Moldāvija

Šis raksts ir par viduslaiku kņazisti. Par mūsdienu valsti skatīt rakstu Moldova.

Moldāvija ir vēsturisks reģions, kas atrodas starp Karpatu kalniem un Dņestras upi. Šajā teritorijā 1346. gadā sāka veidoties Moldāvijas vojevodas valsts, kas pastāvēja līdz 1859. gada 5. februārim, kad, apvienojoties ar Valahiju, tā radīja pamatu Rumānijas Karalistes izveidošanai. Tās austrumu daļā pastāv Moldovas Republika.

Moldāvijas kņaziste Moldova, Ţara Moldovei

1359 — 1861 → →

Moldāvija 1483. gadā

Galvaspilsēta Baia (1359—1385) Sučava (1385—1572) Jasi (1572—1861) Valodas Rumāņu valoda, baznīcslāvu valoda (sākotnējā oficiālā valoda) Reliģija pareizticība Valsts pārvaldes forma monarhija

Vēsturiski un etniski cieši saistīta ar citām rumāņu apdzīvotajām valstīm — Valahiju un Transilvāniju. Sākotnēji atradās Ungārijas Karalistes un Polijas pakļautībā, vēlāk Osmaņu un Krievijas Impērijas pakļautībā. Savos ziedu laikos 15. gs beigās Moldāvija aizņēma apmēram 97 000 kv.km, no kuriem 47,5% atrodas mūsdienu Rumānijas teritorijā, 30,5% aizņem Moldova un 22% ietilpst Ukrainā.

Moldāvija mūsdienu Rumānijas, Moldovas un Ukrainas robežās

Nosaukums

Lai arī latviski tiek lietots krieviskais termins Moldāvijas kņaziste, Moldāvijas valdnieku tituls bija vojevoda vai gospodars, latīniski dux, tāpēc to var saukt arī par Moldāvijas hercogisti.

Moldāvijas nosaukums saistīts ar Moldovas upi, taču pastāv arī citas leģendas par tā izcelsmi. Agrīnajos pastāvēšanas laikos turku hronikās saukta arī par Bogdaniju (pēc valdnieka Bogdana I), kā arī Moldo-Valahiju, Bogdana Valahiju. Senkrievu hronkās saukta par Rosovlahiju (Valahija pie Krievijas), Moldoslāviju un Mazo Valahiju.

Ģeogrāfija

Moldāviju rietumos ierobežo Karpati, Čeremošas upe ziemeļos, Dņestras upe austrumos, Donavas delta un Melnā jūra dienvidos. Prutas upe Moldāvijas teritoriju sadala apmēram uz pusēm.

Reliģija

Reliģijas jautājumam viduslaikos bija liela politiskā nozīme. Ungārijas un Polijas dinastiskās savienības periodā Bogdana I pēctecis Laču 1370. gadā izvēlējās pāriet katolicismā, taču Moldāvija oficiāli joprojām bija ortodoksāli pareizticīgā valsts, kuras valdnieki pēc 1382. gada konfliktēja ar Konstantinopoles patriarhu par tiesībām iecelt jaunizveidotās Moldāvijas Metropolijas vadītāju, ko beigās izšķīra par labu Moldāvijas vojevodām. Valstī pastāvēja lielas vācu un ungāru katoļu minoritātes, kā arī pēc 1460. gada valsts pieņēma husītu bēgļus.

Vēsture

Moldāvijas reģionu nosaukumu izmaiņas

14. gadsimta sākumā Ungārijas karalis Kārols I Anžū izmantoja senkrievu Galīcijas-Volīnijas kņazistes sabrukumu, lai pavirzītu savas valsts robežas uz austrumiem, un nostiprinātos pret mongoļiem. 1342. un 1345. gadā ungāri sakāva mongoļus. Ungārijas karalis Luijs I nosūtīja vojevodu Dragošu Vode izveidot aizsardzības nocietinājumus pret Zelta ordu pie Siretas upes, kā rezultātā Baijas pilsētas apkārtnē radās ungāru vasaļvalsts Moldāvija (ungāru Moldvabánya), kurā Dragošs valdīja no 1351. līdz 1353. gadam.

Moldāvijas karogs

1359. gadā valahu vojevods Bogdans, kam bija radies konflikts ar Ungārijas karali Lajošu I, šķērsoja Karpatus, ieņēma Moldāviju un izveidoja neatkarīgu valsti, kuru 1365. gadā atzina Ungārija. Bogdans I savu galvaspilsētu pārcēla uz Siretu. Reģions, kas apmēram sakrīt ar Bukovinas robežām, veidoja jaunās valsts Augšzemi (Ţara de Sus), kur vēlāk atradās galvaspilsēta Jasi, kamēr teritorijas ap Prutas upi veidoja Lejaszemi (Ţara de Jos), kurā atradās senā galvaspilsēta Sučava. Par Besarābiju sauca aptuveno Budžakas teritoriju.

Petru I Mušate nostiprināja savu varu, pieņēma titulu Petrus Waiwoda dei gratia dux Terre Moldavie, pēc Lajoša I Lielā nāves izmantoja Ungārijas-Polijas personālūnijas beigas, lai atbrīvotos no ungāru kontroles un 1387. gada 26. septembrī kļuva par Polijas karaļa Jagaiļa vasali. Petru I paplašināja savas valsts robežas līdz Donavas deltai un sasniedza robežu ar Valahiju. Viņa brāļa Romana I iekarojumi deva Moldāvijai izeju uz Melno jūru. 1385. gadā galvaspilsēta tika pārcelta uz Sučavu.

Lai arī Aleksandrs I tronī kāpa ar ungāru atbalstu, viņš ātri pārgāja poļu pusē, un kā Polijas sabiedrotais piedalījās Grīnvaldes kaujā un Marienburgas pils aplenkumā. Aleksandra I veiksmīgajam valdīšanas posmam sekoja politiskās krīzes desmitgades, kuru laikā par troni cīnījās ungāru un poļu atbalstītie kandidāti. Reģionā aizvien ietekmīgāka kļuva arī Osmaņu impērija.

Stefans III Lielais nostiprinājās tronī ar Valahijas valdnieka Vlada III Drakula atbalstu, un viņa varas gados Moldāvija sasniedza savas varenības augstāko punktu attiecībā pret visiem saviem lielajiem kaimiņiem — poļiem, ungāriem un osmaņiem. Moldāvu tirdzniecības flote kuģoja Vidusjūrā un piestāja Venēcijas un Dženovas ostās.

Stefans vairākos karos sakāva ungārus. 1473. gadā, iebrūkot turku iekarotajā Valahijā, viņam izdevās ieņemt Bukaresti un 1475. gadā sakaut Osmaņu pretuzbrukumu. Stefans iebruka Galīcijā un 1497. gadā sakāva poļus. Taču Stefanam neizdevās izvairīties no Osmaņu varas. 1484. gadā viņam nācās turkiem atdod divus galvenos cietokšņus Budžakā un 1498. gadā kļūt par Osmaņu vasali.

Moldāvijas teritorija pēc piekrastes zaudēšanas turkiem

1503. gadā nācās atdot turkiem Besarābiju. 1514. gadā sākās gadskārtējo meslu maksāšana turkiem.

Pētera IV Rareša valdīšanas laikā Moldāvija zaudēja karā ar Hābsburgiem par teritoriju kontroli Transilvānijā, viņš cieta sakāvi karā ar poļiem un turkiem un bija spiests bēgt no valsts. Viņa mantinieks osmaņiem atdeva Benderus.

Sākot ar 16. gadsimtu, Moldāvijā valdīja politiskā un militārā nestabilitāte. Valdnieku vara kļuva tik vāja, ka no 1520. gada tie pārtrauca izdot savu naudu, vai arī izmantoja viltotu naudu. Vairs netika sasaukta liela armija, bet uzturētas nelielas algotņu vienības. 16-18. gadsimtā Moldāvijas tronī regulāri mainījās valdnieki, kurus ievēlēja bajāru padome. Vēlēšanu laikā konkurenti centās piekukuļot bajārus, lai panāktu savu ievēlēšanu. Ievēlēto valdnieku varas laiks parasti nebija ilgs un beidzās vardarbīgi. Viņi nepārtraukti konfliktēja ar bajāriem un citiem troņa pretendentiem. Juku laikā lielāku ietekmi ieguva dažādas bajāru ģimenes, kuras vērsās pie Osmaņiem pēc atbalsta. Moldāvijas teritorijā bieži iebruka turki, tatāri un poļu-lietuviešu karaspēks.

1600. gadā Valahijas princis Mihails Drosmīgais papildus Transilvānijas tronim uz dažiem mēnešiem ieguva arī Moldāvijas troni.

Krievijas iekarojumi

Ar svītrojumu atzīmētas Krievijas iegūtas zemes pēc Bukarestes miera līguma

Krievijas cars Pēteris I savas lielvalsts paplašināšanas plānus virzīja arī Melnās jūras virzienā. Pēc krievu sakāves 1710.-1711. gada karā Ahmeds III centās nostabilizēt nemierīgo vasaļvalsti. Viņš izbeidza bajāru vēlētu valdnieku sistēmu un līdz 1821. gadam turku sultāni tieši iecēla Moldāvijas valdniekus no Konstantinopoles grieķu aristokrātijas (Fenariotu) vidus, kuru galvenais uzdevums bija iekasēt nodokļus un nosūtīt tos valdniekam.

1774. gada Kučuk-Kainardžas līgums ļāva Krievijai iejaukties turku kontrolētajās Molāvijā un Valahijā, lai aizstāvētu ortodoksālo iedzīvotāju intereses. Rezultātā Moldāvijas bajāri ar savām sūdzībām sāka vērsties pie Krievijas. 1775. gadā Hābsburgu impērija sev pievienoja Moldāvijas ziemeļus, izveidojot Bukovinas provinci.

Ar 1791. gada 29. decembra Jasu miera līgumu visas Osmaņu zemes aiz Dņestras labā krasta ieguva Krievija. Pēc nākamā kara, 1812. gadā Krievija ieguva Moldāvijas austrumu zemes līdz Prutas upei, kur tika izveidota Besarābijas guberņa. Šis teritorijas dalījums pa Prutu ir aizsākums mūsdienu robežai starp Rumāniju un Moldāviju, kā arī strīdiem par moldāvu identitāti (Moldovēnisms), jo Besarābijas teritoriju agri atšķēla no vēsturiskās Moldāvijas un Valahijas, kas 19. gadsimta vidū apvienojoties izveidoja Rumānijas valsti un rumāņu nāciju.

1826. gadā Krievijas spiediena rezultātā Osmaņi Moldāvijā atkal atļāva vietējo valdnieku vēlēšanas, taču pēc 1828.-1829. gada krievu-turku kara Valahiju un Moldāviju, kas juridiski palika Osmaņu impērijas sastāvā, faktiski kontrolēja krievu militārā pārvalde, kas turpinājās līdz 1856. gada Krimas karam, kas vērsts uz Krievijas ietekmes samazināšanu reģionā. Kara rezultātā Krievija bija spiesta Moldāvijai atdot vairākus Melnās jūras piekrastes apgabalus.

Rumānijas izveidošanās

Transilvānija, Moldāvija un Valahija 1800. gadā

1847. gadā izveidojās Valahijas un Moldāvijas muitas savienība. 1853. gadā nodibinājās Nacionālā partija, kas vēlējās panākt vienotas rumāņu valsts izveidošanu. Pēc 1856. gada Krimas kara Valahija un Moldāvija nonācs Eiropas lielvalstu politiskajā kontrolē. Kopā ar tradicionālajām Osmaņu un Krievijas Impērijām, par abām rumāņu zemēm lēma Lielbritānija, Austroungārijas impērija, Francijas Otrā impērija, Sardīnijas Karaliste un Prūsijas Karaliste.

Lielvalstis atļāva ierobežotas Valahijas un Moldāvijas savienības izveidošanu, taču neparedzēja aizliegumu, ka par valdnieku nevarētu ievēlēt vienu cilvēku. 1859. gada 17. janvārī Aleksandrs Joans Kuza tika ievēlēts par Moldāvijas princi un 5. februārī arī par Valahijas princi. 1861. gada dcembrī abas provinces formāli izveidojs vienotu valsti, par kuras valdnieku 1866. gadā kļuva vācu princis Karols I un 1881. gadā beidzot tika izveidota neatkarīga Rumānijas Karaliste.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Moldāvija.
• Latvijas Moldāvu Kultūras Cents "Dačija"