Anna Brigadere
Anna Brigadere (dzimusi 1861. gada 1. oktobrī [v.s. 19. septembrī], mirusi 1933. gada 25. jūnijā) bija latviešu rakstniece, dramaturģe un dzejniece.
| |||||||||||||||||||
|
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimusi 1861. gada 1. oktobrī Kalnamuižas pagasta "Vecbaļļās" kalpa ģimenē.[1] Viņas tēvs Krišjānis bijis kalps un audējs, māte Lavīze (dzimusi Vanaga). Apmēram no 1871. līdz 1875. gadam mācījusies Kalnamuižas un Auces pagastskolā. Pēc tēva nāves 1874. gadā kopā ar māti pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā pie māsas Līzes. Jelgavā turpinājusi pašizglītošanos, kā arī palīdzējusi māsai šuvējas darbā. Kopā ar māsas ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Ventspilī, apmēram 1880. gadā — uz dzīvi Rīgā. Rīgā strādāja par pārdevēju brāļa Jāņa veikalā. 1882. gada rudenī pārcēlusies uz Maskavu, kur strādāja par audzinātāju vācu fabrikanta ģimenē.[1] Pēc tam strādājusi par mājskolotāju Jaroslavļā. 1884. gadā atgriezusies uz dzīvi Rīgā. Pēc mājskolotājas tiesību iegūšanas Reinšes augstākās meiteņu skolas viengadīgajos pedagoģijas kursos strādājusi par mājskolotāju dažādās vācu ģimenēs Rīgā.[1]
Apmēram 1893. gadā sacerējusi savu pirmo stāstu "Slimnīcā", kas 1896. gadā tika publicēts laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā.[1] 1897. gadā pievērsusies galvenokārt literārajam darbam. Šajā pašā gadā tika izdota arī rakstnieces pirmā grāmata (stāsts "Vecā Karlīne"). Savu pirmo pasaku lugu "Sprīdītis" sarakstījusi 1903. gadā pēc Rīgas Latviešu teātra direktora Jēkaba Dubura lūguma (viņš Brigaderei bija lūdzis iztulkot kādu bērnu lugu, tomēr rakstniece nevarēja atrast ko piemērotu). Teātrī tā pirmoreiz tika uzvesta 1903. gadā, nākamajā gadā iznāca grāmata, savukārt 1985. gadā tā tika ekranizēta.[1] "Sprīdītis" ir ticis tulkots vairākās valodās.
No 1906. līdz 1907. gadam bijusi latviešu valodas skolotāja E. Šubes sieviešu proģimnāzijā, no 1908. līdz 1909. gadam bijusi laikraksta "Latvija" literārās daļas un tā satīras pielikuma "Skaidiena" vadītāja. 1915. gadā devusies uz Maskavu bēgļu gaitās, kur 1917. gadā sarakstīja poēmu "Spēka dēls". 1917. gadā atgriezusies uz dzīvi Rīgā, šeit arī pavadījusi atlikušo dzīves posmu. Kopš 1922. gada vasaras pavadījusi savā mājā "Sprīdīšos", Tērvetē, šeit pēc Brigaderes nāves tika atvērts muzejs.[1]
Dzīves nogalē tapušie stāsti tikuši izdoti krājumā "Klusie varoņi" (1933). No 1926. līdz 1933. gadam sarakstījusi autobiogrāfisko triloģiju: "Dievs, daba, darbs" (1926), "Skarbos vējos" (1930) un "Akmeņu sprostā" (1933). Šī triloģija tiek uzskatīta par rakstnieces mākslinieciskās jaunrades augstāko virsotni. Rakstījusi arī dzeju.[1]
1926. gadā tikusi apbalvota ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[2] 20. gadsimta 30. gados un 1986. gadā tikusi nodibināta Brigaderes prēmija.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 104.—105. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
- ↑ 2,0 2,1 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 771. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Anna Brigadere izrades.lv
- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anna Brigadere.