Latviešu literatūra

Latviešu literatūra jeb rakstniecība ir latviešu un cittautiešu latviski rakstītais un latviski tulkotais ar latviešiem vai Latviju saistītās literatūras kopums. Reizēm no tās atsevišķi mēdz izdalīt latgaliešu literatūru.

Vēsture

Pirmie literārie darbi

Gotharda Frīdriha Stendera „Augstas Gudrības Grāmatas” vāks (1776)

Pirmā zināmā grāmata latviešu valodā bija iespiesta 1525. gadā Vācijā Rīgas latviešu luterāņu draudzei. Līdz mūsdienām neviens grāmatas eksemplārs nav saglabājies. Senākās līdz mūsdienām saglabājušās grāmatas latviešu valodā ir katķismi.

Sākotnēji nozīmīgākie bija garīgās literatūras darbi; autori: Georgs Mancelis, Kristofors Fīrekers, Ernsts Gliks. 18. gadsimta otrajā pusē sāka parādīties laicīgā literatūra. Par pirmo nozīmīgo laicīgās literatūras autoru tiek uzskatīts Vecais Stenders. Starp viņa daudzajiem sekotājiem daudzi bijuši latviešu izcelsmes literāti. Pirmās lokalizētās lugas latviešu valodā autors ir Vecā Stendera dēls Jaunais Stenders — 1790. gadā tika izdota „Lustes spēle no zemnieka, kas par muižnieku tape pārvērsts” (pēc dāņu rakstnieka Ludviga Holberga darba „Kalna Jepe”). Pirmās oriģināllugas latviešu valodā autors ir Kārļa Gotharda Elferfelda 1804. gada luga „Tā dzimšanas diena”. Garlībs Merķelis bija ievērojamākais apgaismības ideju paudējs Latvijā. Merķeļa darbi ietekmēja latviešu literatūras attīstību, lai arī nav bijuši sarakstīti latviski. Ķikuļu Jēkabs sacerēja vienu no pirmajiem laicīgajiem dzejoļiem rokrakstā latviešu valodā („Viena Vidzemes cietumnieka bēdu dziesma”). 1806. gadā iznāca „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”, Neredzīgā Indriķa dzejoļu grāmata. 19. gadsimta pirmajā pusē sākuši rakstīt arī latviešu autori, tostarp Ernests Dinsbergs, Ansis Līventāls, Jānis Ruģēns.

Nacionālās literatūras aizsākumi

19. gadsimta 50. gados (līdz ar nacionālo atmodu un jaunlatviešu kustību) sāka attīstīties latviešu nacionālā literatūra. Juris Alunāns tiek uzskatīts par latviešu mākslas pamatlicēju. 1856. gadā tika izdots dažādu pasaules dzejas klasiķu darbu apkopojumu latviešu valodā „Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas”. 1861. gadā notikusī dzimtbūšanas atcelšana veicinājusi latviešu literatūras attīstību arī Latgalē; Gustavs Manteifelis izdeva kalendāru „Infļantu zemes laika grōmota aba kalenders”. 1865. gadā Latgalē, tāpat kā visā pārējā Krievijas Ziemeļrietumu apgabalā, tika aizliegts iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, veicināja latgaliešu zemnieku darbu rokrakstā izplatīšanos — teksti bijuši gan pārrakstīti, gan pašu sacerēti.

Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” rokraksts

19. gadsimta 70.—80. gados latviešu literatūrā iezīmējās tautiskais romantisms, kura spilgtākie pārstāvji bija Auseklis un Andrejs Pumpurs. Tautiskā romantisma izcilākais darbs ir Pumpura eposs „Lāčplēsis”. Vēl ir tapuši oriģinālstāsti; autori: Juris Neikens, Apsīšu Jēkabs. 1879. gadā ticis izdots brāļu Kaudzīšu (Matīss un Reinis) romāns „Mērnieku laiki”, pirmais latviešu valodā sarakstītais reālistiskais romāns. No 19. gadsimta 80. gadiem latviešu literatūras attīstību ietekmēja Rietumeiropas kultūras procesi; attīstījās gan romantisms, gan reālisms.

Eduards Veidenbaums 19. gadsimta 80. gados uzsāka jaunu laikmetu latviešu dzejā. Nākamajā desmitgadē ienāca Aspazija, kas pirmā formulējusi sievietes pašvērtības ideju latviešu literatūrā, viņas darbos parādījās arī feminisma idejas. Dzejas attīstību veicinājis arī Jānis Poruks. Nozīmīgs 19. gadsimta beigu rakstnieks bija Rūdolfs Blaumanis, kas aizsāka psiholoģiskā reālisma tradīciju latviešu literatūrā.

20. gadsimta sākumā

20. gadsimta sākumā veidojās pārmaiņas dzejniecībā, kad latviešu rakstnieki iepazinās ar krievu un franču simbolisma darbiem. 20. gadsimta sākumā dramaturģijai pievērsās tādi rakstnieki kā Rainis, Anna Brigadere, Andrejs Upīts, Jūlijs Pētersons, Jānis Jaunsudrabiņš.

20. gadsimta 20. gados iezīmējās ekspresionisms, kā arī impresionisms, starp kura pārstāvjiem bija Jānis Akuraters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe. Desmitgades beigās tika sākts meklēt jaunu virzienu. Izveidojās divas grupas — viena pulcējās ap žurnālu „Trauksme”, otra — ap „Zaļā Vārna”. Pirmais latviešu literatūrā spilgti attēlojis pilsētu ir Aleksandrs Čaks, kas uzskatāms par 20. gadsimta 20. gadu beigu un 30. gadu sākuma nozīmīgāko un savdabīgāko dzejnieku.

20.—30. gados literatūrā pastāvēja romantisms, kā arī tika meklēts modernisms. Pēc valsts apvērsuma 1934. gada maijā Aspazija, Vilis Plūdons un Edvards Virza un daži citi rakstnieki kļuva par tā sauktajiem galma dzejniekiem, kas valsts vadoņa tēlu izvirzīja par ideālu.

Latvijas PSR laikā

20. gadsimta otrās puses literatūras attīstībā vērojama divu okupācijas varu pastāvēšanas ietekme. Pēc Otrā pasaules kara emigrēja vairāki ievērojami rakstnieki. Daiļradi Latvijā ietekmēja padomju ideoloģija, nedrīkstēja neievērot sociālistiskā reālisma principus. Mākslas darbos bija jāatspoguļo padomju dzīve, tās augšupeja. Starp populārākajiem tematiem literatūrā bija darbi Josifam Staļinam, darbi Padomju Savienības komunistiskajai partijai, tautu sadraudzība, tāpat ticis apdziedāts darbs un „plašā dzimtene”. Vajadzēja izteikties loģiski, saprotami, skaidri, nedrīkstēja lietot sarežģītu tēlainību. Daudzi darbi tikuši aizliegti.

Latviešu literatūrā atdzimšanas process sākās 20. gadsimta 50. gados Ņikitas Hruščova atkušņa laikā. 1965. gadā notika pirmās Dzejas dienas, kas tika rīkotas par godu Raiņa 100. dzimšanas dienai un notiek arī pašlaik. 20. gadsimta 70. gados ienāca neoavangardisma meklējumi. 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs notika saiknes atjaunošana starp Latvijas un trimdas literatūru.

Latvijas Republikā

Uz 20. gadsimta 90. gados ienākošo paaudzi, pie kuras pieskaitāmi Guntis Berelis, Arvis Kolmanis, Andris Akmentiņš, Jānis Einfelds, Nora Ikstena, Ieva Rupenheite un Edvīns Raups, ietekmi atstājusi postmodernisms, dadaisms un sirreālisms. 90. gados dramaturģijai pastiprināti pievērsās Māra Zālīte, debitēja Rūta Mežavilka, Inga Ābele, Lauris Gundars.

Kopš 2000. gada katru gadu vairākās nominācijās tiek piešķirta Literatūras gada balva.

Skatīt arī

• Latviešu dzeja

Ārējās saites

• Pauls Daija, Benedikts Kalnačs, Eva Eglāja-Kristsone. «Latviešu literatūra». Nacionālā enciklopēdija.
• Latvijas Literatūras centrs