Latvijas apriņķi

Apriņķis (vācu: Kreis; krievu: уезд) bija otrā vai trešā^{[nepieciešama atsauce]} līmeņa administratīvā vienība Latvijā no 16. gadsimta līdz 20. gadsimta vidum.

Livonijas Pārdaugavas hercogistes sastāvā

1566. gadā Livonijas Pārdaugavas hercogisti iedalīja 4 apriņķos (distriktos) — Rīgas, Cēsu, Turaidas un Daugavpils. Pēc teritoriālām izmaiņām Livonijas kara gaitā 1582. gadā apriņķu vietā tika izveidoti 3 prezidiāti — Cēsu, Pērnavas un Tērbatas, kurus 1598. gadā pārdēvēja par vaivadijām.

Pēc Altmarkas pamiera (1629) Zviedru Vidzemes latviešu daļā izveidoja 2 apriņķus (Rīgas un Cēsu), bet Inflantijas vaivadijā — 4 traktus (Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas).

Krievijas Impērijas guberņu sastāvā

1772. gadā Latgali pievienoja Krievijas Impērijai un 1777. gadā tur izveidoja trīs apriņķus (Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). 1783. gadā, attiecinot uz Vidzemi Krievijas Impērijā realizēto guberņu pārvaldes reformu (1775), Rīgas vietniecības latviešu daļā tika radīti 4 apriņķi (Rīgas, Valmieras, Cēsu un Valkas). Kurzemē 1819. gadā par apriņķiem pārdēvēja agrākās pilskunga tiesas (Grobiņas, Aizputes, Ventspils, Kuldīgas, Talsu, Tukuma, Dobeles, Bauskas, Jaunjelgavas un Ilūkstes).

1919. gadā Latvijas SPR valdība papildus esošajiem apriņķiem izveidoja Alūksnes, Malienas (Vecgulbenes), Stukmaņu, Jēkabpils, Saldus un Viļānu apriņķus.

Latvijas Republikas sastāvā

Latvijas pašvaldību karte (1924—1945)

Pēc neatkarības iegūšanas, 1924. gadā tika izveidots jauns administratīvi teritoriālais iedalījums, kas Latviju sadalīja četros (Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales) apgabalos un 19 apriņķos.

LPSR sastāvā

Pēc Otrā pasaules kara, PSRS okupētajā Latvijā jeb Latvijas PSR, apriņķu skaits tika palielināts sākumā uz 20 (1946), bet vēlāk — uz 25 (1947). 1949. gadā apriņķus likvidēja un to vietā radīja jaunu administratīvi teritoriālo iedalījumu, kas Latviju sadalīja rajonos.

Skatīt arī

• Latvijas apriņķu ģerboņi