Saldus

Saldus
Saldus;
	Novada pilsēta
; Karogs	; Ģerbonis
	Saldus
	Koordinātas: 56°39′59″N 22°29′37″E / 56.66639°N 22.49361°EKoordinātas: 56°39′59″N 22°29′37″E / 56.66639°N 22.49361°E
Valsts	Latvija
Novads	Saldus novads
Pilsētas tiesības	kopš 1917. gada
Citi; nosaukumi	vācu: Frauenburg
Platība
• Kopējā	10,1 km2
• sauszeme	9,7 km2
• ūdens	0,4 km2
Augstums	95 m
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	9 553
• blīvums	984,8 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-3801
Mājaslapa	www.saldus.lv
	Saldus Vikikrātuvē

Saldus ir pilsēta Kurzemē, Cieceres upes krastos, Saldus novada centrs. Tā atrodas 119 km attālumā no Rīgas un 7 km attālumā no kaimiņu pilsētas Brocēniem. Pilsētas teritorija robežojas ar sava novada Saldus, Novadnieku un Zirņu pagastiem, kā arī Cieceres pagastu. Saldus pilsēta pirmo reizi rakstītos avotos minēta 13. gadsimtā, bet par tās dibināšanas gadu uzskata 1856. gadu.

2022. gadā Saldus bija 19. lielākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita.

Vēsture

Pamatraksts: Saldus vēsture

Saldus ap 1900. gadu (Jaņa Rozentāla glezna).

Saldus pilskalns (Salden) pirmo reizi minēts 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā kā apdzīvota vieta "Zemē starp Skrundu un Zemgali". 14. gadsimtā netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla Saldus pili, ko novēlēja ordeņa patronesei Svētajai Mārai un nosauca par "Mūsu mīļās kundzes pili" (vācu: die Burg unserer lieben Frau) jeb Frauenburgu. Pirmo reizi ordeņa piļu sarakstā tā pieminēta 1411. gadā.

Pie Frauenburgas pils laika gaitā izveidojās lielāka apdzīvota vieta, kas piedzīvoja uzplaukumu Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642—1682). To sekmēja izdevīgais novietojums vietā, kur no Jelgavas—Klaipēdas pasta ceļa atzarojās ceļš uz otro hercogistes galvaspilsētu — Kuldīgu.

Lielajā Ziemeļu karā Saldus pils un miests tika nopostīti, saimnieciskā dzīve atjaunojās tikai pēc 1856. gada. Pilsētas tiesības Saldus ieguva 1917. gadā Pirmā pasaules kara laikā, kad atradās Vācijas okupācijā. Latvijas brīvības cīņu laikā Saldus bija pirmā pilsēta, kuru 1919. gada 10. martā no lieliniekiem atbrīvoja 1. latviešu atsevišķais bataljons. Otrā pasaules kara beigās pilsēta atradās Kurzemes cietoksnī un tās tuvumā notika sīvas kaujas, taču līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā Saldus palika Vērmahta okupētajā Latvijas daļā.

Izveidojot apriņķu vietā rajonus, ar 1950. gadu Saldus kļuva par rajona centru, kas veicināja pilsētas attīstību.

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita dinamika

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.^[4]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±%
1881	2 360	—
1897	3 570	+51.3%
1914	6 000	+68.1%
1920	2 424	−59.6%
1925	2 693	+11.1%

Gads	Iedz.	±%
1935	4 410	+63.8%
1943	4 236	−3.9%
1959	7 775	+83.5%
1970	9 968	+28.2%
1979	11 759	+18.0%

Gads	Iedz.	±%
1989	12 490	+6.2%
2000	12 581	+0.7%
2011	11 396	−9.4%
2021	9 679	−15.1%

Transports

Gar Saldu iet dzelzceļa līnija Rīga—Liepāja (Saldus stacija atrodas Saldus pagastā, apmēram 2,5 km no pilsētas centra). Pilsētas teritoriju tās ziemeļu daļā šķērso galvenais autoceļš A9 Rīga-Liepāja. Saldus ir galapunkts reģionālajiem ceļiem P108 uz Kuldīgu un P109 uz Tukumu, caur Saldu iet arī autoceļš P105 uz Ezeri.

Tūrisma objekti

Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca ziemā

Vēsturiskā apbūve līdz mūsdienām visvairāk saglabājusies pašā pilsētas centrā, kā arī uz Striķu ielas un Lielās ielas ar tām piederošajiem namu kvartāliem. Senas ēkas ir arī Kalnsētās jeb Kalna muižā (Berghof-Brotzen), kas atrodas Kalnsētas parka teritorijā. Pilsētā notiek ikgadēji pasākumi: rokmūzikas festivāls "Saldus saule",^[5] Saldus novada dienas maija beigās — jūnija sākumā, skrējieni "Kalnsētas apļi",^[6]

Saldus pilskalns ir ap 15 m augsts kuršu pilskalns Saldus ezera rietumu krastā pie Kaļķupītes iztekas, datēts ar agro dzelzs laikmetu. Pilskalns bijis apdzīvots līdz 12. gadsimtam. Tā plakums vēlāk lauksaimnieciski apstrādāts un senatnes liecības gandrīz izzudušas. Pie pilskalna ceļa malā izveidota autostāvvieta. No pilskalna paveras plašs skats uz pilsētu lejā. Par Saldus pilskalnu saglabājušās daudzas teikas, kuras parasti stāsta par saldo dzīvi kalna iekšpusē. Saldus pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.^[7]
Strūklaka „Medus piliens” Māra Čaklā skvērā, izveidota 2008. gadā (tēlnieks Kārlis Īle). Strūklakas ideja sakņojas dzejnieka Māra Čaklā pilsētas poētiskajā salīdzinājumā ar „medus pilienu Kurzemes bļodā”.^[8] Centrālā skulptūra ir veidota kā divas medus kāres, ko centrā savieno liels medus piliens. Augšējās kāres simbolizē debesis, apakšējās — zemi. Vēl kā papildus elements strūklaku rotā sešas smalkas ūdens strūklas. Strūklaka ir divvirzienu — sešas strūklas plūst uz augšu, savukārt 36 strūklas tek uz leju.^[9]
Jaņa Rozentāla Saldus Vēstures un Mākslas muzejs, atrodas latviešu profesionālās glezniecības vecmeistara Jaņa Rozentāla projektētā un 1900. gadā celtā mājā un darbnīcā. Viņš šeit uzturējies divus gadus.^[10] Ēkas priekšā ir tēlnieka V. Alberga 1954. gadā veidots Jaņa Rozentāla piemineklis.^[7] Muzeja kompleksā izvietotas četras ēkas, kurās ietilpst — muzeja krājumu ēka, mākslas izstāžu zāle, vēstures izstāžu zāle un administrācija. Muzeja izveidots 1947. gadā kā Marta Vēja savāktā mākslinieka oriģināldarbu kolekcija. Muzejā skatāmi latviešu glezniecības lielmeistara daiļrades agrīnā perioda oriģināldarbi. Muzeja pamatpozīcijā ietilpst gleznotāja dzīves un daiļrades atspoguļojums.^[7] Muzejā tradicionāli tiek pasniegta J. Rozentāla prēmija Saldus novada māksliniekiem un kopš 1999. gada — par devumu izglītībā un pētniecībā — novadnieka, vēsturnieka Edgara Dunsdorfa prēmija.^[10]
Saldus Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca. Saldus draudze pieminēta jau 1420. gadā, bet Saldus baznīca rakstos parādās 1461. gadā. Reformācijas gaitā 1530. gadā tika uzcelta jauna koka baznīca. 1614. gadā par hercoga Vilhelma līdzekļiem celta pirmā mūra baznīca, kas pabeigta 1615. gadā. Pēc 100 gadiem baznīca bija tik sliktā stāvoklī, ka tika nojaukta. 1737. gadā tika pabeigta jaunas mūra baznīcas celtniecība. Tā bija balta, vienkārša, romānikas stilā celta viena joma mūra celtne. No 1898. līdz 1900. gadam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa notika pamatīga baznīcas pārbūve, atstājot vien torni un altāra daļas sienas. Vienjoma baznīcas vietā tika uzcelta trīsjomu baznīca ar divām palīgtelpām. Otrā pasaules kara laikā 1944. gada rudenī saspridzināja baznīcas torni, ko atjaunoja tikai 1982. gadā, smailes nobeiguma elementu krustu aizvietoja ar gaili, kuru izgatavoja varkalis Krivāns.

Septiņas skulptūras, kas atveido J. Rozentāla gleznu “No baznīcas”. Tēlnieks Sandis Aispurs. Atklātas 2021. gadā, atzīmējot gleznotāja 155. dzimšanas dienu.
Saldus Romas katoļu baznīca tika uzcelta 2007. gadā par Latvijā un ārzemēs savāktajiem ziedojumiem. Baznīcas tornī ir divi zvani, lielākais zvans nosaukts svēto Pētera un Pāvila vārdā un sver 420 kg, bet mazākais — Svētīgā Gerarda zvans ir 130 kg smags.
Vienstāva ēka Striķu ielā 9 ir pirmā celtne, kuru uzcēka 1856. gadā, un tādēļ vecākā no pilsētas dzīvojamām mājām.^[11]

Daba

Saldus atrodas Austrumkursas augstienes Saldus paugurainē. Tā ir lielākā pilsēta Austrumkursas augstienē. Pilsēta veidojusies Cieceres upes abos krastos, tās austrumu nomalē atrodas Saldus ezers. Pilsēta atrodas ieplakā, tādēļ to maz ietekmē valdošie vēji.^[11] Saldus tiek uzskatīta par vienu no zaļākajām pilsētām Latvijā,^{[nepieciešama atsauce]} jo tai ir raksturīgi parki, skvēri un bagātīgi apstādījumi.

Ciecere ir 51 km gara Ventas labā krasta pieteka. Tā iztek no Cieceres ezera un 6 km garumā izvijas cauri Saldum, veidojot plašu zaļo zonu pilsētas centrā. Upei pāri ved 14 dažādi tilti. Pilsētas robežās upē ierīkoti nelieli mākslīgie ūdenskritumi. Gar Cieceres upi vijas dabas un pastaigu takas.^[12]
Saldus ezers atrodas pilsētas ZA malā. Ezera ZR un DA krasti ir stāvi. Ieteka — Vēršāda, izteka — Kaļķupīte. Lielākais dziļums — 5 m. Ezera DR ir ierīkota peldvieta ar laipu, ģērbšanās kabīnēm, volejbola laukumiem. Tā ir iecienīta atpūtas vieta Saldus iedzīvotājiem, kā arī viesiem. Pats ezers izveidojies ledāja kušanas ūdeņu izskalotā ielejas padziļinājumā jeb ieplakā, kur no upītes (tagadējās Vēršādas) uzkrājies ūdens. No Ezera iztekošā Kaļķupīte (Vēršādas upes turpinājums) ietek Cieceres upē.