Atvērt galveno izvēlni

Viļums (Vilis) Skubiņš, arī Vasīlijs Skubiņš (1876-1951) bija latviešu agronoms un sabiedriskais darbinieks, Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrības priekšnieks (1906), Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas Priekuļos dibinātājs un vadītājs (1911-1918). Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdes priekšsēdētājs, Vidzemes Zemes padomes valdes priekšsēdētājs un Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Aizsardzības un atjaunošanas nodaļas loceklis (1917). Viens no 1917. gada 2. decembra deklarācijas par Latvijas autonomiju un 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda par Latvijas neatkarības atjaunošanu parakstītājiem.

Viļums Skubiņš
Viļums Skubiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1876. gada 13. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sarkaņu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1971. gada 16. decembrī (95 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās agronoms

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1876. gada 13. janvārī Sarkaņu pagasta "Buliņos".[1][2] Studēja Rīgas politehniskā institūta lauksaimniecības nodaļā. Pēc 1905. gada revolūcijas 1906. gadā dibināja Rīgas latviešu lauksaimniecības centrālbiedrību, bija Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas Priekuļos dibināšanas iniciators, tās organizētājs un pirmais vadītājs (1911–1918). Zināšanas lauksaimniecības mašīnu būvē viņš papildināja Pēterburgā.[3] Pirmā pasaules kara laikā V. Skubiņš kopā ar Vili Olavu organizēja Latviešu palīdzības komiteju karā iesauktajiem, vēlāk bija Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdes priekšsēdētājs. Pēc Februāra revolūcijas viņu ievēlēja par 1917. gada 23. aprīlī izveidotās Vidzemes Pagaidu zemes padomes valdes priekšsēdētāju. Kā Vidzemes Zemes padomes pārstāvis viņš 1917. gada 2. decembrī parakstīja Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes deklarāciju par Latvijas autonomiju. Pēc tam, kad Vidzemi 1918. gadā okupēja vācieši, bija Vidzemes latviešu palīdzības komitejas priekšnieks Valmierā, komitejas sekretārs bija Kārlis Ulmanis.

Pēc Pirmā pasaules kara politikā vairs neiesaistījās, nodarbojās ar organizatorisko darbu lauksaimniecības jomā, 1920. gadā bija Latvijas Lauksaimniecības darbinieku biedrības (no 1923. gada Latvijas Agronomu biedrības) loceklis. Zemkopības ministrijas lauksaimniecības departamenta direktors 1921. gadā, parakstīja rīkojumu par Latgales lauksaimniecības vidusskolas dibināšanu Malnavas muižā. Zemgales izstādes direktors rīkotājs 1937. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara V. Skubiņš uzturējās Priekuļos, kur izveidoja pirmo lauksaimniecības tehnikas muzeju (1949-1950). Miris 1971. gada 16. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos.[4]

PiemiņaLabot

Priekuļos Viļuma Skubiņa vārdā nosaukta iela.

AtsaucesLabot

  1. Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
  2. Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 163. lpp. ISBN 9789934827051.
  3. Baiba Rivža, Sigizmunds Timšāns. Dzimšana, izaugsme, pretrunas, mūžs Par izglītības un zinātnes centru Priekuļos jau 170 gadu ilgumā. Latvijas Vēstnesis 2001. gada 9. novembrī
  4. Miris agr. V. Skubiņš. - Laiks. - 1971.g. 29.decembris