Tindariona

Tindariona (sengrieķu: Τυνδάριον) jeb Tindari (sengrieķu: Τυνδαρίς) bija neliela sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas ziemeļu piekrastē (Mesīnas province), starp Patti un Oliveri pilsētām.

Tindariona
Τυνδάριον
Tindarionas teātris
Tindariona
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	38°08′37″N 15°02′34″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Dibināšana	396. gadā pr.Kr.
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Vēsture

Šī bija viena no pēdējām Sicīlijas pilsētām, kas varētu pretendēt uz tās grieķisko izcelsmi. To Lielajā Grieķijā 396. vai 395. gadā pr.Kr. dibināja Dionīsijs Vecākais. Šī vieta ir tik stratēģiski nozīmīga, ka ir dīvaini, ka tā jau iepriekš netika apdzīvota. Pilsētas pirmie iedzīvotāji bija Mesīnas bēgļi, kurus spartieši padzina no Naupaktas, Zakintas un Peloponēsas pēc Peloponēsas kara. Sākotnēji Dionīsijs tos izmitināja Mesīnā, kad viņš atkal atjaunoja šo pilsētu. Taču spartieši apvainojās uz to, un viņš bija spiests pārcelt bēgļus uz Tindarionu, kura pirms tam bija iekļauta Abakainas teritorijā. Paši kolonisti savu jauno pilsētu nosauca par Tindarisu, paņemot nosaukumu no savām dzimtajām dievībām "Tindarīdiem" jeb Dioskuriem, un labprāt uzņēma savā pilsētā jaunus pilsoņus no citam vietām, un drīz vien palielināja tās iedzīvotāju skaitu līdz 5000 pilsoņiem. Tādā veidā pilsēta strauji paaugstināja savu nozīmību.

Pēc tam Tindariona tika pieminēta 344. gadā pr.Kr., kad tā bija viena no pirmajām pilsētām, kas atbalstīja Timoleonu pēc viņa izsēšanās Sicīlijā. Vēlāk tā parādās kā Hierona II darbības atbalstītaja, un 269. gadā pr.Kr. palīdzēja viņam karā pret mamertīniem. Tajā laikā viņš balstījās uz Tindarionu rietumos un Tauromeniju austrumos. Rezultātā Tindarionas nozīmīgais stāvoklis padarīja to par stratēģisku punktu Tirēnu jūrā, bet Tauromeniju - Sicīlijas jūrā, un tādēļ tās bieži vien tika pieminētas nākamo karu atskaitēs. Pirmajā pūniešu karā tā sākotnēji bija atkarīga no Kartāgas, un kaut arī pilsoņi, uztraukti par romiešu armijas pārvietošanos, kaut kādā brīdī bija gatavi padoties Romai, taču viņus atturēja kartāgieši, kuri sagrāba visus vadošos pilsoņus par ķīlniekiem. 257. gadā pr.Kr. pie Tindarionas krastiem starp pilsētu un Lipāru salām notika Tindarionas kauja, kurā romiešu flote Gaja Atilija Regula vadībā guva nelielu pārsvaru pār Kartāgas floti, taču bez kaut kāda izšķiroša rezultāta. Tajā reizē romiešu flote piestāja pie Tindarionas raga, taču pilsēta nenonāca viņu rokās, un tikai pēc Panormas (mūsdienu Palermo) krišanas 254. gadā pr.Kr. Tindariona padzina kartāgiešu garnizonu un pievienojās romiešu savienībai.

Tindarionas ģimnāzijs.

Romiešu insula Tindarionā.

Romas valdīšanas laikā par Tindarionu ir maz ziņu, taču, acīmredzot, toreiz tā bija nozīmīga un plaukstoša pilsēta. Cicerons to sauc par nobilissima civitas, un no viņa uzzinām, ka tās iedzīvotāji daudzos gadījumos demonstrēja savu dedzību un uzticību romiešiem. Cita starpā tie piegādāja jūras spēkus Scipionam Āfrikānim Jaunākajam, par ko viņš atmaksāja tiem, atgriežot Merkura statuju, kuru kartāgieši bija aizveduši prom, un kura bija pilsētai bija svarīgs pielūgsmes objekts, kamēr vardarbīgais Verrs to nozaga. Tindariona bija arī viena no septiņpadsmit pilsētām, kuras Romas senāts izvēlējās, acīmredzot, lai izrādītu godu, pienesot konkrētus ziedojumus Venēras templim Eriksā. Bet citādā ziņā Tindarionai nebija īpašu privilēģiju un tā bija parastas municipālās pilsētas statusā ar saviem paša maģistrātiem, vietējo senātu u.c., bet, neapšaubāmi, Cicerona laikā tai bija viena no nozīmīgākajām vietām salā. Taču pilsēta stipri cieta no no Verra patvaļas, un iedzīvotāji, lai atriebtos savam varmākam, publiski sasita viņa statuju, tiklīdz tas bija pametis salu.

Vēlreiz Tindarionai bija nozīmīga loma karā Sicīlijā starp Sekstu Pompeju un Oktaviānu. Tā bija viena no pilsētām, kuru Pompejs ieņēma un nocietināja, kad viņš gatavojās Sicīlijas jūras šaurumu aizsardzībai. Taču pēc Milu jūras kaujas pilsētu ieņēma Agripa, kas kļuva par par viņa svarīgu atbalsta punktu, no kura tas organizēja uzbrukumus karā pret Pompeju. Turpmāk mēs neko vairāk neatrodam avotos par Tindarionas vēsturi, taču nav šaubu, ka tā turpināja pastāvēt visu Romas impērijas periodu. Strabons stāsta par to, kā par vienu no vietām Sicīlijas ziemeļu piekrastē, kura viņa laikā vēl joprojām var saukties par pilsētu, bet Plīnijs sauc to par koloniju. Iespējams, ka pilsēta ieguva kolonijas statusu Augusta laikā, jo atrodam to ar nosaukumu Colonia Augusta Tyndaritanorum. Plīnijs tiešām piemin lielu postu, kuru piedzīvoja pilsēta, kad, pēc viņa teiktā, pusi no tās aprija jūra, iespējams, zemestrīces dēļ, kas izraisīja paugura daļas nogruvumu, uz kura tā atradās. Taču mums nav nekādu ziņu par to, kad tas viss notika. Itinerāriji liecina par Tindarionas pastāvēšanu, kurai, acīmredzot, arī 4. gadsimtā vēl joprojām bija nozīmīga loma. No 5. līdz 9. gadsimtam šeit atradās bīskapijas centrs, taču 636. gadā pilsētu izpostīja arābi Fadla ibn Jakuba vadībā. Pilsētas nosaukumu pēc tās bojāejas turpināja nest Tindarionas Dievmātes baznīca, kas atrodas paugura augstākajā punktā, kur iepriekš atradās šī pilsēta.