Ernests Dinsbergs

Ernests Dinsbergs, arī Ernests Dinsberģis (vecajā ortogrāfijā: Dünsberga Ernsts, dzimis 1816. gada 24. janvārī, miris 1902. gada 30. aprīlī) bija latviešu skolotājs, dzejnieks un publicists, apmēram 100 dažāda satura grāmatu autors, sastādītājs un tulkotājs, aptverot visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju, vēsturi, ģeogrāfiju, poētiku).

Ernests Dinsbergs Personīgā informācija Dzimis 1816. gada 24. janvārī Dundagas muižas „Iernieki” Ventspils pilskunga tiesa, Kurzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1902. gada 30. aprīlī (86 gadi) Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Latvija) Tautība latvietis

Literārā darbība Nodarbošanās skolotājs, publicists, literāts, tulkotājs Valoda latviešu valoda Žanri dzeja Slavenākie darbi Harietas Bīčeres-Stovas „Krusttēva Toma būdas” tulkojums (1863), „Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” (1865) Ietekmējies no Vecā Stendera Ietekmējis Krišjāni Baronu, Ādolfu Alunānu

Dzīvesgājums

Dundagas mācītājmuiža, kurā Dinsbergs jaunībā strādāja par kučieri un sulaini (1911. gada attēls).

„Pēterburgas Avīžu” pirmais laidiens ar Dinsberga dzejoli „Prieka cerība” (1862).

Ernests Dinsbergs dzimis 1816. gada 24. janvārī Dundagas pagasta „Iernieku” mājās, kur viņa tēvs bija kalps, vēlāk mežsargs. Divus mēnešus iedams Dreimaņu muižas skolā, Ernests iemācījās lasīt un, pārrakstot aizlienēto Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, pašmācības ceļā apguva arī rakstīšanas māku. No 1833. līdz 1837. gadam Dinsbergs strādāja pie Dundagas mācītāja par kučieri un sulaini un jau 1833. gadā publicēja savu pirmo dzejoli. 1838. gadā talantīgais jauneklis tika iecelts par saimnieku Dundagas Kubeles mežsarga mājās un 1840. gadā Dundagas muižas īpašnieks Ostenzakens viņu aizsūtīja uz skolotāja Andreja Bergmaņa vadīto Cīravas-Dzērves skolu apgūt skolotāja amatu.

Kubeles skolas atklāšana notika 1843. gadā un tajā bija divas klases, divas guļamistabas un skolotāja dzīvoklis. Strādādams par skolotāju, Dinsbergs izveidoja vienu no pirmajām īstajām tautskolām Kurzemē un līdztekus rosīgi pievērsās rakstniecības un tulkošanas darbam. Tajā laikā kļuva populāru viņa vārsmojumi „Ziņģes un rīmes” (1856) un „Kabatas ziņģu grāmatiņa” (1862) un luga „Skaistākais degons” (1862).

No 1845. gada līdz 1847. gadam Dinsberga skolnieks bija Krišjānis Barons, viņa tuvs paziņa bija jaunlatviešu idejiskais vadonis Krišjānis Valdemārs. E. Dinsberga dzejolis „Prieka cerība” 1862. gadā ievadīja Valdemāra un Barona „Pēterburgas Avīžu” pirmo numuru un viņš kļuva par laikraksta līdzstrādnieku. Jaunlatviešu kustības iespaidā viņš nonāca pie pārliecības, ka Baltijas muižnieki latviešu tautai cenšas iznīcināt pagātnes un nākotnes apziņu, lai uz mūžiem padarītu par saviem kalpiem. Šajā laikā viņš latviešu valodā pārtulkoja pret verdzību vērsto Harietas Bīčeres-Stovas romānu „Krusttēva Toma būda”. Pēc 1863. gada Dundagas zemnieku nemieriem un „Pēterburgas Avīžu” izdošanas pārtraukšanas Dinsbergs tika atbrīvots no skolotāja amata un 1864. gada 4. aprīlī izsūtīts uz Jaunjelgavu, kur astoņus mēnešus strādāja par skrīveri. „Kurzemes kalendārā 1864. gadam” viņš iespieda garu dzejojumu, kur ar asiem vārdiem atgādināja, ka latvieši ir „Nežēlīgas varmācības tvaikos Verdzināti lopiem līdzīgi”. Rīgā viņš ar draugu atbalstu ieguva Jāņa baznīcas skolas skolotāja vietu un šajā laikā pārstrādāja Mārča Reinberga poēmu „Rīga”, ko izdeva 1865. gadā. Viņš latviskojis arī slaveno Ziemassvētku dziesmu „Ak, eglīte”.

1867. gadā Dinsbergam atļāva atgriezties skolotāja darbā Kubeles skolā, ko viņš veica līdz 1878. gadam. Viņš izveidoja bibliogrāfisko „Rādītāju, kādas grāmatas ir iegādājamas skolas bibliotēkās”, kurā bija uzrādītas 372 grāmatas par svēto mācību, Tēvijas vēsturi, ģeogrāfiju, valodu un dzīvi, ievietoti arī stāsti un pasaules vēstures stāsti, etnogrāfija, dabas stāsti, miesas kopšana, saimniecība un laukkopība, dziesmas un dzejas, lasāmas grāmatas mājās un skolās. Dinsberģis „Rādītāju” nodeva Kurzemes skolu padomniekam Robertam Juliusam Betheram, kas tā izvērtēšanai izveidoja komisiju, pārveidojot saraksta nosaukumu, struktūru, bibliogrāfisko aprakstu, ietverot jaunus bibliogrāfiskos ierakstus, ko 1879. gadā iespieda Jelgavā ar nosaukumu „Skolas bibliotēka”.

Pēc atvaļināšanās no skolotāja darba Dinsbergs Kubeles skolas augšstāvā uzbūvēja mājīgu dzīvoklīti vecumdienām, kurā turpināja nodarboties ar rakstniecību un 1876. gadā izdeva apcerējumu „Etnogrāfija”, 1879. gadā Johana Volfganga Gētes satīriskās poēmas „Lapsa Kūmiņš” tulkojumu. Pēc tam viņš pievērsās vēsturiskiem un literatūras teorijas apcerējumiem un izdeva grāmatas „Vecie grieķi” (1887, 1888), „Vispārīgā vēsture četros sējumos” (1892—1902), 1890. gadā literatūras teorijas grāmatu „Metrika ar tām vajadzīgām dzejas mākslas ziņām”, 1893. un 1899. gadā Džona Miltona poēmas „Pazaudētā paradīze” tulkojumu divās daļās.

Pēc tam, kad viņa znots Kubeles skolas skolotājs Jānis Dreibergs 1899. gadā sastrīdējās ar muižas īpašnieku, sava mūža pēdējos gadus Ernests Dinsbergs atkal bija spiests pavadīt Rīgā, kur mira 1902. gada 30. aprīlī. Izvadīts no Rīgas Latviešu biedrības nama, apglabāts Dundagas Kuženieku kapsētā.

1972. gadā bijušajā Kubeles skolā netālu no autoceļa Talsi—Dundaga tika iekārtots muzejs.

Dinsberga dzejolis no krājuma „Puķu pušķis” (1873)

„Guļ putniņš klusi
Uz zariņu.
Aizbāzis galvu
Aiz spārniņu.

Kā var uz tādu
Tiev’ zariņu
Viņš nogulties,
To nezinu.

Viņš nekrīt zemē,
Kaut aizmidzis;
To tiešam sarga
Savs eņģelis.

Ir mani sarga
Mans eņģelis,
Kad naktī guļu
Es aizmidzis.”

Darbi

"Kabatas grāmatiņa ar daudz lustīgām ziņģēm" (1881).

„Puķu pušķis klausīgiem bērniem” titullapa (1873)

Dinsberga rokrakstā izveidotais „Rādītājs" (1879)

• Ovidija „Pirams un Tisbe” tulkojums (1851)
• „Ziņģes un rīmes” (1856)
• „Māte. Mazi pēršiņi ar 12 bildēm.” Jelgava, 1861.
• R.K.Losija bērnu stāsta „Gumals un Lina. Ko bērniem par lusti un mācību” tulkojums (1861)
• „Kabatas ziņģu grāmatiņa” (1862)
• Luga “Skaistakais degons”. Jelgava, 1862.
• Harietas Bīčeres-Stovas „Krusttēva Toma būda” tulkojums (“Unkel Toma būda”, 1863)
• „Atlasa izstāstīšana kurā tās vajadzīgākas un vērā liekamas ģeogrāfijas ziņas īsi saņemtas un izstāstītās”. Jelgava, 1864. (1861. gadā izdotā ģeogrāfijas atlasa komentāri)
• Ernests Dinsbergs, Mārcis Reinbergs „Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” , 1865., atkārtots izdevums ar Aleksandra Jansona komentāriem, 1975. 96 lpp.
• „Apakš Ziemassvētku eglītes”. Rīga, 1866.
• Bērnu laikraksts “Bērnu pastnieks”. (Pielikums J. Braunšveiga izdevumam “Draugs un biedrs”, 1866.)
• „Bāriņš Antoniuss” (1868)
• dzejas antoloģija „Puķes un pērles”. Rīga, 1868.
• Rokasgrāmata jūrskolām ”Katiķismis par kuģošanu priekš kuģošanas skolām un priekš mācīšanās mājās”, 1869.
• Mīlestības vēstuļu izdevums „Mīlestības vēstnesis. Grāmatu rakstniecība samīlējušiem visādās vajadzībās”. Jelgava, 1870.
• Dzejoļu grāmatiņa bērniem „Puķu pušķis klausīgiem bērniem”. Rīga, 1873.
• Rokasgrāmata “Bērnu audzināšana jeb kā Krietas saimnieks Prāta Jānis savu dēlu Kristapu audzināja”. Rīga, 1874.
• „Etnogrāfija. Tas ir: Pasaules valsts tautas, viņu dabas ierašas un dzīve ar tām vajadzīgām tur piederīgām ziņām, priekš mājām un skolām. Eiropa.” Rīga, 1878.
• “Bērnu draugs un vadonis no ābecijas līdz skolas maizei, jeb pirmā lasāmgrāmata mājās un skolā”. Rīga, 1878.
• Komēdija bērniem „Sarkanais putniņš un Zilais putniņš” Jelgava, 1878.
• Gētes satīriskās poēmas „Lapsa Kūmiņš” tulkojums (1879)
• „Rādītājs, kādas grāmatas ir iegādājamas skolas bibliotēkās” (izdots ar nosaukumu „Skolas bibliotēka” Jelgavā, 1879.)
• „Vecie grieķi” (1887, 1888)
• Homēra „Odisejas” tulkojums. Rīgā, 1890.
• „Metrika ar tām vajadzigām dzeijas mākslas ziņām”. Liepāja, 1890.
• „Vispāriga vēsture jeb pasaules notikumi no vēstures iesākuma laikiem līdz mūsu dienām.” Liepājā, 1892.-1902.
• Džona Miltona poēmas „Pazaudētā paradīze” tulkojums divās daļās (1893, 1899)
• „Autobiogrāfija”. Poruku Jāņa ievads (1904)

Literatūra

• Adolfs Allunans. „Ievērojami latvieši. Skices uz atcerējumi”. Otrā burtnīca. Jelgava, 1890.
• Jānis Poruks. „Ernsts Dünsberģis. Autobiogrāfija ar ģīmetni un ievadu”. Cēsis, 1904.
• Kaudzītes Matīss. „Atmiņas no „tautiskā laikmeta” un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem”. Pirmais sējums, Cēsis – Rīga, 1924.
• Līgotņu Jēkabs. „Ernests Dīnsberģis. Dzīves apraksts un rakstu izlase”. Rīga, 1928.
• Latviešu Padomju enciklopēdija, 2. sējums, 1982.
• „Rītausmas raksti”. Sastādījis Romāns Pusārs. Rīga, 1984.
• Saulcerīte Viese. „Pie sliekšņa, pie avota.” „Zvaigzne”, Rīga, 1989.
• „Ernestu Dinsbergu atceroties”. Kubalu skolas-muzeja izdevums, 1995.

Dinsberga raksturojums A. Alunāna atmiņās

Ernests Dinsbergs (sēž pirmais no kreisās), Juris Māters un citi Kurzemes guberņas latvieši (ap 1880. gadu).

„Ernests Dünsbergis, kas dzimis Dundagā 1816. gada 12. janvara mēneša dienā, jau 1870. gadā, kad ar viņu tikos pirmo reizi, bija krietni sirms. Tomēr visas viņa žestikulācijas ir ļoti dzīvas un īsteni jauneklim līdzīgas. Viņa acis, iz kurām citādi atspīd īstens sirdsmiers, pie stāstīšanas, pie sarunāšanās jo dzīvi zvēro. Viņš runā ātri, iet un locas ātri, īpašības, kas stāv it savādā kontrastā ar viņa baltiem matiem. Tādu, kāds ir Dünsberga tēvs sadzīvē, laikam Merķels būs domājies savu „Aconu”, to vietu vietam saukdams par „sirmgalvi ar dedzīgām jaunekļa acīm.” Viens apstāklis, kas ļoti atvieglina saiešanos ar Dünsberga tēvu, ir tas, ka viņš katram mēdz tuvoties ar vaļēju sirdi, ka viņš neslēpj savas domas, bet ar jebkuru runā taisni tā, it kā jau ilgus gadus būtu pazīstami, kaut arī satiekas tikai pirmo reizi. Tādas Dünsberga īpašības arī mani pārsteidza ļoti patīkami, kad man gods bij, ar viņu pirmo reizi tikties. Dünsbergs stāstīja un trieca tik vaļsirdīgi, it kā es tam būtu vecs pazīstams. Minētā vakarā Dünsberga tēvs manim stāstīja daudz no saviem piedzīvojumiem, daudz nopietnus notikumus, kādi allaž mēdz atgadīties cilvēkiem, kuriem liktenis nolēmis uzņemties ievērojamu lomu tēvijas vēsturē. Arī Dünsbergs mīlēja savu mazo Tēviju ar īstena dzejnieka karstu sirdi. Turklāt viņš bij vīrs ar gaišu prātu, kas savos dzejoļos runāja uz tūkstošiem un tiem varēja iepotēt mīlestību uz savu tautu. Dzejnieki ir pareģoņi. Dünsbergs paredzēja gaismu kura tagad izplatās zem Krievijas ērgļa apsardzības, un viņš to pasludināja. Visos viņa dzejoļos manāma jauno laiku atspirdzinajoša vēsmiņa. Bet arī veco laiku draugi sajuta, ka tie šaubīgi sāk līgoties. Tad nu visiem spēkiem vajadzēja raudzīt uzsākt karu ar šādiem jaunu laiku pasludinātājiem..." 

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Svētā Staņislava ordenis, III šķira (1890)
• Rīgas Latviešu biedrības Goda biedrs (1901)

Ārējās saites

• Dünsberga tēvs. No Adolfa Allunana „Ievērojami latvieši. Skices uz atcerējumi.”^{[novecojusi saite]}
• Poruku Jāņa Kopoti raksti. IV sējums (Dažādi raksti). R., 1914., sāk. 179.lpp.^{[novecojusi saite]}
• Kaudzītes Matīss. Fragments no atmiņām par E. Dinsbergu no „Atmiņas no “tautiskā laikmeta” un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem.^{[novecojusi saite]}
• Teodora Zeiferta "Rakstniecības vēsture"
• Saulcerīte Viese - „Skola meža vidū”