Dzeltenā lupīna
Dzeltenā lupīna jeb Eiropas dzeltenā lupīna (Lupinus luteus) ir tauriņziežu dzimtas kultūraugs. Tās dzimtene ir Dienvideiropa, Vidusjūras reģions, kur lupīna aug savvaļā. Tās aug vieglās un vulkānu augsnēs. Augs tiek kultivēts Ziemeļeiropā, arī Baltkrievijā un Ukrainā, tāpat arī mazākos apjomos - Rietumaustrālijā un Dienvidāfrikā. Iepriekš lupīna tikusi plaši audzēta, Dienvidfrancijā un Madeirā tā ir pārgājusi savvaļā. Izdala 18 šķirnes, 4 varietātes un 6 veidus. Auga dzeltenās sēklas, kas ir lupīnu pupas, kādreiz bija Vidusūras reģiona un Latīņamerikas iedzīvotāju ierasta pārtika. Šodien lupīnu pupas lieto galvenokārt sālītu uzkodu veidā.
| Dzeltenā lupīna Lupinus luteus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugu rinda (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņziežu dzimta (Fabaceae) |
| Ģints | Lupīnu ģints (Lupinus) |
 Dzeltenā lupīna Vikikrātuvē | |
Latvijā ir selekcionēta viena dzeltenās lupīnas šķirne - "Kurzeme".
Audzēšana un izmantošanaLabot
Lupīnas audzē kā lopbarību un pākšaugus. Lupīnas, tāpat kā citas sugas tauriņziežu dzimtā, ir spējīgas fiksēt slāpekli. Tas ir iespējams, pateicoties Bradyrhizobium ģints baktērijām, kas atrodas simbiozē ar lupīnu saknēm. Šādā veidā lupīnas spēj uzlabot neauglīgas un sliktas kvalitātes augsnes.
Dzeltenās lupīnas sēklās ir daudz neaizstājamo aminoskābju un, pretēji sojai, lupīnas var tikt audzētas mērenā līdz vēsā klimatā, līdz ar to lupīnas var tikt uzskatītas par alternatīvu sojai.
Lupīnu ziedi neizdala nektāru, taču medus bitēm tās dod ziedputekšņus.
AtsaucesLabot
- Kurlovich B.S. 2002. Lupins. Geography, classification, genetic resources and breeding, St. Petersburg, “Intan”, 468p. http://personal.inet.fi/tiede/lupin/
- Gladstones, J.S. 1998. Distribution, Origin, Taxonomy, History and Importance. In: J.S. Gladstones et al. (eds.), Lupin as Crop Plants. Biology, Production and Utilization, 1-39.
- Sugu enciklopēdija '“Latvijas daba'”