Rifs

Rifs ir klinšu, kaļķakmens vai cita līdzīga cieta materiāla jūras dibena pacēlums, kas atrodas zem ūdens virsmas tuvu tai vai atplūdos nenozīmīgi paceļas pār to. Daudzi rifi veidojas dabisku, abiotisku procesu rezultātā — viļņu izsauktās klinšu erozijas, smilšu nogulsnēšanās utt. dēļ, bet vispazīstamākie rifi ir tropu ūdeņu koraļļu rifi, kas izveidojušies biotiskos procesos, kuros galveno lomu spēlējuši pārkaļķojušies koraļļi un koraļļu aļģes.

Mākslīgi radušies rifiem (piemēram, bojā gājušiem vai apzināti nogremdētiem kuģiem) ir nozīme tuksnesīgu smilšu dibenu fiziskās sarežģītības palielināšanā, jo tie piesaista daudzveidīgu organismu kopumu, jo īpaši aļģes un zivis.

Zemes lielākā koraļļu rifu sistēma ir Lielais Barjerrifs Austrālijā, kuras garums pārsniedz 2300 kilometrus.

Citas nozīmes labot šo sadaļu

Ārmalas rifs Eilatā, Izraēlā.

Aukstūdeņu koraļļu polips Lophelia pertusa Norvēģu jūrā.

Sākotnēji rifa nosaukums tika lietots navigācijā, lai apzīmētu jebkuru klinšainu zemūdens šķērsli, kurš apdraudējis kuģu drošību un parasti bijis pamanāms pēc putām ūdens masas kustības laikā. Paleontoloģijā par rifiem jeb izrakteņu rifiem sauc ģeoloģiskus slāņus, ko veidojuši jebkuru organismu skeleti. Austrālijā un Ziemeļamerikā ar šo jēdzienu var apzīmēt arī rūdas atradni.^[1] Terminu "rifs" uz bioloģiskas dabas nogulumiem pirmais attiecināja skotu ģeologs R. Mērčisons 1847. gadā, aprakstot silūra nogulumus Gotlandē.

Biotiskie rifi labot šo sadaļu

Ir dažādi biotisko rifu veidi, ieskaitot austeru rifus un sūkļu rifus, taču masīvākie un visplašāk izplatītie ir tropu koraļļu rifi. Lai gan koraļļi ir galvenie koraļļu rifu veidojošo materiālu radītāji,tomēr organismi, kas visvairāk atbild par rifu augšanu pie pastāvīga okeāna viļņu spiediena, ir kaļķakmeņu aļģes, it īpaši koraļļu aļģes.

Šie biotisko rifu veidi iegūst precizējošus nosaukumus atkarībā no tā, kā rifs izvietots attiecībā pret zemi. Rifu veidi ietver ārmalu rifus, barjerrifus un atolus. Ārmalu rifi ir izvietojušies ap salām un tipiskāki Karību jūrai un Sarkanajai jūrai. Tie parasti aktīvi aug uz ārmalu, kamēr to neaktīvākā iekšpuse bieži iegrimst, veidojot lagūnu un tādējādi kļūstot par barjerrifu. Barjerrifi veidojas no iegrimušiem ārmalu rifiem, biežāk sastopami ap lielākām salām (Fidži, Jaunkaledoniju, Lielajām Antiļu salām); izcilākais to pārstāvis ir Lielais Barjerrifs. Atols ir gredzenveida rifs, kura vidū nav cietzemes. Rifa frontē (okeāna pusē) ir augsta koraļļu aktivitāte, savukārt iekšējā lagūnā būs mierīgs ūdens un mazaktīvi koraļļi.^[2]

Lai gan redzamākie koraļļu rifi aug ekvatoriālajos ūdeņos tuvu ūdens virsmai un rifa veidošanās praktiski beidzas 120 vai mazāk metru dziļumā, tomēr dažas koraļļu sugas tos veido arī aukstos ūdeņos līdz 1 km dziļumam. Daļa bijušo rifu sauszemes pacelšanās rezultātā tagad atrodas virs zemes, piemēram, Igaunijā.^[3]

Tropu jūrās sastopamie koraļļu polipi nav vienīgie organismi, kas spēj radīt rifus. To dara arī vairākas jūras bezmugurkaulnieku sugas. Piemēram, dažās Skotijas grīvās ir rifi, kurus uzbūvējuši Serpula vermicularis sugas cauruļtārpi. Daudzās citās vietās uz zemes ir rifi, ko radījušas austeres vai sūkļi, galvenokārt no Vaceletia ģints, un kuri pirms koraļļu polipu parādīšanās bija visuresoši, taču tagad tie aprobežojas ar dažām vietām Klusajā okeānā. Daži Heterochone ģints sūkļi Klusā okeāna ziemeļu aukstajos ūdeņos var radīt rifus, kuru augstums pārsniedz 20 metrus, tie stiepjas vairākus kilometrus un sasniedz 100 līdz 250 metru dziļumu. Ir zināmi arī sūneņu rifi.^[4]

Stromatolītu rifs Šarka līcī

Bez koraļļu aļģēm rifus var veidot arī citi augi. No jūras viendīgļlapu augiem starp tiem ir jūraszāles Zostéra, Posidonia un Cymodocea, kas seklos ūdeņos var radīt “barjerrifus” vai “pļavas”, kas aizsargā piekrasti no vētrām.

Zilaļģes veido veidojumus, ko sauc par stromatolītiem un kuri uz Zemes bija izplatīti apmēram pirms 3,5 miljardiem gadu. Dzīvi stromatolīti joprojām ir sastopami Šarka līcī Austrālijā un dažās citās pasaules daļās.

Ģeoloģiskie rifi labot šo sadaļu

Akmeņainie rifi ir zemūdens klinšu virsotnes, kuras var atrast visos dziļuma diapazonos, sākot no plūdmaiņas līnijas līdz dziļūdenim, un tie nodrošina substrātu lielam sēdošu bentosa organismu klāstam un patvērumu lielam kustīgo organismu daudzumam.^[5]