Luijs XIV

Luijs XIV (franču: Louis XIV; dzimis 1638. gada 5. septembrī, miris 1715. gada 1. septembrī), pazīstams arī kā Saules karalis (franču: le Roi Soleil), bija Francijas un Navarras karalis. Viņš valdīja no 1643. gada 14. maija līdz pat savai nāves dienai, tikai par dažām dienām nesasniedzot 77 gadu vecumu.

Luijs XIV
Luijs XIV 1701. gadā
Francijas un Navarras karalis
Valdīšana	1643. gada 14. maijs — 1715. gada 1. septembris
Kronēšana	1654. gada 7. jūnijs
Priekštecis	Luijs XIII
Pēctecis	Luijs XV
Reģents	Austrijas Anna (1643–1651)
Dzimis	1638. gada 5. septembrī Senžermēnanlē, Francija
Miris	1715. gada 1. septembrī (76 gadu vecumā) Versaļas pils, Versaļa, Francija
Apglabāts	Sendenī bazilika, Sendenī, Francija
Dzīvesbiedre	Spānijas Marija Terēze Fransuā Mentenona
Dinastija	Burbonu dinastija
Tēvs	Luijs XIII
Māte	Austrijas Anna
Reliģija	Romas katoļu baznīca
Paraksts

Bērnība un jaunības gadi

Luijs XIV bērnībā ar māti Austrijas Annu

Kad Luijam bija 4 gadi, viņa tēvs Luijs XIII neizārstējami saslima ar tuberkulozi un nomira. Līdz ar to bārenis kļuva par karali vienā no varenākajām Eiropas Jauno laiku valstīm, kad viņš vēl nebija sasniedzis 5 gadu vecumu. Tomēr reālā vara Luija XIV valdīšanas sākumā piederēja valdībai ar tās Pirmo ministru (premjerministru) kardinālu Mazarīni (1643-1661), lai gan kā reģente formāli valsti pārvaldīja Luija māte.

Kā vairums citu Eiropas monarhu pirms un pēc viņa, Luijs XIV ar dažādām radniecības saitēm bija saistīts ar virkni valdošo dinastiju. Tā, no tēva puses viņa vecvecāki bija Francijas un Navarras karalis Anrī IV un Marija Mediči (Medici) - Toskānas lielhercoga Frančesko I Mediči meita. Savukārt no mātes puses viņa vecvecāki bija no Hābsburgu dzimtas - vectēvs Spānijas karalis Filips III, vecāmāte Austrijas Margareta. Tāpat par Luija XIV priekštečiem uzskatāmi Svētās Romas imperatori Kārlis V un Frīdrihs I Barbarosa. Radnieciskas saites izsekojamas arī ar Kijivas Krievzemes valdnieku Rurika dinastiju (Rurikovičiem).

Valdīšanas sākums

Luijs XIV 1665. gadā

Par Luija XIV reālo valdīšanas sākumu uzskatāms 1661. gads, kad nomira kardināls Mazarīni. Vēl pirms tam Francija savienībā ar Angliju 1658. gadā guva uzvaru pār Spāniju kaujā pie Denkerkas, ar ko faktiski beidzās Francijas-Spānijas karš. 1659. gadā parakstītais Pireneju miera līgums ne tikai noteica turpmāko robežu starp Spāniju un Franciju pa Pireneju kalniem, bet iezīmēja arī Spānijas varenības norietu, un Francijas uzplaukuma sākumu, kas turpinājās gandrīz visu Luija XIV valdīšanas laiku.

Viens no Pireneju miera līguma aspektiem skāra arī Luija XIV precības - atbilstoši tā nosacījumiem Luijs XIV 1660. gadā stājās laulībā ar Spānijas karaļa Felipes IV meitu Mariju Terēzi. Taču šo priecīgo notikumu drīz aizēnoja kardināla Mazarīni nāve, kurš pret nākamo karali tā bērnības un jaunības gados bija izturējies kā pret savu dēlu.

Ekonomiskā politika

Vēl vairāk situāciju sarežģīja bēdīgais Francijas valsts kases finansiālais stāvoklis, kas ilgstošajos karos ar Spāniju bija pilnībā iztukšota. Tikai pateicoties Luija XIV pieaicinātā spējīgā finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra pūlēm, kura vadībā tika izstrādātas un īstenotas finanšu reformas, Francija paglābās no bankrota.

Īstenojot nodokļu sistēmas reformu, it īpaši nodokļu administrēšanas (ievākšanas) praksi, Kolbērs palielināja ienākumus valsts kasē. Tāpat viņa vadītā valdība sniedza atbalstu dažāda veida komercdarbībai, kā jaunu rūpniecības nozaru attīstībai. Pateicoties šim atbalstam uzplauka Lionas zīda manufaktūras, gobelēna un stikla ražošana, kuģubūve un virkne citu nozaru. Tādējādi Kolbēra valdība centās padarīt valsts ekonomiku mazāk atkarīgu no importa un veicināt eksportu. Līdz ar to tika samazināta arī zelta un sudraba aizplūšana no valsts. Papildus tam tika veicināta arī tirdzniecības flotes attīstība, kā arī koloniju apgūšana. Kolonijas patērēja lielu daļu Francijas eksporta preču, savukārt nodrošinot tās apstrādes rūpniecību ar daudzām nepieciešamajām izejvielām un materiāliem. Šī Kolbēra īstenotā ekonomiskā politika sāka saukties par merkantilismu (arī kolbērismu). Lai gan vēlāk tā tika kritizēta, merkantilisma politika tajā laikā veicināja Francijas ekonomisko uzplaukumu.

Armija

Kolbērs nebija vienīgais spējīgais valstsvīrs, kuru Luijs XIV bija iesaistījis valsts pārvaldīšanā. Tādi bija arī Mišels Le Teljē (Michel Le Tellier) un viņa dēls Fransuā Mišels Le Teljē, marķīzs de Luavuā (François-Michel Le Tellier, marquis de Louvois), kuri karaļa galmā bija atbildīgi par militārajām lietām. Pateicoties veiksmīgajai Kolbēra ekonomiskajai politikai, Francijas valsts kase veiksmīgi pildījās ar naudu, dodot iespēju Francijai izveidot spēcīgu, labi apbruņotu un materiāli nodrošinātu armiju, kuras skaitliskais sastāvs Luavuā dēla laikā sasniedza 400 tūkstošus. Radās pat populārs teiciens, ka Kolbērs Luijam XIV gādāja naudu, bet Luavuā karavīrus.

Arī Luavuā laikā militārajā jomā tika veiktas būtiskas organizatoriskās reformas. Viena no galvenajām šo reformu iezīmēm bija aristokrātijas un augstāko armijas komandieru bezierunu pakļaušana karaļa varai, viņa rīkojumiem. Luija XIV laikā vairs nebija iespējama situācija, visai tipiska viņa priekšteču valdīšanas laikā, kad armijas ģenerāļi, it īpaši aiz Francijas robežām, nepārzinot kopējo politisko situāciju, nereti rīkojās pēc saviem ieskatiem, neņemot vērā karaļa vai viņa pilnvaroto rīkojumus. Pārtraukti tika arī agrākie skaļie, pat skandalozie ģenerāļu un tiem pakļauto militāro vienību savstarpējie ķīviņi par to svarīgumu un nozīmīgumu, kas spilgti aprakstīti, piemēram, Aleksandra Dimā darbā Trīs musketieri.

Vēl plašākas reformas skāra armijas pamata sastāvu. Agrāko feodālo algotņu vietā tika izveidotas regulāras grenadieru, fusilieru, bombardieru u.c. vienības. Līdz ar to armijas militārajā struktūrā būtiski palielinājās kājnieku nozīme, bet kavalērija, lai gan turpināja spēlēt svarīgu lomu, vairs nebija izšķirošais spēks.

Kājnieki tika apbruņoti ar kramenīcām, kurām tika piestiprināts durklis. Tāpat tika izveidotas regulāras un kopējā armijas struktūrā integrētas artilērijas vienības. Jauninājums bija arī inženieru vienības. Ja agrāk militāro operāciju nodrošināšanai nepieciešamības gadījumā tika piesaistīti civilie inženieri, tad Luija XIV reformētajā armijā tika izveidotas pastāvīgas militāro inženieru vienības.

Vara un administrācija

Neskatoties uz to, ka Saules karalis bijis liels izklaides cienītājs, Luijs XIV daudz un regulāri strādāja ar valsts pārvaldes lietām — 6-8 stundas dienā. Viņam personīgi līdzdarbojoties, tika reformēta un izveidota vienota likumdošanas sistēma. Agrāko divu atšķirīgo likumdošanas sistēmu vietā, kur viena Francijas ziemeļu daļā balstījās uz paražām (precedentiem), bet otra valsts dienvidu daļā — uz romiešu kodu, tika izveidota vienota sistēma — Luija kods (Code Louis), kas aptvēra, galvenokārt, civiltiesības un krimināltiesības. Tika pārstrādāti arī citi likumi. Luija kods tika papildināts Napoleona I laikā un sāka saukties par Napoleona kodu (Code Napoléon), kļūstot par pamatu mūsdienu Francijas likumdošanas sistēmai.

Lai gan Luija XIV valdīšana bija tipiska absolūtā monarhija, praksē viņš plaši balstījās uz savu ministru un padomnieku viedokļiem. Apspriedes, tāpat kā citiem Eiropas monarhiem, parasti notika nelielā darba kabinetā (no tā arī ieviesies alternatīvs valdības apzīmējums — ministru kabinets).

Līdz ar Luija XIV valdīšanas sākumu pastiprinājās hugenotu vajāšana. Protestantu dievkalpojumi tika aizliegti, baznīcas slēgtas un hugenoti tika spiesti pāriet katoļticībā. 1685. gadā Luijs XIV parakstīja Fontenblo ediktu, kas atcēla ticības brīvību Francijā. Hugenoti bija spiesti pāriet katoļticībā vai pamest Franciju.

Varas virsotnē

Versaļas pils.

Līdz 1680. gadu sākumam Francijas vara Eiropā būtiski pieauga, tā ievērojami paplašināja arī savu teritoriju gan Eiropā, gan arī kolonijās. Iepriekšējās divās desmitgadēs, pateicoties Francijas militārajai varenībai, tika iegūta Flandrija, Ģente un citas pilsētas līdz ar tām piekrītošajām zemēm Spāņu Nīderlandē, Lille ar tās labi nostiprināto cietoksni, Strasbūra, caur kuru Francijā mēdza iebrukt citu valstu armijas, kā arī citas mazākas teritorijas. Viens no nozīmīgākajiem koloniālajiem ieguvumiem bija teritorijas Misisipi upes lejtecē Ziemeļamerikā. Par godu savam karalim Luijam XIV franču jūrasbraucējs Roberts de Lasals (René Robert Cavelier, Sieur de La Salle) šīs teritorijas nosauca par Luiziānu.

Luijs XIV bija nostiprinājis savu varu un ietekmi arī iekšpolitikā, daļēji uz katoļu baznīcas un pāvesta varas rēķina. Bez karaļa atļaujas nekādi pāvesta rīkojumi Francijas teritorijā nevarēja iegūt saistošu spēku. Pat savus legātus pāvests varēja iesūtīt Francijā tikai iepriekš to saskaņojot ar karali.

Luijs XIV būtiski iegrožoja arī aristokrātijas varu. Augstākiem aristokrātijas pārstāvjiem bija pienākums lielāko gada laika daļu pavadīt karaļa galmā Versaļā, nevis savos īpašumos kaut kur citur. Tādējādi tie pārsvarā atradās karaļa acu priekšā, kas samazināja to iespējas organizēt pret karali dumpjus. Atkarībā no līdzdalības galma dzīvē, galminieki saņēma dažādas privilēģijas, amatus un dāvanas. Līdz ar to līdz pat Franču revolūcijai Francija bija pasargāta no lieliem dumpjiem un postošiem pilsoņu kariem.

Dzīves veids

Luijs XIV mantojumā bija saņēmis vairākas pilis, Luvru un Fontenblo ieskaitot. Taču viņš ar visu galmu drīz pārcēlās dzīvot uz savu medību namu pie nelielā Versaļas ciemata. Pakāpeniski to apjoza krāšņas puķu dobes, dārzi, terases, dīķi ar strūklakām, bet 1668. gadā sākās Versaļas pils galvenā korpusa būvniecība. Iespējams, ka uz šādu rīcību Luiju XIV daļēji pamudināja vēl bērnībā un jaunekļa gados pārdzīvotie ar Frondes pilsoņu kariem saistītie dramatiskie notikumi, kad viņa paša un tuvinieku dzīvības vairākkārt reāli apdraudēja satrakotais Parīzes pūlis.

Luijs XIV bija absolūts modes noteicējs, viņš noteica ne tikai galma tērpšanās nosacījumus, bet arī galma uzvedību, gaitu un arī galda kultūru (pirmo reizi plaši tika pielietoti tādi galda piederumi kā nazis un dakšiņa). No šīs maksimālās domāšanas arī izrietēja notikumu un seku virkne, kurā lielu lomu spēlēja arī tērps. Baroka tērps atspoguļoja mainīgumu un dinamiku, tas īsā laika periodā transformējās no bruņinieka tērpa uz kareivja tērpu, no kareivja tērpa uz galminieka tērpu. Luija modes stils nav iedomājams bez galma, kurš nodrošināja karalim milzīgu pašpārliecinātības devu ar saviem komplimentiem un bezierunu paklausību. Esot galminiekam, bija jāmāk ne tikai reaģēt uz Luija ātrajām modes tendenču maiņām, bet arī galanti izturēties pret dāmām (vārds „galants” ir radies tieši baroka stila kontekstā, jo ar vārdu „galants” 17. gadsimtā apzīmēja lenšu saišķus, ko stiprināja pie tērpa, tādā veidā panākot bezvārdu komunikāciju - simbolu valodu, tāpat kā to darīja ar vēdekļiem un dekoratīvajām skaistuma mušiņām). Luijs XIV plaši lietoja galantus gan kaklauta, gan apavu, gan sava jaunieviesuma - reingrāfa bridžu, jeb apakšsvārku bridžu rotāšanai.

Vēsturē Ludviķis XIV pazīstams arī kā „Saules karalis”, šis nosaukums radās pēc kādas baleta izrādes, kurā karalis dejoja Saules lomu. Monarhs īpaši mīlēja mūziku, teātra un baleta izrādes, kurās arī pats mēdza piedalīties, izpildot galvenās lomas. Tas ļāva iekarot plašu sabiedrības atzinību, jo pierādīdams sevi kā daudzpusīgu personību, Lui XIV veicināja uzticēšanos sev kā karalim. Viņš radīja absolūtisma stilu- neierobežotu monarhiju, kur vienīgās tiesības un visa izpildvara bija tikai karaļa rokās. Ļoti izplatīts Luija XIV laikā bija jēdziens „lieliskums”, mūsdienu kontekstā to varētu salīdzināt ar maksimālismu, kas robežojas ar pārspīlējumiem un absurdu.

Luija XIV loma Francijas vēsturē

Luija XIV laikā Francija bija iesaistīta arī trīs liela mēroga Eiropas karos, kā arī virknē lokālu militāru konfliktu. Tie bija Franču-holandiešu karš, Augsburgas līgas karš un Spānijas mantojuma karš. Visos šajos konfliktos, kur Francijai nācās sasprindzināt visus savus spēkus, materiālos un cilvēku resursus, bija jaušama Luija XIV vēlme kļūt par visas Eiropas valdnieku. Daži vēsturnieki pat atzīmē, ka šinī ziņā Luiju XIV var uzskatīt par Napoleona un Hitlera priekšteci, lai gan arī citu Eiropas monarhu ambīcijas, kā, piemēram, Zviedrijā vai Krievijā šajā pat laika posmā, nebūt nebija pieticīgākas.

Luijs XIV Francijā valdīja pavisam 72 gadus - tik ilgstoši tronī nav bijis neviens cits Eiropas monarhs, ne pirms, ne arī pēc viņa. Luija XIV valdīšanas laikā Francijā nostiprinājās absolūtā monarhija kā valsts iekārta. To spilgti raksturo arī vēsturē iegājis Luija XIV izteiciens - L'etat c'est moi ("valsts esmu es"). Pieauga Francijas vara un politiskā ietekme pasaulē, šajā laikā uzplauka Francijas kultūra, pieauga tās starptautiskais prestižs.

Taču aiz ārējā Luija XIV valdīšanas laika spožuma slēpās arī dziļas Francijas valsts un sabiedrības iekšējās pretrunas. Ilgstošie kari, reliģiskās un politiskās vajāšanas un slepkavības, bija sašķēlušas sabiedrību. Lielākā tautas daļa, pretstatā karaļa galma greznībai, dzīvoja dziļā postā. Francijas provincē bads un slimību epidēmijas, tāpat kā finanšu krīzes valsts kasē, atkārtojās regulāri. Tomēr, neskatoties uz krasajām Luija XIV laikmeta pretrunām, tas Francijas un Eiropas attīstībā kļuva par vienu no nozīmīgākajiem vēstures posmiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Luijs XIV.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Luijs XIV - Saules karalis

Burbonu dinastijas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Luijs XIII	Francijas karalis 1643—1715	Pēctecis: Luijs XV