Reālisms (no latīņu: realis — ‘priekšmetisks’, no latīņu: res — ‘lieta’) ir Eiropas mākslas un literatūras virziens, kas radās Eiropā kā romantisma noliegums[1], tas ir patiess īstenības attēlojums.[2] Reālisms centās patiesi objektīvi atspoguļot dzīvi, galveno vērību pievēršot tipiskajam — ikdienas dzīvei un rūpīgi vērotajai sociālajai videi. Reālisms bija protests pret romantismam un klasicismam raksturīgo idealizēšanu, mitoloģiskajām tēmām, izdomātajiem majestātiskajiem dabasskatiem.

Jūlijs Feders "Kapsēta"
Kārlis Hūns "Duelists"
Iļja Repins "Rudens buķete"
Gistavs Kurbē "Skulptors"

Reālisms mākslā labot šo sadaļu

Māksliniekus, kas pievērsušies reālisma virzienam, sauc par reālistiem.

Konteksts labot šo sadaļu

Terminu "reālisms" izmantoja reālisma izcilākais pārstāvis Gistavs Kurbē 1855. gadā, lai apzīmētu glezniecības stilu, kas radies Francijā pēc 1848. gada revolūcijas. Šis stils aptvēra visu Eiropu līdz pat Krievijai, rodot izpausmi gleznainās un anekdotiskās ainās līdz 19. gadsimta beigām. Reālisms atmet akadēmisma formālismu un romantisma fantāzijas, mākslinieki pauž ikdienišķās dzīves objektīvo un vienkāršo redzējumu. Reālisms nes humānu un sabiedriskotu ievirzi, kas tiek uzņemta nelabvēlīgi. Oficiālā mākslas vide Otrās impērijas laikā visus reālistu darbus uzskatīja par vulgāriem un noraidīja reālisma izaicinājumu vēsturiskajai glezniecībai.

Raksturojums labot šo sadaļu

Liela formāta mākslas darbi attēlo ikdienišķas dzīves ainas, pagodinot reālistiski tēmas, kas agrāk žanru hierarhijā tika uzskatītas par otršķirīgām. Autentisku spēku iegūst ikdienas dzīve, laikmetīgs darbs, ainava, klusā daba un portrets. Mākslinieki zīmējumam piešķir ekspresīvu vērtību, stilizējot un vienkāršojot. Tradicionāli glezna veidojas pakāpeniskā pārejā no tumšām krāsām uz gaišām, gaismai parasti krītot no kreisās augšējās malas. Faktūra veidota tā, ka tajā parādās biezs un trekns triepiens. Gleznā ir saskatāmas biezas, tumšas ēnas, kas tiek iegūtas, izmantojot sajauktās zemes krāsas.[3]

Reālisti mākslā labot šo sadaļu

Pirmsākumos reālisma aizsācējs Eiropā bija itāliešu mākslinieks Karavadžo, 17. gadsimtā sadzīves žanrā šo virzienu turpināja holandieši — ainavā Jakobs van Reisdāls, bet klusajā dabā — Villems Klāss.[2] Franču mākslā reālistu vidū ir minami gleznotāji: Žans Fransuā Milē, Onorē Domjē, Roza Bonēra, Gistavs Kurbē, Žans Luijs Ernests Meisonjē. Reālistiem pieskaitāmi arī Nīderlandes Hāgas skolas pārstāvji Jākobs Mariss un Jozefs Izraelss, amerikāņu gleznotājs Džeimss Ebots Maknīls Vistlers, spāņu mākslinieks Hosē Domingess Bekers un viņa dēls Valeriano Bekers, kā arī Krievijas peredvižņiku grupas pārstāvis Iļja Repins un Vasilijs Perovs.[4]

Latviešu reālisti mākslā labot šo sadaļu

19. gadsimta latviešu mākslā raksturīgs reālisms ir Kārļa Hūna darbiem, Jūlija Federa ainavām un Jāņa Staņislava Rozes portretiem.[2] 20. gadsimta reālistu vidū ir minams Hugo Grotuss.

Reālisms literatūrā labot šo sadaļu

Reālisms kā literatūras virziens radās 1830.—1840. gados kā romantisma noliegums. Reālisms radās pozitīvisma socioloģijas, filozofijas un kritikas iespaidā, apvienojot pozitīvo zinātņu, tas ir sabiedrības zinātņu un dabaszinātņu sasniegumus. Reālismā dominēja prozas darbi, uzskatot tos par patiesiem, jo tā ir ikdienas valoda pretstatā romantismam,kurā dominēja dzeja. Būtiski bija atspoguļot dzīvi, to neizskaistinot un neko nepalaižot garām, literārā darbā, atsijājot nebūtisko un galveno uzmanību koncentrējot uz būtisko.[5]

Reālisma pārstāvji literatūrā labot šo sadaļu

Galvenie reālisma pārstāvji franču literatūrā ir: Gistavs Flobērs, Onore de Balzaks, Gijs de Mopasāns, Stendāls, angļu literatūrā: Viljams Tekerejs, Čārlzs Dikenss, krievu literatūrā: Ivans Gončarovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Nikolajs Ņekrasovs, Ivans Turgeņevs.

Latviešu reālisma pārstāvji literatūrā labot šo sadaļu

Reālisms latviešu literatūrā galvenokārt ir pārstāvēts prozā un tam ir raksturīgi divi posmi: agrīnais posms — ētiskais un daļēji sociālais, ka arī vēlīnais posms — sociālais un psiholoģiskais. Reālisma agrīnā posma literātu vidū ir minami: brāļi Kaudzītes, Māteru Juris, Apsīšu Jēkabs, Doku Atis. Vēlīnā posma literātu vidū ir minami: Augusts Deglavs, Andrievs Niedra, Jānis Poruks, Augusts Saulietis, Jānis Purapuķe, Andrejs Upīts, Rūdolfs Blaumanis.[5]

Izmantotā literatūra labot šo sadaļu

  • Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. Glezniecības virzieni. Rīga: Jumava, 2002. 240 lpp.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «Letonikas datu bāze». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 14. jūlijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 Daina Blūma. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. 147. lpp. ISBN 9984-369-62-5.
  3. Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. Glezniecības virzieni. Rīga: Jumava, 2002. 70. lpp.
  4. Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. Glezniecības virzieni. Rīga: Jumava, 2002. 70. - 71. lpp.
  5. 5,0 5,1 «Letonikas datu bāze». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 14. jūlijā.

Ārējās saites labot šo sadaļu