Atvērt galveno izvēlni
Brīvprātīgo latviešu strēlnieku pavadīšana Elizabetes ielā Rīgā.

Otrā atmoda bija nacionālā kustība 20. gadsimta sākumā, kas noveda pie Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā. Uzskata, ka Atmodas nosaukumu šai kustībai piešķīra Ernests Blanks savā 1921. gadā izdotajā grāmatā "Latviešu tautiskā kustība",[1] lai gan jau 1917. gada vasarā latviešu strēlnieki lietoja lozungu "Latvija, mosties - jauna diena aust".

PriekšvēstureLabot

 
1905. gada 6. marta manifestācija pie Dundagas pagastnama

Sakarā ar Baltijas rusifikācijas politiku un strauju pilsētnieku skaita, rūpniecības un tirdzniecības pieaugumu 1880. gados pierima pirmās latviešu tautiskās kustības darbinieku aktivitātes. Tā vietā latviešu tautā sāka izplatīties jauns kultūras virziens, ko sauca par "Jauno strāvu". 1890. gadu sākumā jaunstrāvnieki galveno vērību sāka piegriezt sociāliem un politiskiem jautājumiem, liela daļa no viņiem kļuva par marksisma piekritējiem. Apkarojot nacionālismu, jaunstrāvnieku marksisti centās latviešu strādniekus atdalīt no pārējām šķirām, aicinot viņus uz nesaudzīgu cīņu ar tām. Marksisma revolucionārās idejas par šķiru cīņu izplatījās arī Rīgas fabriku strādniekos un dažās fabrikās 1896. un 1897. gadā izcēlās strādnieku streiki. 1897. gada vasarā apcietināja un vēlāk uz Krievijas vidienes guberņām izsūtīja jaunstrāvniekus Pēteri Stučku, Raini un Jāni Jansonu. 1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!” jaunstrāvnieks Miķelis Valters publiski deklarēja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību.

Lai arī Jaunā strāva tika apspiesta, tomēr kreisi orientētā sabiedriskā kustība ar jaunu sparu atsākās 1905. gada revolūcijas laikā, kas piespieda mazināt pārkrievošanu, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums. Pagastu skolās atkal drīkstēja mācīt latviešu valodā, ko atcēla reakcijas laikā 1913. gadā.

Nacionālās kustības atjaunošanās 1915. gadāLabot

 
5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Tēvzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm" (1915).

Pirmā Pasaules kara sākumā 1915. gada 1. aprīlī Vācijas impērijas karaspēks iebruka Kurzemes guberņas teritorijā, 7. maijā ieņēma Liepāju, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili. 19. jūlijā Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis publicēja patriotisko uzsaukumu „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, tomēr 1. augustā vācieši ieņēma Kurzemes guberņas galvaspilsētu Jelgavu. Straujais vācu uzbrukums izraisīja aptuveni puses Kurzemes iedzīvotāju došanos bēgļu gaitās uz Vidzemes guberņu un Rīgu, tālāk uz Krieviju, kur Viļa Olava, pēc viņa nāves Viļuma Skubiņa vadībā izveidojās labi organizēts latviešu pašpalīdzības organizāciju tīkls.

Krievijas impērijas valdība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. 1915. gada 12. augustā Rīgā sākās brīvprātīgo uzņemšana, oktobrī trīs latviešu strēlnieku bataljoniem izdevās apturēt vācu karaspēka uzbrukumu gar Kurzemes guberņas robežu. 28. oktobrī Rīgas latviešu biedrības namā notika sēru mītiņš un pirmo trīs Tīreļpurva kaujā kritušo izvadīšana uz jaunajiem Brāļu kapiem. Novembrī tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kuras rezultātā tika izveidoti vēl pieci latviešu strēlnieku bataljoni. Ķekavas un Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieku bataljoni izrādīja lielu varonību, taču kaujās zaudēja apmēram trešo daļu no karavīriem. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu nacionālajiem formējumiem.

Pēc Februāra revolūcijasLabot

 
8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks pie kritušo biedru kapa Ložmetējkalna apkārtnē 1917. gada vasarā ar uzrakstu "Latvija, mosties - jauna diena aust" uz karoga.
 
Latviešu strēlnieku sarkanbaltsarkanais karogs ar uzrakstu "Mēs ejam atriebt senču vaidus un nepabeigtās cīņas veikt! (Strenčos 1917. gada 1. maijā).

Tūlīt pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 25.-26. martā Valmierā tika sasaukta Vidzemes Zemes sapulce, kas 13. martā ievēlēja Vidzemes Pagaidu Zemes padomi. Krievijas pagaidu valdība 12. aprīlī atļāva Vidzemes guberņas igauņu pagastiem pievienoties Igaunijas guberņai. Krievijas Pagaidu valdība par Vidzemes komisāru iecēla Rī­gas pilsētas galvas biedru Andreju Krastkalnu, ko 3. aprīlī nomainīja ar so­ciāldemokrātu Andreju Priedkalnu. Par komisāra vietnieku kļuva vēlākais Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis. Savukārt par Rīgas pilsētas galvu 1917. gada 23. aprīlī iecēla žurnālistu, Latviešu Demokrātiskās partijas locekli Gustavu Zemgalu.

1917. gada 27. aprīlī Rēzeknē sanāca Pirmais Latgales latviešu kongress, kas ievēlēja Latgales Pagaidu zemes padomi ar Franci Trasunu priekšgalā. Padomes administratīvās un saimniecības lietas Rēzeknē vadīja valdes sekretāre Valērija Seile (Seilis). Latgales Zemes padome iesniedza Kerenska pagaidu valdībai memorandu par Latgales atšķiršanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai, taču Krievijas Pagaidu valdība to neatbalstīja. 1917. gada 10. maijā Tērbatā sapulcējās bēgļu ievēlētie Kurzemes Zemes sapulces delegāti, kas ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi. Par Kurzemes komisāru Pagaidu valdība iecēla Jāni Čaksti, kas pārņēma Kurzemes gubernatora pilnvaras Tērbatā, uz kurieni bija evakuēta Kurzemes gubernatora kanceleja un tai pakļautās iestādes. 1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kurā pieņēma rezolūciju par to, ka „Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos.”[2]

Pēc Krievijas armijas sabrukuma un Rīgas zaudēšanas 1917. gada oktobrī Petrogradā sapulcējās latviešu pilsonisko partiju (bez sociāldemokrātiem) un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kas nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Paralēli tai vācu okupētajā Rīgā darbojās Demokrātiskais bloks, kurā ietilpa sociāldemokrāti, kā arī dažas citas partijas, tai skaitā Latviešu Zemnieku savienība. Pēc Brestļitovskas miera sarunu izjukšanas 1918. gada 18. — 22. februārī Vācijas karaspēks pārgāja uzbrukumā, bez nopietnas pretestības ieņemot visu Latvijas teritoriju. Līdz ar ar to latviešu sabiedrība sāka vairāk domāt par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.

Latvijas autonomijas deklarēšanaLabot

Pēc Oktobra revolūcijas no 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim Valkas pilsētas valdes telpās notika Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes pirmā sesija, kurā ar balsstiesībām piedalījās delegāti no Vidzemes Zemes padomes, Latgales Pagaidu zemes padomes, Kurzemes Pagaidu zemes padomes, kā arī no Latviešu kareivju nacionālās savienības, Latgaliešu kareivju sekcijas, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas, Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas, Latgaliešu bēgļu centrālkomitejas, Latviešu zemnieku sabiedrības, Latviešu nacionāldemokrātu partijas, Latvijas demokrātu partijas, Latviešu radikālpartijas un Latviešu kooperatoru kongresa organizācijas komitejas. 1917. gada 30. novembrī Nacionālā Padome vienbalsīgi pieņēma LPNP deklarāciju ārvalstīm un tautām par Latvijas autonomiju sekojošā redakcijā:

Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomās Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gadā atsvabināšanās cīņās, un, nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai ari visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.

LPNP pirmajā sesijā pieņēma arī deklarāciju par Latgales pievienošanu Latvijai: „Nostājoties uz Krievijas revolucionārās demokrātijas vairākkārt pasludināto Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome pasludina, kā Latgale, t.i., Vitebskas guberņas Daugpils, Ludzes un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.

Tautas padomes izveide un Latvijas valsts pasludināšanaLabot

1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas galvas Gustava Zemgaļa miteklī Krišjāņa Barona ielā 3 notika Tautas padomes dibināšana. Sēdē piedalījās astoņu politisko partiju (Latviešu Zemnieku savienības, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Latvijas Demokrātiskās partijas, Latvijas Radikāldemokrātu partijas, Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas, Latviešu Nacionāldemokrātu partijas, Latvijas Republikāņu partijas, Latvijas Neatkarības partijas delegāti un Staņislavs KambalaLatgales Zemes padomes loceklis.[3]

18. novembra vakarā Rīgas pilsētas II teātra ēkā notika Tautas Padomes svinīgā sēde, kurā tika pasludināta Latvijas Republikas neatkarība.

AtsaucesLabot

  1. Ernests Blanks. Latviešu tautiskā kustība. Rīgā: A. Gulbis, Jelgavā: J. Brikmanis, R. Ēks un biedri. (1. izdevums 1921. gadā, 2. izdevums 1927. gadā, 3. izdevums 1994. gadā)
  2. Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 56. – 57. lpp.
  3. Tautas padomes dibināšanas sēdes protokols Archived 2017. gada 5. oktobrī, Wayback Machine vietnē. 1918. gada 17. novembrī, Rīgā