Kureļa grupa

Kureļa grupa bija latviešu militārais formējums Otrā pasaules kara laikā. Tas tika izveidots 1944. gada jūlijā no Rīgas apriņķa aizsargiem ar oficiālu mērķi vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu un organizēt partizānu vienības padomju aizmugurē. Grupas vadība bija saistīta Latvijas Centrālo padomi un bija iecerēts, ka tā varētu stāties jaunveidojamās Latvijas valdības rīcībā.

Piemiņas vieta kureliešiem Liepājā pie Ziemeļu fortiem

Izveidošanās

1944. gada jūlija otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un 5. Rīgas aizsargu pulka komandieris Veide, izpildot vācu rīkojumu — noorganizēt no vēl atlikušajiem Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros un Slokā, pilnvaroja ģenerāli Jāni Kureli apvienot militārā vienībā 3. un 4. iecirkņa aizsargus, nosaucot šo vienību par "Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu". Ģenerālim Kurelim tika uzdots:

1. vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu;
2. turēt gatavībā 200 vīru sūtīšanai uz Rīgu;
3. organizēt partizānu vienības krievu aizmugurē frontes tālākas atvilkšanas gadījumā.

Veides rīkojumu apstiprināja aizsargu priekšnieks pulkvežleitnants Dzenītis.

Ģenerālis Kurelis bija Latvijas Centrālās Padomes (turpmāk LCP) Militārās komisijas vadītājs, taču faktiskā komisijas vadība atradās kapteiņa Kriša Upelnieka rokās, kurš nodibinoties Kureļa grupai kļuva par Kureļa štāba priekšnieku un tādējādi arī par faktisko vienības vadītāju.

1944. gada 22. jūlijā Ventspils apriņķa Tārgales pagasta Dzelmēs Upelnieks tikās ar LCP pārstāvi Leonīdu Siliņu, kurš kopā ar LCP locekļiem Rihardu Zandi un Pēteri Klibiķi 12. jūlijā bija nelegāli ieradies no Zviedrijas. Upelniekam jau bija zināms par Kureļa grupas paredzamo dibināšanu. Tika apspriests jautājums par radiosakaru nodibināšanu ar Zviedriju. Pēc apspriedes Zande un Klibiķis devās uz Rīgu, kur vēlāk abi tika ieskaitīti Kureļa grupā. Zandes rīcībā nonāca divas rācijas - viena no Zviedrijas atvestā, otra no Upelnieka.

Jūlija beigās ģenerālis Kurelis, kapteinis Upelnieks, virsleitnants Jānis Gregors, seržants Vilnis Pāvulāns, kā arī Zande un Klibiķis devās uz Skrīveru pagasta Robežu mājām, kur 1944. gada 28. jūlijā tika uzsākta Kureļa grupas formēšana. Pēc plāna līdz 12. augustam bija paredzēts nokomplektēt 1200 vīru vienību — 12 rotas, tās apvienojot četros bataljonos, un nepieciešamības gadījumā ieņemt fronti no Pļaviņām līdz Lielvārdei. Tika izsūtīti uzsaukumi 26 pagastu valdēm, uzaicinot sapulcināt visus cīnīties spējīgos vīrus. Tomēr cerētās atsaucības nebija. Augusta vidū bija saformēts tikai tā sauktais Skrīveru bataljons, ko komandēja pulkvežleitnants J.Graudiņš, riteņbraucēju vads pie Kureļa štāba un saimniecības komanda V. Pāvulāna vadībā. Leitnanta Roberta Rubeņa atsevišķā rota Bebru pagastā, kurā bija iekļauti aizsargi, kas līdz tam nebija piederējuši pie Kureļa grupas, pievienojās Kureļa grupai tikai atkāpjoties no Skrīveru pagasta. Kopumā Skrīveru periodā Kureļa grupā slēgtās vienībās bija 400-600 vīru, bet pasīvā grupā (tādi, kas dzīvoja savās mājās, ne grupas novietnē) — 800-1200 vīru.

Grupas apbruņojuma pamatā bija ieroči, kas saņemti no Rīgas aizsargu pulka — krievu un franču šautenes, un aptuveni divi automātiskie ieroči katrai rotai. Grupas ietērps bija raibs, bet to centās pielāgot Latvijas armijas un Aizsargu uniformas paraugiem.

Grupas formēšanu traucēja arī apstāklis, ka ik dienas pēc vācu komandanta norīkojuma ierakumu darbiem bija jānozīmē 50-100 vīri, kā arī 20-30 vīri policijas un vācu drošības dienesta atbalsta punktiem. Bez tam aptuveni 15% no slēgto vienību sastāva atradās atvaļinājumos sakarā ar ražas novākšanas darbiem. Grupai nepietika arī virsnieku. Atsevišķas rotas veidoja tikai instruktori.

Darbība

Jūlija beigās Zandem izdevās nodibināt radiosakarus ar Zviedrijas militārās izlūkošanas dienestu. Kureļa grupas uzņemtie radiosakari ar Zviedriju kalpoja par tiešas sazināšanās iespēju ar ārvalstīm arī LCP (līdz šim sakari tika uzturēti tikai ar kurjeru starpniecību). Pēc krievu izlaušanās līdz Tukumam Zande pārcēlās uz Rīgu, no kurienes sakarus ar Zviedriju viņam neizdevās atjaunot. Vācu spēkiem atjaunojot koridoru uz Kurzemi, viņš pārcēlās uz Ventspili, tādējādi patstāvīgus radiosakarus ar Zviedriju Kureļa grupa zaudēja.

Augusta otrajā pusē pie ģenerāļa Kureļa ieradās vācu 16. armijas izlūkošanas vienības (Frontaufklärungs-Kommando 204 bei AOK 16) pārstāvis Šūberts (Schubert) un vienojās par sadarbību, kas izpaustos ziņu vākšanā, aizsargu nosūtīšanā sevišķiem uzdevumiem ienaidnieka aizmugurē, kā arī partizānu grupu organizēšanā, kuras atstājamas aiz frontes līnijas atkāpšanās gadījumā. Šūberts no savas puses solīja bruņojumu. Saskaņā ar šo vienošanos augustā ienaidnieka aizmugurē tika iesūtīta septiņu cilvēku liela grupa, kura vēlāk netraucēti atgriezās un atkal pievienojās Kureļa grupai.

Partizānu grupu organizēšanas plāns tika iesniegts 16. armijas izlūkošanas vienības komandierim leitnantam Haselmanim (Hasselmann), kurš vēlāk šim nolūkam piešķīra vienu autokravu apbruņojuma. Ar šiem ieročiem tika apbruņota aptuveni 150 vīru liela vienība, kura, Kureļa grupai atkāpjoties, palika ienaidnieka aizmugurē.

Septembra otrajā pusē, vācu spēkiem uzsākot atkāpšanos, Kureļa grupai bija jāizšķiras, vai iesaistīties aktīvā kaujas darbībā. Ievērojot to, ka nekādi rīkojumi no Rīgas apriņķa priekšnieka Veides netika saņemti, 18. septembrī grupas štāba un virsnieku apspriedē nolēma frontes cīņās neiesaistīties un uzsākt atkāpšanos. 19. septembrī tika uzsākta mantu un ieroču krājumu pārvešana, bet naktī no 22. uz 23. septembri visas grupas atiešana caur Rīgu uz Kurzemi.

29. septembrī Kureļa grupa nonāca Talsu apriņķa Strazdes muižas rajonā. Ierodoties Kurzemē, Skrīveru bataljona un Kureļa grupas štāba vienībās bija atlikuši tikai 274 vīri, neskaitot leitnanta Rubeņa rotu, kas izvietojās Ugāles pagasta “Ilziķu“ māju rajonā.

Pēc ierašanās Kurzemē Kureļa grupa atjaunoja sakarus ar LCP vadību Ventspilī. Ar LCP starpniecību tika nodibināti arī sakari ar Latvijas sūtni Stokholmā Sēju. Lai gan Kureļa grupas rīcībā bija no LCP saņemta rācija, nedz tās izvietojums Strazdes rajonā, nedz vēlākā novietne Annahitē to attāluma dēļ no jūras piekrastes nedeva iespēju uzturēt radiosakarus ar Zviedriju. Radiosakari ar Gotlandi tika uzturēti caur četrām LCP radiostacijām Kurzemē. Ģenerālis Kurelis mēģināja saistīties ar starptautisko Sarkanā Krusta organizāciju, lai iegūtu no tās proviantu un medikamentus, taču zviedru Sarkanais Krusts atbalstu tomēr nesniedza. Zviedru izlūkdienests pieprasīja informāciju par vācu un krievu armiju izvietojumu un darbību, Gestapo veiktajiem arestiem, civiliedzīvotāju izvešanu uz Vāciju, kā arī cita veida ziņas par stāvokli Latvijā. Šāda rakstura informāciju kurelieši nosūtīja ar LCP organizētajām laivām. Vēlāk kureliešu sašutumu izraisīja ziņas, ka, saskaņā ar PSRS un ASV 1943. gadā noslēgto līgumu par savstarpēju slepenās informācijas apmaiņu, Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībnieku savākto informāciju no ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestiem saņem arī PSRS.

1944. gada nogalē vācu drošības dienesti arvien lielāku uzmanību sāka pievērst tā sauktajiem "Zviedrijas braucējiem", tāpēc LCP pārstāvji lūdza Kureļa grupu sniegt bruņotu atbalstu piekrastes apsardzes nodrošināšanai. Kureļa grupa LCP rīcībā minētā uzdevuma veikšanai nodeva piecus bruņotus vīrus.

Kureļa grupa atjaunoja arī sakarus ar vācu 212. izlūkošanas vienību. No tās komandiera grupa saņēma rīkojumu uzsākt partizānu vienību formēšanu. Tika saformētas 17-18 šādas grupas, katrā no tām 10-40 vīru.

Kureļa grupas skaitliskais sastāvs, piesakoties bēgļiem, aizsargiem un atstāto apriņķu policistiem, sāka strauji pieaugt, un tās skaits sasniedza aptuveni 3000 vīru. Grupa ieguva arī piecus kravas un četrus vieglos automobiļus, kā arī trīs motociklus.

Oktobrī izvirzījās jautājums par karavīriem, kas bija atstājuši savas vienības un vēlējās pievienoties Kureļa grupai. Tika pieprasīts 212. izlūkošanas vienības komandiera leitnanta Haselmana viedoklis, kurš partizānu grupu formēšanai atļāva piesaistīt arī karavīrus, kuru vienības vairs nebija Latvijā. Ievērojot Haselmana dotos norādījumus, dezertējušie leģionāri turpmāk tika nosūtīti uz 19. divīziju, izsniedzot tiem attiecīgus pavaddokumentus ceļam. Tiesa gan, lielākā daļa šo leģionāru nenonāca norīkojuma vietā un, visticamāk, tika represēti. Kad ziņas par leģionāru nosūtīšanu uz 19. divīziju plaši izplatījās, dezertieri sāka pieteikties leitnanta Rubeņa vienībā.

Novembrī Rubeņa rota tikka pārveidota par Kureļa grupas 2. bataljonu, kas sastāvēja no divām smagajām rotām, vienas ložmetēju rotas, vienas strēlnieku rotas, ambulances, saimniecības vada un mīnmetēju vada — kopā aptuveni 450 vīru. Rubeņa bataljons bija izvietojies nepilnu 3 km rādiusā Ugāles pagasta Ilziķos, Trebiņos un Vanagos. Tika izbūvēti bunkuri un aizsardzības līnijas.

Savukārt, Kureļa grupa, lai nedotu vāciešiem iemeslu grupas izformēšanai, savas aizsardzības nodrošināšanai nedarīja tikpat kā neko. Bezdarbība grupā izraisīja nopietnas disciplīnas problēmas.

Oktobra beigās Kureļa grupas štābs pārgāja uz Annahites stikla fabrikas telpām Puzes pagasta Stiklos, 12 km no Usmas dzelzceļa stacijas.

30. oktobrī Kurelis saņēma uzaicinājumu ierasties Talsos pie SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna uz pārrunām. 2. novembrī pulksten 15:00 Talsos sākās apspriede, kurā piedalījās Jekelns, viņa štāba priekšnieks SS obergrupenfīrers Jungklaus (Jungklau) un Ostlandes SD komandieris SS oberfīrers Fuhss, ģenerālis Kurelis un kapteinis Upelnieks. Pēc apspriedes Jekelns izdeva rakstisku pavēli, kurā uzdeva:

1. ģenerāļa Kureļa grupai, sākot ar 3. novembri, pāriet Jekelna tiešā padotībā un cieši sadarboties ar SD priekšnieku;
2. noorganizēt un apmācīt sevišķi izmeklētus cilvēkus darbībai ienaidnieka aizmugurē un iesaistīties bandu apkarošanā, aizliedzot grupā uzņemt dezertierus;
3. visdrīzākā laikā iesniegt pilnas ziņas par grupas sastāvu (tai skaitā vārdisku sarakstu) un apbruņojumu.

Jekelns arī uzaicināja Kureli publicēt uzsaukumu dezertieriem pieteikties attiecīgajās iestādēs, piesolot pēc kara Latvijas valsts atjaunošanu. Uz Kureļa norādījumu, ka viņš šādu uzsaukumu varētu parakstīt pēc tam, kad Jekelns solījumu par Latvijas valsts atjaunošanu būtu publicējis, Jekelns neatbildēja.

Atkārtotas apspriedes notika 5. novembrī Kureļa štābā un 8. novembrī Talsos.

5. novembrī Upelnieks iesniedza informāciju par grupas slēgto vienību sastāvu (500 personām), apzināti neminot pārējos grupai pievienojušos vīrus.

Pēdējā sanāksmē Kureļa grupu pārstāvēja kapteinis Upelnieks, bet vācu pusi Fuhss, bet vēlāk arī Jekelna štāba priekšnieks Jungklaus. Atkārtoti tika pārrunāts dezertieru jautājums. Upelnieks norādīja uz nepieciešamību proklamēt Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, kas dotu iespēju mobilizēt latviešu spēkus 50 000 vīru sastāvā. Fuhss atbildējis, ka jau pastāvot Vācijas valdības pozitīvs lēmums par Latvijas valsts atjaunošanu, taču to nevarot izsludināt, jo to iztulkotu kā Vācijas vājumu. Fuhss apsolīja izklāstīt Upelnieka priekšlikumu SS vadītājam Heinriham Himleram, jo tuvākajās dienās viņš izlidošot uz Berlīni.

9. novembra rītā par notikušo sarunu kapteinis Upelnieks informēja Kureļa grupas štāba apspriedē. Tika nolemts neiesaistīties incidentos ar vāciešiem, un grupas vadībai likās, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Taču jau 10. novembrī vācieši sāka izlūkošanu un savu spēku savilkšanu ap Kureļa grupas vienību novietnēm.

Atbruņošanas akcija

14. novembrī vācu spēki uzsāka Kureļa grupas atbruņošanas akciju. Pulksten 8:00 Kureļa štābā ieradās Jungkalus un nodeva Ziemeļu frontes virspavēlnieka pavēli, kurā bija teikts, ka nav atzīstams par iespējamu, ka frontes aizmugurē bez armijas vienībām atrodas vēl citas speciālas daļas, un tāpēc viņš ir spiests likvidēt Kureļa vienību, paredzot šādu rīcību attiecībā pret tās personālsastāvu:

1. ar dezertieriem rīkoties pēc noteikumiem;
2. aizsargus un policistus nosūtīt uz leģionu;
3. karaklausībai nepakļautos vietējos iedzīvotājus atbrīvot, bet pārējos iesaistīt darbos.

Nolasījis pavēli, Jungklaus jautāja, vai Kurelis tai piekrītot, uz ko Kurelis atbildēja apstiprinoši, bet izteica iebildumus dezertieru jautājumā.

Sarunas laikā izraisījās īsa apšaude, kuras rezultātā tika ievainoti 3 kurelieši un nogalinātas divas civilistes.

Pēc sarunas Jungklaus paziņoja, ka visi virsnieki ir arestēti, bet Kurelis esot brīvs un varot doties pie savas ģimenes.

Tajā laikā bija ieradies pats Jekelns. Visas rotas pēc atbruņošanas (30 vīri no Kureļa grupas nepakļāvās virsnieku aicinājumam un ieročus nenolika) tika nostādītas pagalma vidū. Jekelns atbruņotajiem noturēja īsu uzrunu, kurā paziņoja, ka visus virsniekus iznīcināšot, bet pret pārējiem izturēšoties kā pret karagūstekņiem.

Pēc četrām dienām Kureli izsauca uz Talsiem, kur viņu atbruņoja un atsavināja dokumentus. Pēc tam Jekelns Kurelim paziņoja, ka viņš tiks nosūtīts uz Dancigu ģenerāļa Bangerska rīcībā. 20. novembra vakarā Kurelis ar kuģi devās uz Vāciju.

14. novembrī arestētie Kureļa grupas virsnieki — kapteinis Upelnieks, pulkvedis Liepiņš, pulkvežleitnants Graudiņš, kapteinis Mucenieks, virsleitnanti Gregors, Rasa un Prikulis, leitnants Ankravs, kā arī darbvedis Valters un grupas saimniecības priekšnieks Pāvulāns tika aizvesti uz Talsiem, bet no turienes pēc nopratināšanas viņus 19. novembrī pārveda uz Liepāju. Tajā pašā dienā notika vācu kara tiesas, kurā arestētajiem inkriminēja sakaru uzturēšanu ar angļiem un sacelšanās gatavošanu. Visiem apsūdzētajiem piesprieda nāves sodu. Pēc kara tiesas sprieduma pulkvedi Pēteri Liepiņu, kapteini Kristapu Upelnieku, kapteini Jūliju Mucenieku, virsleitnantus Jāni Gregoru, Rasu, Prikuli un Filipsonu (no Rubeņa bataljona), kā arī darbvedi Valteru 19./20. novembra naktī nošāva. Pulkvežleitnantu Graudiņu, leitnantu Ankravu un Pāvulānu apžēloja un nosūtīja uz Štuthovas koncentrācijas nometni.

Ziņa par Kureļa grupas virsnieku nošaušanu, pateicoties LCP, sasniedza arī ārvalstis. Laikrakstā The Times par to bija publicēta tā Stokholmas speciālkorespondenta ziņa.

Saskaņā ar Latviešu leģiona ģenerālinspektora R. Bangerska 1944. gada 22. novembra rakstu SS galvenās pārvaldes priekšniekam Bergeram, kas sastādīts, atsaucoties uz Jekelna rakstu Štuthofas koncentrācijas nometnes pārvaldei, 454 Kureļa grupas vīri tika nosūtīti uz Štuthovas nometni (daļa kureliešu bija izmukuši no Talsu cietuma). Jekelns norādījis, ka 356 no apcietināmajiem kā dezertieri kādu laiku paturami koncentrācijas nometnē, bet atlikušie 98, kas piederējuši policijas vienībām un gaisa izpalīgiem, nosūtāmi uz Konicu Latviešu leģiona 15. divīzijas papildināšanai. Bangerskis, atsaucoties uz apstākli, ka Kureļa grupa izveidota pēc vācu ierosmes, lūdza atbrīvot arī minētos 356 vīrus. SS un policijas vadītājs SS grupenfīrers Kacmans komisijai, kas sastāvēja no trim SS tiesnešiem un diviem leģiona ģenerālinspektora nozīmētiem Latviešu leģiona tiesnešiem (leģiona sevišķās karatiesas priekšsēdētājs standartenfīrers Jānis Palkavnieks un oberšturmbanfīrers Gailītis), uzdeva veikt pārbaudi. Komisija darbojās Štuthofā no 1944. gada 27. līdz 30. novembrim un atzina, ka uz leģionu nosūtāmi 244, uz darba vienībām — 87, bet paturami koncentrācijas nometnēs 34 vīri. Vairums no tiem, kurus neatbrīvoja, vēlāk gāja bojā koncentrācijas nometnēs.

Dokumentos ir minēts, ka uz Štuthofu ir nosūtīta vēl otra kureliešu grupa 298 cilvēku sastāvā, no kuriem 270 vēlāk nosūtīti uz leģionu, bet pārējie 28 uz bēgļu nometni.

Rubeņa bataljona pretošanās

Pretstatā Kureļa grupas galvenajiem spēkiem, Rubeņa bataljons atteicās nolikt ieročus un nolēma izrādīt pretestību vāciešiem. Rubeņa vienības štāba izvietojumā Ugāles pagasta Ilziķos 14. novembrī ieradās kāds vācu kapteinis ar tādiem pašiem noteikumiem. Leitnants Rubenis lūdza 24 stundas laika rīkojuma izpildīšanai. Rubeņa bataljona štābu bija ielenkuši aptuveni 70 SS un SD vīri, jo, acīmredzot, vācieši nezināja, ka grupas sastāvs sasniedzis jau 450 vīru, kuriem vēl bija pieskaitāmi simpatizētāji tuvākajā apkārtnē. Uzzinot par vienības štāba aplenkumu, citas bataljona vienības, savukārt, ielenca vāciešus. Vācieši bez cīņas atkāpās, ticis nošauts tikai viens vācu virsnieks, kurš esot mēģinājis izrādīt pretestību.

Pulksten 18 Rubenis ar vienības komandieriem nolēma atiet uz drošākām pozīcijām un vienība līdz ar vezumiem (kopā aptuveni 650 vīri) devās gar Usmas ezera krastu dienvidu virzienā.

Vācu aviācija kolonnu atklāja 16. novembra rītā. Starp Rendu un Mežzīlēm pie Pērkoņiem bataljons aizturēja vācu žandarmērijas kapteini, kas Rubenim apliecināja, ka Kuldīgas apriņķī, atšķirībā no Talsu apriņķa vācieši grupu nevajāšot.

17. novembrī kāds vācu pulkvedis izkārtoja Rubenim un virsnieka vietniekam Šulcam tikšanos ar Jekelnu, kura štābs tai laikā bija Lejasmeķos. Jekelns pieprasīja tūlītēju padošanos, pretējā gadījumā solot bataljona iznīcināšanu. Bataljons jau bija ielenkts no trim pusēm.

Pēc atgriešanās nometnē Rubenis vienībai uzdeva izšķirties par padošanos vai pretošanās turpināšanu. Bataljona karavīri vienprātīgi nolēma cīnīties. Bataljons bija izvietots trijstūrī Pērkoņi-Mežzīles-Slujas ezers netālu no Lielrendas.

Pirmā kauja ar vāciešiem notika 18. novembrī. Pretuzbrukumā Rubeņa vīriem izdevās ieņemt vācu štābu un atņemt vāciešiem divus mīnmetējus, divus ložmetējus, lauka virtuvi un lielu daudzumu citu kara materiālu. Abās pusēs bija kritušie un ievainotie. Smagi ievainots tika arī bataljona komandieris leitnants Rubenis, kurš no ievainojumiem vēlāk mira. Pēc leitnanta Rubeņa nāves vienības komandēšanu uzņēmās virsnieka vietnieks Druviņš, kurš 19. novembrī tos, kas vēlējās, atlaida mājās. Pārējie nolēma turpināt cīņu. 20. novembrī bataljons atkāpās uz Dižķīru mājām netālu no Abavas ietekas Ventā, kur bez starpgadījumiem uzturējās līdz 5. decembrim. 50 rubenieši izsita kādu vācu vienību no Cirkales mājām.

Kauju starplaikā Rubeņa bataljonam savu palīdzību un sadarbību piedāvāja "Sarkanās bultas" partizāni, taču bataljona vadība šo piedāvājumu noraidīja.

4. decembrī sākās Rubeņa bataljona jauno pozīciju ielenkšana. Uzbrukumu uzsāka 5. decembrī. Vācieši uzbrukumā iesaistīja 200 SS vīrus un 70 latviešu būvbataljona karavīrus B. Jankava vadībā, taču, atklājuši, ka viņiem jācīnās pret kureliešiem, būvbataljona vīri no tālākas cīņas atteicās. 7. decembrī vācieši kaujās iesaistīja kādu vācu kājnieku bataljonu.

Pie Vēveriem rubeniešiem izdevās ievilināt vāciešus slazdā. Vācu pusē krita majors Helds un Salaspils darba nometnes komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze, kā arī 11 citi vīri. Rubeņa bataljons zaudēja virsnieka vietnieku Šulcu, smagi tika ievainots bataljona komandieris Druviņš.

8. decembrī notika bataljona pēdējā sadursme ar vāciešiem, kad bataljona atliekām ar lieliem zaudējumiem izdevās izlauzties no ielenkuma. Ielenkuma pārraušanā rubeniešiem atbalstu sniedza "Sarkanās bultas" partizāni, dodot triecienu vācu vienībām no aizmugures. Pēc tam pēdējais bataljona komandieris Briedis vienību izformēja, atļaujot vīriem izklīst.

Saskaņā ar Jekelna 1944. gada 21. novembra pārskatam pievienoto pielikumu par cīņām ar kureliešiem un Rubeņa bataljonu, akcijā kopumā tika sagūstīti 1360 latviešu karavīri, bet 24 krituši. Vācieši ieguvuši 770 šautenes, 41 mašīnpistoli, 18 pistoles, 5 tanku dūres, 3 vieglos un 3 vidējos mīnmetējus, 35 vieglos un 15 smagos ložmetējus un 2 tonnas munīcijas. Vācu puse akcijā zaudējusi 4 kritušos un 7 ievainotos (ziņojumā nav uzrādīti daudz lielākie SS un SD spēku zaudējumi).

Savukārt, 9. decembrī vācu 16. armijas štābs ziņoja, ka partizāni zaudējuši 161 kritušo, bet vācieši — 18 (arī šajā gadījumā vācu zaudējumu skaitā neietilpa SS un SD kritušie).

70 līdz 90 Rubeņa bataljona vīru vēlāk pievienojās "Sarkanajai bultai". 1945. gada janvārī neatkarīgi darbojās vēl aptuveni 50 kureliešu, kuri atradās apvidū starp Saldu un Skrundu. Cirkales rajonā kā slēgta vienība darbojās Rubeņa bataljona 4. vads.

Informācijas avoti

• Kureļa grupa, Historia.lv
• http://www.old.historia.lv Arhivēts 2019. gada 26. martā, Wayback Machine vietnē.
• Neatkarīgā Latvija, Latvijas tautas stāvoklis un tuvākie uzdevumi Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.. 1944. maijs.
• Liesma OSE, Ģenerāļa Kureļa mantojums. Chicago. River Forest. 2005. gada 29. aprīlis.
• Ēriks Jēkabsons. Kureliešu traģiskie likteņi. // "Latviešu Strēlnieks" № 1/1992, 10.–12. lpp.
• Uldis Neiburgs, Ja mums arī būs jāmirst, Latvija tomēr dzīvos! Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Ģenerāļa Kureļa grupas virsnieku privātās vēstules 1944. - 1946. g.
• Kas bija kurelieši?
• Kureliešu komandieris
• Nošautā virsnieka dienasgrāmata
• Latviešu leģiona garīgi ētiskā nozīme Latvijas vēsturē

Literatūra

• Haralds Biezais. «Kurelieši». Itaka. Mežābele. 1991.
• Kurts Grīnups.  «Cauri komunistu ellei». Latvija. 2005. ISBN 9984197670
• Leonīds Siliņš. «Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942-1945». Fonds Latvijas Vēsture. Riga. 2003. ISBN 9984643468
• «Virzība uz demokrātisko Eiropu 2. pasaules kara laikā. Latvijas Centrālā padome un "kurelieši"». LU Akadēmiskais apgāds, Rīga 2010. ISBN 9984452352