Pelēkā zīlīte
Pelēkā zīlīte (Poecile montanus) ir zīlīšu dzimtas (Paridae) dziedātājputns, kas sastopams plašā mērenās un subtropu joslas areālā Eirāzijā.[1] Izdala 14 pasugas.[2]
| Pelēkā zīlīte Poecile montanus (Conrad von Baldenstein, 1827) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Zīlīšu dzimta (Paridae) |
| Ģints | Pelēkās zīlītes (Poecile) |
| Suga | Pelēkā zīlīte (Poecile montanus) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Pelēkā zīlīte Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Pelēkā zīlīte izplatīta gandrīz visā Eiropā, izņemt tās dienviddaļu gar Vidusjūru, kā arī nav sastopama Islandē un Īrijā. Skandināvijā areāls plešas līdz Nordkapam, austrumu virzienā plašā zonā šķērso Sibīriju līdz Kamčatkai un Japānai. Āzijā uz dienvidiem pelēkā zīlīte sastopama Tjanšanā un Ķīnā (austrumos un centrālajā daļā).[3]
Ziemo ligzdošanas areālā, bet daļa veic tuvas vai vidējas distances migrācijas. Īpaši tas attiecas uz areāla ziemeļu populācijām. Putnu skaits, kas piedalās rudens migrācijā, gadu no gada mainās.[3]
Latvijā
labot šo sadaļuPelēkā zīlīte Latvijā ir parasta ligzdotāja un nometniece. Ligzdošanas laikā sastopama mitros skujkoku un jauktos mežos, rudenī un ziemā arī apdzīvoto vietu nomalēs un mazdārziņos.[4][5] Daļa (pārsvarā jaunie putni) veic rudens migrācijas uz dienvidiem, sasniedzot Centrāleiropu.
Skaits migrācijā gadu no gada mainās, maksimuma gados pieņemot invāzijas apmērus. Šajā laikā Latvijā ieceļo un caurceļo pelēkās zīlītes arī no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem.[3]
Latvijā sastopama Ziemeļeiropas pasuga Poecile montanus borealis.[3][4]
Izskats
labot šo sadaļuPelēkā zīlīte ir neliela vai vidēji liela zīlīte ar platu galvu, spēcīgu kaklu un asu knābi. Ķermeņa garums 11—13 cm, spārnu plētums 17–21 cm, svars 8—15 g.[6][7][8]
Ziemeļeiropas pasugai P. m. borealis apspalvojums uz muguras brūngani pelēks, vēders gaiši pelēcīgs, sāni ar siltu, gaiši brūnu toni. Galvas virsa un pazode matēti melna, melnums pazodē izplūdis, dažkārt sniedzas līdz pat guzai. Vaigi balti. Spārnu lidspalvu ārmalas baltas un uz tumši pelēkajiem spārniem veido bālu joslu, kas labi redzama tuvumā. Turklāt novērojama jaunam apspalvojumam, bet vecākam var būt jau neesoša. Vasarā un jaunajiem putniem šī josla vāji redzama. Kājas zilganpelēkas, knābis melns, acis tumši brūnas.[4][7][8]
Pasugas
labot šo sadaļuPasugas savstarpēji atšķiras gan ar lielumu, gan apspalvojuma krāsu. Jo tālāk uz rietumiem, jo apspalvojums kļūst brūnāks un otrādāk — jo tālāk uz austrumiem, jo pelēkāks. Dēļ brūnā apspalvojuma Lielbritānijas pasuga P. m. kleinschmidti grūti atšķirama no purva zīlītes, tādēļ līdz pat 19. gadsimta beigām pelēkā zīlīte netika atpazīta.[9]
Līdzīgas sugas
labot šo sadaļuPelēkā zīlīte ir līdzīga purva zīlītei, bet pirmajai ir lielāka galva un kopumā izskatās masīvāka. Toties spārni un aste ir īsāki nekā purva zīlītei.[8] Pelēkajai zīlītei uz spārniem gaiša josla, kas gan saskatāma tikai tuvumā, vaigi baltāki, mugura pelēkāka, pazodes melnais laukums lielāks un platāks, galvas virsa matēti melna, pie knābja augšējās daļas pamatnes nav baltā punkta. Visgrūtāk no purva zīlītes atšķirt Lielbritānijas pasugu.[4][10] Drošākā noteikšanas pazīme dabā ir balss. Pelēkās zīlītes sauciens ir aizsmacis, gari stiepts “čē–čē– čē” ar uzsvērtām katras zilbes beigām (it kā sauc savu vārdu “pe–lē–kā”), savukārt purva zīlītes sauciens ir ātrs “či–dedededede”.[4]
Salīdzinot ar meža zīlīti, pelēkā zīlīte ir lielāka, masīvāka, ar lielāku galvu un garāku asti.[8]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
Pelēkā zīlīte mājo gan zemienēs, gan kalnos, galvenokārt uzturoties skujkoku mežos (priežu, egļu un lapegļu) gar upēm un ezeriem. Bieži sastopama mitrās un aizaugušās vietās (sfagnu purvos un krūmainās, blīvās vītolu, alkšņu, bērzu vai plūškoku audzēs).[1]
Rudeņos un ziemā parasti uzturas bariņos kopā ar citām zīlīšu sugām.[4] Ziemas periodā apmeklē putnu barotavas.[8]
Barība
labot šo sadaļuBarojas ar bezmugurkaulniekiem (galvenokārt kukaiņiem un zirnekļiem) un to kāpuriem, arī ar augu sēklām. Barību meklē zem atlekušas koku mizas, zaros zem ķērpjiem, retāk uz zemes.[1][4] Vasaras beigās un rudenī slēptuvēs uzkrāj ziemai barības rezerves. Pētījumi liecina, ka pelēkā zīlīte sezonas laikā noglabā apmēram 15 kg barības.[5][8]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Ligzdošanas sezona ilgst no aprīļa līdz jūlijam. Pelēkās zīlītes veido monogāmus pārus uz mūžu. Galvenokārt ligzdo satrupējušu koku stumbeņu dobumā, kuru pāris vai nu kopīgi izkaļ, vai izmanto jau esošu dobumu. Reizēm koka stumbenis ir ļoti neliels, tikai 7–8 cm, un zīlītes ligzdu no ārpasaules noslēpj tikai koka miza. Iecienīti koki ligzdošanai ir alkšņi, bērzi, vītoli, plūškoki, papeles, lazdas un apses, retāk skujkoki. Reizēm dobums tiek izkalts trupējošā sētas mietā.[1][8]
Dobums parasti atrodas līdz 3 m augstumam, bieži zemāk par metru un ļoti reti līdz 10 m augstumam. Pēc tam mātīte dobumā būvē ligzdu, izmantojot mizas un skaidu gabaliņus, sausu zāli, augu šķiedras, dzīvnieku vilnu un spalvas, retos gadījumos arī sūnas. Izņēmuma gadījumos ligzdo arī būrīšos.[1][4][8]
Sezonā 1—2 perējumi. Dējumā 4—11 baltas olas ar brūniem raibumiņiem (visbiežāk 6—9 olas). Dējuma lielums tieši saistīts ar dobuma lielumu. Inkubācijas periods ilgst 13—15 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 15—20 dienu vecumā.[1][4][7][8]
Sistemātika
labot šo sadaļu
Pelēkajai zīlītei ir 14 pasugas:[2]
- Poecile montanus montanus — nominālpasuga, sastopama no Francijas dienvidaustrumiem līdz Rumānijai, Bulgārijai un Grieķijai;
- Poecile montanus affinis — sastopama Ķīnas centrālās daļas ziemeļos;
- Poecile montanus anadyrensis — sastopama Sibīrijas ziemeļaustrumos;
- Poecile montanus baicalensis — sastopama Sibīrijas centrālās daļas austrumos, Mongolijas, Ķīnas un Korejas ziemeļos;
- Poecile montanus borealis — sastopama no Skandināvijas līdz Ukrainai;
- Poecile montanus kamtschatkensis — sastopama Kamčatkā un Kuriļu salu ziemeļos;
- Poecile montanus kleinschmidti — sastopama Lielbritānijā;
- Poecile montanus restrictus — sastopama Japānā;
- Poecile montanus rhenanus — sastopama no Francijas ziemeļrietumiem līdz Vācijas rietumiem, Šveices un Itālijas ziemeļiem;
- Poecile montanus sachalinensis — sastopama Sahalīnā un Kuriļu salu dienvidos;
- Poecile montanus salicarius — sastopama Vācijā un Polijas rietumos līdz Šveices ziemeļaustrumiem un Austrijai;
- Poecile montanus songarus — sastopama no Kazahstānas dienvidaustrumiem līdz Kirgizstānai un Ķīnas ziemeļrietumiem;
- Poecile montanus stoetzneri — sastopama Ķīnas ziemeļaustrumos;
- Poecile montanus uralensis — sastopama Krievijas Eiropas daļas dienvidaustrumos, Sibīrijas rietumos un Kazahstānā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «IUCN: Poecile montanus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. septembrī. Skatīts: 2018. gada 24. februārī.
- ↑ 2,0 2,1 World Bird List: Waxwings and their allies, tits & penduline tits, 2018
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Ornitofaunistika: Pelēkā zīlīte Poecile montanus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 24. februārī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 Dabas Dati: Zīlīšu dzimta
- ↑ 5,0 5,1 Zīlītes - ne gluži paimeitiņas
- ↑ Alive: Willow Tit (Poecile montanus)
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Nature Gate: Willow Tit
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 8,7 8,8 «Planet of Birds: Willow Tit (Parus montanus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. janvārī. Skatīts: 2018. gada 24. februārī.
- ↑ «British Bird Food: Willow Tit». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. septembrī. Skatīts: 2018. gada 24. februārī.
- ↑ Comparing: Marsh Tit (Poecile palustris) and Willow Tit (Poecile montanus)