Dienvidslāvija (serboharvātu: Jugoslavija, Југославија) ir apzīmējums dienvidslāvu apvienotajai valstij, kas pastāvēja no 1929. līdz 2003. gadam.

Jugoslavija
Југославија
1918 – 2003
Location of {{{sugasvārds}}}
Location of {{{sugasvārds}}}
Pārvaldes centrs Belgrada
Valoda(s) Serbhorvātu valoda
Valdība
Vēsture
 - Dibināšana 1918. gadā
 - Likvidācija 2003. gadā
Nauda Dienvidslāvijas dinārs

Dienvidslāvijas karalistes izveide labot šo sadaļu

 
Dienvidslāvijas Karaliste, 1929—1941

Izveidota 1918. gada 1. decembrī kā Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste. Kopš 1929. gada 6. janvāra nosaukums Dienvidslāvijas Karaliste.

Sadalīšana Otrā pasaules kara laikā labot šo sadaļu

 
Ass valstu sadalītā Dienvidslāvijas teritorija, 1941—1943

1941. gada 6. aprīlī Dienvidslāvijai uzbruka nacistiskā Vācija. Dienvidslāvija kapitulēja 11 dienas vēlāk, un pārtrauca pastāvēt. Serbijas un Banatas teritorija atradās Vācijas karaspēka okupācijas zonā, tika izveidotas Horvātijas un Melnkalnes valstis, bet pārējā teritorijā tika pievienota Vācijai, Itālijai (Albānijai), Bulgārijai un Ungārijai. 1943. gada 29. novembrī Dienvidslāvijas nacionālās atbrīvošanas antifašistiskā padomes (AVNOJ) otrajā sesijā tika izveidota partizānu pagaidu valsts — Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija.

Sociālistiskā Dienvidslāvija labot šo sadaļu

Tika izveidota 1945. gada 29. novembrī, pēc Josipa Broza Tito vadītās Komunistiskās partijas partizānu uzvaras. Pirmais nosaukums Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija, kas 1946. gadā mainīts uz Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku, un vēlāk Dienvidslāvijas Sociālistisko Federālo Republiku.

Dienvidslāvija bija sociāla federatīva republika, kuras sastāvā ietilpa 6 republikas — Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Melnkalne, Serbija (ar divām autonomajām provincēm — Kosova un Vojvodina), kā arī Slovēnija. Tās pirmā konstitūcija tika pasludināta 1946. gada 31. janvārī, bet 1974.gada 21.februārī tika pieņemta jauna konstitūcija. Augstākās varas un likumdevējs orgāns bija Dienvidslāvijas skupščina, kas sastāvēja no 2 palātām: Savienības večes un Republiku un novadu večes. Savienības večē bija 220 delegāti (30 no katras republikas un 20 no katra autonomā novada), kurus uz 4 gadiem ievēlēja kopienu skupščinas. Republiku un novadu večē bija 88 delegāti (12 no katras republikas un 8 no katra autonomā novada), kurus deleģēja republiku un novadu skupščinas. Palātām bija dalītā kompetence. Savienības veče noteica ārpolitikas un iekšpolitikas pamatus, pieņēma konstitūciju un izdeva galvenos likumus, kā arī apstiprināja valsts budžetu. Republiku un novadu veče pieņēma likumus par ekonomiskiem jautājumiem. Abas večes kopīgā sēdē izveidoja citus augstākos valsts orgānus. Koleģiāls valsts galva bija Dienvidslāvijas Prezidijs, ko ievēlēja uz 5 gadiem. Tajā bija 1 pārstāvis no katras republikas un autonomā novada; no tiem katru gadu pēc kārtas tika ievēlēts Prezidija premjers un premjera vietnieks. Augstākais valsts pārvaldes orgāns bija Savienības izpildveče — valdība, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina. Valdība sastāvēja no premjera, premjera vietniekiem, locekļiem, kuri tika ievēlēti pēc republikas vienlīdzīgas pārstāvības principa, kā arī no savienības sekretāriem u.c. valsts pārvaldes orgānu vadītājiem. Katrai republikai un autonomajam novadam bija sava konstitūcija, trīspalātu skupščina, prezidijs, izpildveče, konstitucionālā tiesa, republikas (novada) tiesa, prokurors, pašpārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvis. Vietējie valsts varas orgāni bija kopienu skupščinas, kas sastāvēja no 3 palātām (večēm). Skupščinas ievēlēja kopienas izpildveči un tiesu, iecēla prokuroru un pašpārvaldes sabiedrības aizstāvi. Dienvidslāvijas vēlēšanu sistēma bija visai sarežģīta un balstīta uz delegātu principa. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem bija pilsoņiem no 18 gadu vecuma. Iedzīvotāji vispārējās, tiešajās un aizklātajās vēlēšanās uz 4 gadiem ievēlēja delegācijas, kuras savukārt deleģēja pārstāvjus uz kopienu skupščinām. Citas skupščinas tika ievēlētas daudzpakāpju vēlēšanās. Delegātu kandidātus Savienības večei izvirzīja Dienvidslāvijas Darba tautas sociālistiskā savienība. Dienvidslāvijas vispārējo tiesu sistēmu vadīja Savienības tiesa, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina. Konstitucionālā tiesa kontrolēja normatīvo aktu atbilstību Dienvidslāvijas konstitūcijai un savienības likumiem (14 locekļi, ko uz 8 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina). Savienības prokuroru uz 4 gadiem iecēla Dienvidslāvijas skupščina. Pārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvi uz 4 gadiem ievēlēja arī Dienvidslāvijas skupščina.

Dienvidslāvijas Federālā republika labot šo sadaļu

Serbijas prezidenta Slobodana Miloševiča vadībā tika izveidota 1992. gadā no Serbijas un Melnkalnes. Pēc Miloševiča gāšanas no varas, valsts nosaukums mainīts uz Serbija un Melnkalne. 2006. gada maijā Melnkalnē notika referendums par pilnīgas neatkarības pasludināšanu. Līdz ar to pēdējā bijušās Sociālistiskās Dienvidslāvijas republika izvēlējās neatkarību.

Dienvidslāvu kari labot šo sadaļu

Pamatraksts: Dienvidslāvijas kari

Kopš Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sabrukuma tās teritorijā ir notikuši vairāki kari, kuru pamatā ir etniskās nesaskaņas starp bijušās valsts tautām. Viens no asiņainākajiem etniskajiem konfliktiem notika Bosnijā un Hercegovinā, kurā par varu cīnījās serbi, horvāti un bosnieši. 1995. gada nogalē tika noslēgta Deitonas vienošanās, saskaņā ar kuru Bosnijas un Hercegovinas sastāvā tika izveidotas divas autonomas teritorijas — Bosnijas un Hercegovinas Federācija, kurā tika apvienotas bosniešu un horvātu apdzīvotās teritorijas, un Serbu Republika. Pēdējais konflikts notika Serbijas bijušajā autonomajā provincē Kosovā, kurā tika ievesti ANO un NATO miera uzturētāji.

Etniskais sastāvs labot šo sadaļu

  • Aprēķini bijušajā Dienvidslāvijā (2000—2003 gadi)

Ārējās saites labot šo sadaļu