus mēdz saukt par ņurņikiem, pavada upēs 4—6 gadus. Pēc tam, kad tie izauguši gandrīz desmit centimetrus gari, no rudens līdz pavasarim noris pārvēršanās, kuras laikā dzīvnieki nespēj uzņemt barību. Pēc pārvēršanās ņurņiks kļūst par aptuveni 15 cm garu upes nēģi un aprīlī vai maijā dodas uz jūru.[4]
Izdzīvošana
labot šo sadaļuNo daudziem tūkstošiem kāpuru tikai nedaudzi sasniedz pieauguša indivīda stadiju, jo dažādu iemeslu dēļ tie aiziet bojā. Upēs ņurņikus izķer zivis. Ignorējot makšķerēšanas noteikumos ierakstīto aizliegumu, tos diemžēl izķer arī makšķernieki, kas nēģu kāpurus atzinuši par labu uz āķa spraužamu ēsmu. Ne mazums kāpuru aiziet bojā dēļ daudzviet joprojām neattīrītiem vai nepilnīgi attīrītiem sadzīves un rūpnieciskiem notekūdeņiem, kas ieplūst upēs. Migrāciju upēs apgrūtina (vietām to padara pilnīgi neiespējamu) daudzi aizsprosti un dambji. Neapstrīdami to apgrūtina zvejnieku izlikti murdi. Nēģi nokļūst ne tikai legālo zvejotāju murdos, bet arī daudzos maluzvejnieku izliktos ķeramrīkos.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 4. februārī. Skatīts: 2013. gada 6. janvārī.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 6. janvārī.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija, 7.sējums, Rīga:Galvenā Enciklopēdiju redakcija, 122.lpp.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. augustā. Skatīts: 2018. gada 10. septembrī.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 6. janvārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Upes nēģis |