Salaspils kodolreaktors

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta atomreaktors, pazīstams arī kā Salaspils kodolreaktors, bija zinātniski pētnieciska tipa siltumneitronu reaktors, kas tika izmantots radiācijas parādību pētīšanā. Viens no reaktora zinātniskiem vadītājiem bija fizikas un matemātikas zinātņu doktors Kurts Švarcs. Zinātniskā kodolreaktora darbība ir uzskatāma par Latvijas zinātnes vienu no spožākajām lappusēm[1].

Atradās Salaspilī, Rīgas rajonā. Tajā strādājuši ap 250 zinātnieku un inženieru.[2]

Darbojās no 1961. līdz 1998. gadam, kad tika apstādināts finansiālu apsvērumu dēļ.[2]

VēstureLabot

Kodolreaktors, vienīgais civilais pētnieciskais kodolobjekts Baltijā, tika uzbūvēts pēc Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas iniciatīvas, kas ieguva PSRS valdības atbalstu un finansējumu.[3] Sākuma posmā Latvijas PSR zinātnieki realizēja Kurčatova atomenerģijas institūta izstrādātā kodolreaktora projektu. Jau būvniecības laikā projekts tika uzlabots, izveidots radiācijas kontūrs un radītas jaunas iekārtas.

Būvniecības darbi sākās 1959. gadā un tika pabeigti divos gados, 1961. gada pavasarī. Visas ap reaktoru esošās sienas, logi, grīdas, kā arī pats reaktors, bija jānomazgā, lai samazinātu putekļu daudzumu un iespējamo radioaktīvo piesārņojumu. Tīrīšanas darbus paveica reaktora darbinieki talku laikā.

Pirms reaktora iedarbināšanas bija nepieciešams pārbaudīt aktīvās zonas konstrukcijas stabilitāti, piepildot reaktora baseinu ar destilētu ūdeni un mērot vibrācijas. Tas savukārt radīja problēmu – kā šīs mērierīces pēc tam dabūt laukā, jo destilēts ūdens bija dārgs un baseina iztukšošana un jauna ūdens sagatavošana prasītu laiku un naudu. Ķīmiķis Beno Eiduss ierosināja izmantot nirējus, un viņa ideja tika īstenota.[3]

Kodolreaktoru pirmo reizi iedarbināja 1961. gada septembrī. Kritiskā masa kodolreakciju uzsākšanai tika sasniegta 25. septembrī pulksten 17:02.[3] Drīz pēc Salaspils kodolreaktora iedarbināšanas tika radīts pirmais radiācijas kontūrs, kas bija lielākais tāda veida gamma staru avots pasaulē.[4]

Reaktoru svinīgi atklāja 1961. gada 9. oktobrī. Tas deva ieguldījumu ar kodolenerģiju saistītas zinātnes un tehnikas attīstībai Latvijā.

Kodolreaktorā tika veikti radiācijas pētījumi par enerģijas pārvēršanās procesiem, radiācijas defektiem jonu kristālos un ferītos, gamma staru izraisītajām pārejām atomu kodolos, tike pētīta retzemju elementu kodolu uzbūve, radīti jauni starojuma dozimetri un bēta spektrogrāfi.[2] Reaktora pētnieki sadarbojās ar vairāk nekā 20 kodolpētniecības objektiem gan Eiropā, gan Amerikā.[2]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas reaktora darbināšana kļuva pārāk dārga. Reaktorā tolaik strādāja ap 70 darbinieku, algai nācās prasīt naudu no valsts budžeta. Pēdējos gadus kodolreaktors darbojās ar vēl padomju laikā sagādāto kodoldegvielu. Rezervēm bedzoties, vajadzēja pirkt jaunu kodoldegvielu.[3] Bez tam laika gaitā reaktora iekārtas bija novecojušas.

1995. gadā Latvijas Ministru kabinets nolēma kodolreaktoru likvidēt, jo būtu nepieciešami apmēram 20 miljoni ASV dolāru, lai iepirktu degvielu un rekonstruētu kontroles vadības sistēmu.[2] Kā intervijā atzina bijušais kodolreaktora galvenais inženieris Valdis Gavars, arī paši kodolfiziķi uzskatīja, ka nedrīkst ņemt tik daudz no valsts vienai salīdzinoši mazai nozarei. Reaktora darbību apturēja 1998. gada 19. jūnijā pulksten 13:00.[5]

2004. gadā tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums par kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepciju.[6] 2008. gadā lietotā kodoldegviela tika izvesta uz Krieviju un nodota pārstrādei.[2]Bet atlikušie radioaktīvie atkritumi, aptuveni 1200 kubikmetru, joprojām atrodas uz vietas. Kodolreaktora teritorija tiek apsargāta un tiek veikts regulārs gruntsūdeņu monitorings.[3]

Demontāža, kuru plānoja pabeigt vispirms 2013. un vēlāk 2015. gadā, nav notikusi gan finansējuma trūkuma dēļ, gan vietas trūkuma dēļ Latvijā vienīgajā radioaktīvo atkritumu glabātavā "Radons".[3]

Līdz pat 2000. gadiem Latvijas zinātnieki, tai skaitā, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis uzskatīja, ka kodolenerģētikai Latvijā ir perspektīvas. Bija izteikti priekšlikumi Salaspils kodolreatora teritorijā būvēt medicīnas ciklotronu, ko varētu izmantot radiofarmakoloģisko preparātu ražošanai (vēža slimnieku ārstēšanai) un zinātnei.[1] Tomēr finansējuma trūkuma dēļ šie priekšlikumi netika realizēti.

Zinātniskā vērtībaLabot

Radiācijas kontūrs pie Salaspils kodolreaktora tika plaši izmantots radiācijas fizikā, ķīmijā, bioloģijā un radiācijas tehnoloģisko procesu izstrādē. LZA ārzemju loceklis Oļģerts Dumbrājs rakstījis, ka Salaspils kodolreaktorā tika iegūti interesanti un nozīmīgi rezultāti kodolfizikā, cietvielu fizikā, radiācijas kontūra izveidē.[7]

Savas pastāvēšanas laikā Salaspils kodolreaktora fiziķi sadarbojās ar vairāk nekā 20 citiem pētnieciskajiem iestādem gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā tika uzņemti praktikanti no Irākas, Ziemeļkorejas un Lībijas. Daži no Latvijas kodolfiziķiem kādu laiku strādāja Irākā un Lībijā.[3]

Kodolreaktors bija atvērts viesiem un to apmeklējuši aptuveni 50 000 cilvēku, galvenokārt skolēni.

Vadošie pētniekiLabot

Interesanti faktiLabot

  • Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis savu zinātnieka karjeru sācis kā ... kurinātājs Salaspils kodolreaktorā, jo citas brīvas vietas tobrīd nebija[1].
  • 1981. gadā reaktora telpās notika Oļģerta Krodera teātra izrāde. Lugas darbība norisinājās kodolreaktorā, un Kroders ar aktieriem kādu laiku pavadīja ēnojot darbiniekus. Dodoties prom, Kroders piedāvāja nospēlēt gatavo izrādi Salaspils reaktorā. Darbinieki piekrita, taču, baidoties no sanitārās inspekcijas, palūdza pasākumu neafišēt. Izrāde notika 18. aprīlī un to apmeklēja aptuveni 200 reaktora darbinieku un viesu no Fizikas institūta[3].

LiteratūraLabot

  • Valdis Gavars "Salaspils zinātniskā kodolreaktora 50 gadi", Rīga, Zinātne, 2010. - 359 lpp.
  • Ilze Grīnuma "Slepenais objekts Salaspilī", Ilustrētā Zinātne, Nr.70, 2011. gada septembris, 76.—80. lpp.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Zaiga Kipere. «Kodolpētniecības 50 gadi Latvijā». www.lza.lv, 2011-05-09. Skatīts: 2019-12-15.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 87. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Kristīne Čeirāne. «Salaspils kodolreaktors». Spoki, 2018-09-02. Skatīts: 2019-12-15.
  4. «Valdis Gavars». inventions.lza.lv. Latvijas Zinātņu akadēmija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-09-03. Skatīts: 2019-12-15.
  5. BNS. «Svinīgi aptur Salaspils kodolreaktoru». Diena.lv, 1998. gada 20. jūnijs. Skatīts: 2014. gada 1. decembrī.
  6. «Par Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepciju». likumi.lv.
  7. Oļģerts Dumbrājs. «Latvija un kodolenerģija». www.diena.lv, 2013-11-11. Skatīts: 2019-12-15.