Lupīnas
Lupīnas (Lupinus) ir tauriņziežu dzimtas (Fabaceae) lakstaugi. Ģintī ir apmēram 280 sugu. Savvaļā plaši sastopamas Ziemeļamerikā, Vidusjūras reģionā un Āfrikā. Eiropā tās ir ievestas, bet daudzviet pārgājušas savvaļā. Bieži izmantotas kā krāšņumaugi dārzos.
| Lupīnas Lupinus | |
|---|---|
 Lupinus texensis | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Angiospermae) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugi (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņzieži (Fabaceae) |
| Ģints | Lupīnas (Lupinus) |
 Lupīnas Vikikrātuvē | |
Apraksts
labot šo sadaļu
Lupīnas ir daudzgadīgi vai viengadīgi, 0,3—1,5 m gari lakstaugi.
Augam ir mietsakne, kas var sasniegt pat 1—2 m dziļumu. Stublājs stāvs, lielākoties kails, parasti nezarojas. Lapas sakārtotas pamīšus, garos kātos, staraini saliktas no 5—28 lancetveidīgām lapiņām, kuru garums 4—12 cm, platums 1—2 cm. Lapiņas gals smails, plātnes virspuse kaila, apakšpuse zīdaini apmatota. Ziedkopa — garš, konisks un blīvs ķekars ar divdzimumu ziediem. Ziedu krāsa dažādām sugām atšķiras. Kauss divlūpains, īss. Pieziedlapas īlenveida, ātri nokrīt. Auglis — pelēkbrūna vai gandrīz melna, plakana, zīdaini apmatota pāksts ar 5—8 sēklām. Zied jūnijā, jūlija sākumā.[1][2]
Izplatība un ekoloģija
labot šo sadaļuLielākā daļa no visām lupīnu sugām sastopama divos lielos reģionos: Vidusjūras — Āfrikas (Austrumu puslode) un Amerikas (Rietumu puslode). Vidusjūras — Āfrikas reģionā aprakstītas 12 sugas, no kurām 11 ir viengadīgas un viena daudzgadīga, lai gan, iespējams, izzudusi. Lupīnas šajā reģionā aug nabadzīgās augsnēs, zemās vietās vai jūras krastā. Sastopamas arī kā nezāles kultūraugu sējumos.
Par Rietumu puslodē sastopamo lupīnu sugu skaitu pētniekiem nav vienprātības. Iespējams, ka reāli eksistējošais sugu skaits, izslēdzot sinonīmus, nav lielāks par 200.[1] Rietumu puslodes reģionos tās aug no 0 līdz 4800 metriem virs jūras līmeņa un pat augstāk. Vislielākā lupīnu daudzveidība ir kalnu zonās Andos un Kordiljeros. Amerikas līdzenumos sastopamas viengadīgas un daudzgadīgas sugas, kas spējīgas izaugt nabadzīgās augsnēs un sausās vietās.
Nosaukums ′Lupin′ cēlies no latīņu vārda lupinus, kas tulkojumā nozīmē — vilks, jo tika uzskatīts, ka lupīnas noposta zemi, kurā tās aug, bet sēklas, kas parādās pēc ziedēšanas, der tikai vilku barībai.
Latvijā lupīnas ievestas un plašāk tiek audzētas kopš 20. gadsimta 30. gadiem. Biežāk sastopama ir daudzlapu lupīna (Lupinus polyphyllus), kas no dārziem ir pārgājusi arī savvaļā.[3] Retāk tiek audzētas vēl trīs sugas — šaurlapu lupīna (L. angustifolius), dzeltenā lupīna (L. luteus) un baltā lupīna (L. albus).[4]
Vairākiem zvīņspārņu kārtas (Lepidoptera) kukaiņu kāpuriem (tauriņi un kodes) lupīnas ir svarīga barība.
Izplatītākās lupīnu slimības ir vīšana un sakņu pūšana, ko izraisa Fusarium ģints sēnes un citi patogēni, kā arī dažas baktēriju un vīrusu slimības.
Audzēšana un izmantošana
labot šo sadaļu.jpg)
Daudzlapu lupīnas audzē kā dekoratīvus augus, tām ir izveidotas vairākas šķirnes ar dažādu krāsu ziediem. Citas sugas audzē kā lopbarības un pārtikas pākšaugus, jo lupīnu sēklas satur līdz 60% olbaltumvielu un apmēram 20% eļļas.[4]
Tāpat kā pārējās sugas tauriņziežu dzimtā, lupīnas ir spējīgas saistīt atmosfēras slāpekli. Tas iespējams, pateicoties Rhizobium vai Bradyrhizobium ģints baktērijām, kas dzīvo simbiozē ar lupīnu saknēm.[5] Šādā veidā lupīnas spēj uzlabot neauglīgas un sliktas kvalitātes augsnes.[6]
Lupīnas var audzēt zaļmēslojumam pirms augiem, kuru attīstībai ir nepieciešams noteikts slāpekļa daudzums augsnē, piemēram, gurķiem, ķirbjiem, brokoļiem un spinātiem. Tā var iegūt ekoloģiski tīru produkciju bez minerālmēslu lietošanas.
.jpg)
Trīs Vidusjūras sugas – šaurlapu lupīna (L. angustifolius), baltā lupīna (L. albus) un dzeltenā lupīna (L. luteus) tiek kultivētas mājlopu un mājputnu barībai.
Lupīnas var izmantot arī kulinārijā. Baltās lupīnas (L. albus) sēklas, bieži sauktas arī par lupīnu pupiņām, bija populāras romiešu laikā, kad tika audzētas visā Romas impērijā. Savukārt, Amerikā senie inki jau pirms 1500 gadiem sāka kultivēt mainīgo lupīnu (Lupinus mutabilis) kā nozīmīgu olbaltumvielu avotu.[7]
Lupīnu ēdieni visbiežāk tiek gatavoti Vidusjūras valstīs, it īpaši Portugālē, Ēģiptē un Itālijā, kā arī Brazīlijā. Portugālē un Spānijā lupīnu pupiņas pasniedz kopā ar alu. Tās parasti tiek pārdotas burkās, sāls šķīdumā un var tikt apēstas ar vai bez mizas. Libānā sāļas un atdzesētas lupīnu sēklas sauc par "Termos" un pasniedz pirms ēšanas, kā uzkodas. Kā ēdamās tiek minētas saldo lupīnu sēklas, jo tās satur mazāk toksisko alkaloīdu nekā rūgtās šķirnes. Vācijā audzē jaunas saldo lupīnu šķirnes, kurām nav rūgtās piegaršas un nav nepieciešamības sēklas mērcēt sāls šķīdumā. Sēklas tiek izmantotas dažādos ēdienos, piemēram, desās, kuras uzturā var lietot vegāni. Lupīnu sēklas, saberžot miltos, var pievienot kviešu miltiem, lai tiem piešķirtu aromātu un krāsu.
Lupīnu sēklās ir daudz neaizstājamo aminoskābju un, pretēji sojai, tās var audzēt mērena un vēsa klimata apgabalos. Līdz ar to lupīnas var kļūt par alternatīvu sojai.
Lupīnas izmanto arī medicīnā un farmakoloģijā, mežkopībā, arī kā barību zivju audzēšanai. Lupīnas neizdala nektāru, taču medus bites no tām iegūst ziedputekšņus.
Potenciālie draudi
labot šo sadaļuLai gan ēdamo lupīnu sēklas ir vērtīgs pārtikas produkts, kas var sakārtot gremošanas trakta darbību, stiprināt imunitāti un uzlabot sirds-asinsvadu sistēmas stāvokli, jāņem vērā, ka tās satur arī toksiskos alkaloīdus. Sēklās konstatēts lupanīns <3,5%, kā arī lupinīns, luranīns, hidroksillupanīns un angustifolīns.[2]
Vidusjūras reģiona sugām lielākā daļa toksiskāko alkaloīdu ir L. angustifolius un L. luteus rūgtajās formās. Labvēlīgāka alkaloīdu struktūra raksturīga vienai no vecākajām audzētajām sugām L. albus, kas satur gandrīz vienādos daudzumos toksisko lupanīnu un ne tik toksisko 13-hidroksilupanīnu. Šīs sugas augu vārītas sēklas no seniem laikiem tika izmantotas pārtikā Ēģiptē un Itālijā. Samērā zems lupanīna un 13-hidroksilupanīna saturs ir raksturīgs sen kultivētajai Amerikas sugai L. mutabilis. Tomēr tā satur daudz sparteīna.[8]
Ilgstoša saldās un rūgtās lupīnas lietošana barībā var izraisīt mājlopu saindēšanos. Ja cilvēkam ir alerģija pret riekstiem vai pākšaugiem, viņam vajadzētu izvairīties no lupīnu sēklu lietošanas uzturā.
Lupīnu selekcija
labot šo sadaļuPirmos soļus mūsdienu saldo lupīnu audzēšanā 1928./29. gadā spēra Reinholds fon Sengbušs Vācijā, kurš kā dabiskos mutantus atlasīja L. luteus un L. angustifolius formas ar zemu alkaloīdu saturu. Tā kā Vācijā izstrādātās alkaloīdu noteikšanas metodes tika turētas noslēpumā, krievu zinātniekam N.N. Ivanovam neatkarīgi no Vācijas sasniegumiem izdevās izstrādāt metodi ātrai alkaloīdu noteikšanai ar Burharda testu (joda šķīdums kālija jodīdā). Šis paņēmiens nekavējoties un pirmo reizi pasaulē tika publicēts ar N. I. Vavilova priekšvārdu (Иванов et al., 1932). Publikācija kopā ar vācu zinātnieku idejām veidoja pamatu turpmākajam lopbarības (saldās) lupīnas ar zemu alkaloīdu saturu selekcijas darbam visā pasaulē. Kopš tā laika lupīna ir atzīta par vērtīgu lopbarības kultūru.[8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Генофонд и селекция зерновых бобовых культур (люпин, вика, соя, фасоль). / Под ред. Курловича Б. С., Репьева С. И. — СПб., ВИР им. Н. И. Вавилова, 1995.
- ↑ 2,0 2,1 Lupīnas. agfonds.lv 2022. Skatīts:2023-08-08
- ↑ Enciklopēdija Latvijas daba. 3. sējums. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1995. 165. lpp. ISBN 5-89960-052-7
- ↑ 4,0 4,1 Langenfelds V., Ozoliņa E., Ābele G. Augstāko augu sistemātika. Rīga: Zvaigzne, 1973. 249. lpp.
- ↑ Ieviņš Ģ. Augu fizioloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2016., 546. lpp. ISBN 978-9934-18-091-0
- ↑ Nitrogen fixation. In: Kurlovich 2002: 269-286.
- ↑ Lost crops of the Incas: little-known plants of the Andes with promise for worldwide cultivation. In: Washington, D.C.: National Academy Press. pp. 180–9. doi:10.17226/1398. ISBN 9780309074612.
- ↑ 8,0 8,1 Biochemical composition. 2006.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lupīnas.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- Sugu enciklopēdija '“Latvijas daba'”