Meža zīlīte
Meža zīlīte (Periparus ater) ir neliela auguma zīlīšu dzimtas (Paridae) dziedātājputns, kas sastopams Eirāzijā un Ziemeļāfrikā, mērenajā un subtropu joslās.[1] Izdala 21 pasugu.[2]
| Meža zīlīte Periparus ater (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Zīlīšu dzimta (Paridae) |
| Ģints | Meža zīlītes (Periparus) |
| Suga | Meža zīlīte (Periparus ater) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Meža zīlīte Vikikrātuvē | |
Nesenā pagātnē meža zīlīte tika sistematizēta zīlīšu ģintī (Parus), tomēr pēdējo gadu DNS pētījumi zīlīšu dzimtas sistemātikā ir ieviesuši izmaiņas.[3]
Izplatība
labot šo sadaļu_-_Val_d%27Aosta_-_Italy_S4E4594_(16948185360).jpg)
Meža zīlīte izplatīta ļoti plašā areālā: gandrīz visā Eiropā, izņemot Islandi un galējos ziemeļos; ārpus Eiropas plašā zonā uz austrumiem pāri Sibīrijai līdz Sahalīnai, Kuriļu salām un Japānai; uz dienvidiem Ziemeļāfrikas rietumos, Turcijā, Kiprā un Kaukāzā, kā arī lokalizētas populācijas sastopamas Irānas ziemeļos, Turkmenistānā, Kazahstānā, Himalajos, Mjanmā, Ķīnas dienvidaustrumos un Taivānā.[1][4]
Ziemo ligzdošanas areālā, taču atsevišķos gados jaunie putni veic masveidīgas migrācijas areāla robežās.[4]
Latvijā
labot šo sadaļuMeža zīlīte Latvijā ir samērā parasta ligzdotāja un nometniece, tomēr mazākā skaitā nekā citas zīlītes. Uzturas jauktos un skujkoku mežos, visbiežāk egļu mežos vai jauktos mežos ar egļu piejaukumu.[4][5] Reti sastopama ārpus veciem skujkoku mežiem.[6]
Daļa putnu rudenī klejo uz dienvidiem. Rudens ceļošanas laikā skaits gadu no gada ievērojami svārstās saistībā ar periodiskām invāzijām, kas izraisās gan gados ar labām ligzdošanas sekmēm, gan gados ar barības bāzes deficītu vasaras otrajā pusē — rudenī.[4][5] Latvijā ligzdo un caurceļo nominālpasuga P. a. ater.[4]
Izskats
labot šo sadaļu
.jpg)
Meža zīlīte ir maza auguma zīlīte ar smalku, slaidu knābi un salīdzinoši īsu asti.[7][8] Tā ir vismazākā Latvijā sastopamā zīlīte.[5] Ķermeņa garums 10—12 cm, spārnu plētums 17—21 cm, svars 7,2—12 g.[7][9]
Nominālpasugai mugura un aste zilganpelēka, vēderpuse gaiši bēša. Galva ogļu melna ar baltiem laukumiem uz vaigiem un pakauša. Pazode melna. Uz spārniem divas baltu raibumiņu joslas, jo spārnu segspalvas ar baltiem galiem. Kopumā izskatās tumši pelēcīga. Kājas zilganpelēkas, knābis melns, acis tumši brūnas. Abi dzimumi izskatās līdzīgi, lai gan mātītei pazodes melnais laukums salīdzinoši šaurāks. Jaunie putni kopumā blāvāki, to pavēderes ar dzeltenīgāku nokrāsu.[5][8][10]
Pasugas
labot šo sadaļuPasugas savstarpēji atšķiras lielumā un ar apspalvojumu. Piemēram, Lielbritānijas meža zīlītei mugura ir viegli olīvzaļa, salīdzinot ar nominālpasugas pelēkbrūno muguru, bet Ziemeļāfrikas pasugai vaigi ir gaiši dzelteni, nevis balti. Toties Afganistānā un Pakistānā dzīvojošajai pasugai ir melns, smails cekuliņš, kā arī pavēdere ir tumši pelēka. Atšķirīgā izskata dēļ nesenā pagātnē tā tika klasificēta kā atsevišķa suga.
Āzijā ziemeļos dzīvojošās meža zīlītes ir lielākas nekā dienvidos, bet Eiropā Vidusjūras reģionā dzīvojošās ir lielākas nekā ziemeļu zīlītes. Astes garuma proporcija ar ķermeni dažādām pasugām arī ir atšķirīga. Jo pasuga dzīvo tālāk virzienā no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, jo aste kļūst garāka. [11]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Meža zīlīte ir nometnieks vai salīdzinoši īsu distanču gājputns. Ziemeļos dzīvojošās populācijas veic garākus pārlidojumus. Mājo skujkoku un jauktu koku mežos. Iemīļoti egļu meži, jaukti ar bērziem, un priežu meži, jaukti ar lapeglēm. Sastopama arī pilsētās un citu apdzīvoto vietu tuvumā, kur aug skujkoku stādījumi. Ārpus vairošanās sezonas daudz biežāk sastopama arī lapu koku mežos, parkos un dārzos.[1]
Ļoti kustīga, veikla un akrobātiska, bieži var novērot karājamies zarā ar kājām gaisā. Arī ātra un izveicīga lidotāja. Spēj lidot uz vietas, kamēr apskata lapu no apakšas un noņem kukaini no tās.[5][10] Ziemas periodā uzturas nelielos baros ar citu sugu zīlītēm, jo tām visām ir līdzīgi barošanās ieradumi.[12]
Barība
labot šo sadaļuBarojas ar bezmugurkaulniekiem, skujkoku sēklām un augu sulu. Ziemā apmeklē putnu barotavas. Meža zīlīte apdzīvotās vietās māk pārdurt piena pakas, lai pamielotos ar krējumu.[1] Barību meklē galvenokārt skujkoku galotnēs un zaros vainaga ārpusē.[5] Smalkais knābis tai ļauj piekļūt pie sēklām zem čiekura zvīņām un pie kukaiņiem starp skujām.[10] Vasaras periodā veido barības uzkrājumus ziemai.[6] Ziemas periodā pārmeklē koku mizas spraugas, kurās ziemo kukaiņi. Labprāt apmeklē putnu barotavas. Īpašs gardums ziemā ir saulespuķu sēklas, zemesrieksti un speķis.[12][10]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Ligzdošanas sezona ilgst no marta beigām līdz jūlija beigām. Ligzdai kausveida forma, veidota gandrīz tikai no sūnām, reizēm izmantoti daži dzīvnieku mati un spalvas. Parasti atrodas koka dobumā vai spraugā (gan dabīgos, gan dzeņu kaltos koku dobumos), bet reizēm arī klints vai ēku konstrukciju spraugās un iedobēs, uz zemes zem akmeņu krāvumiem, kā arī putnu būrīšos.[1][5][12][10]
Sezonā 1—2 perējumi. Dējumā 3—13 baltas olas ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 14—16 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 16—20 dienu vecumā.[1][5][8][10]
Sistemātika
labot šo sadaļu_on_line.jpeg)
.JPG)
Meža zīlīte ir 21 pasuga:[2]
- Periparus ater ater — nominālpasuga, sastopama kontinentālajā Eiropā, Tuvajos Austrumos, Sibīrijā līdz Kamčatkai, Sahalīnai, Korejai, Ķīnas un Mongolijas ziemeļaustrumiem;
- Periparus ater aemodius — sastopama no Himalaju austrumiem līdz Mjanmas ziemeļiem;
- Periparus ater atlas — sastopama Marokā;
- Periparus ater britannicus — sastopama Lielbritānijā un Īrijas ziemeļaustrumos;
- Periparus ater cypriotes — sastopama Kiprā;
- Periparus ater derjugini — sastopama no Turcijas ziemeļaustrumiem līdz Kaukāza dienvidrietumiem;
- Periparus ater eckodedicatus — sastopama Ķīnas rietumos;
- Periparus ater hibernicus — sastopama Īrijā, izņemot ziemeļaustrumus;
- Periparus ater insularis — sastopama Kuriļu salu dienvidos un Japānā;
- Periparus ater kuatunensis — sastopama Ķīnas dienvidaustrumos;
- Periparus ater ledouci — sastopama Alžīrijas un Tunisijas ziemeļos;
- Periparus ater martensi — sastopama Nepālā;
- Periparus ater melanolophus — sastopama Afganistānas austrumos, Pakistānas ziemeļrietumos un Himalaju ziemeļrietumos;
- Periparus ater michalowskii — sastopama Kaukāzā (izņemot dienvidrietumus) un Aizkaukāzā;
- Periparus ater moltchanovi — sastopama Krimā;
- Periparus ater pekinensis — sastopama Ķīnas centrālās daļas austrumos;
- Periparus ater phaeonotus — sastopama Azerbaidžānas dienvidaustrumos, Irānas ziemeļos, Turkmenistānas dienvidrietumos;
- Periparus ater ptilosus — sastopama Taivānā;
- Periparus ater rufipectus — sastopama no Kazahstānas dienvidaustrumiem līdz Ķīnas ziemeļrietumiem;
- Periparus ater sardus — sastopama Korsikā un Sardīnijā;
- Periparus ater vieirae — sastopama Pireneju pussalā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 IUCN: Periparus ater
- ↑ 2,0 2,1 World Bird List: Waxwings and their allies, tits & penduline tits, 2018
- ↑ del Hoyo, J., Elliot, A., & Christie D. (eds). (2007). Handbook of the Birds of the World. Volume 12: Picathartes to Tits and Chickadees. Lynx Edicions. ISBN 978-84-96553-42-2
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «Ornitofaunistika: Meža zīlīte Periparus ater». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 24. februārī. Arhivēts 2018. gada 26. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Dabas Dati: Zīlīšu dzimta
- ↑ 6,0 6,1 Zīlītes - ne gluži paimeitiņas
- ↑ 7,0 7,1 Alive: Coal Tit (Periparus ater)
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Nature Gate: Coal Tit
- ↑ Tit Bird Facts: Coal tit
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 Ireland's Wildlife: Coal Tit (Periparus ater)
- ↑ Snow, D.W. (1954): Trends in geographical variation in Palearctic members of the genus Parus. Evolution 8(1): 19-28.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 Mystery bird: coal tit, Periparus ater