Leonīds Siliņš (1916—2005) bija latviešu skolotājs un nacionālās pretestības kustības dalībnieks. Latvijas Centrālās padomes (LCP) ārzemju delegācijas sekretārs, kas 1944. un 1945. gadā organizēja bēgļu laivas uz Zviedriju.

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1916. gada 12. maijā Ņižņijnovgorodā latviešu Pirmā pasaules kara bēgļu ģimenē. No 1938. līdz 1941. gadam strādāja LETA un studēja ģermāņu filoloģiju Latvijas Universitātē, 1943. gadā beidza studijas. 1944. gada 26. februārī par LCP priekšsēdētājs Konstantīns Čakste Leonīdu Siliņu iecēla par LCP ārzemju delegācijas sekretāru. 1944. gadā viņš nogādāja Zviedrijā mikrofilmu ar 188 personu parakstīto 1944. gada 17. marta LCP memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Pēc kara beigām bija ASV informācijas biroja Zviedrijā (USIS) darbinieks, līdz 1980. gadam viņš strādāja par svešvalodu skolotāju Stokholmas ģimnāzijās. Kopā ar vēsturnieku, Sanhosē universitātes profesoru Edgaru Andersonu (1920–1989) sakārtoja un izdeva atmiņu krājumu par LCP, kas saturēja pirmreizēju dokumentu apcerējumus. Lasīja lekciju ciklus trimdas latviešiem ASV un Austrālijā. Siliņš bija akadēmiskās vienības Austrums vecbiedrs.

Miris 2005. gada 31. martā.[1]

DarbiLabot

  • Edgars Andersons, Leonīds Siliņš. Latvijas Centrālā Padome - LCP. LCP: 2000. - 496 lpp.
  • Edgars Andersons, Leonīds Siliņš. Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1941–1945. Latvijas Universitāte: 2002. - 527 lpp.
  • Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942–1945. Rīga, 2003
  • Baltijas jūra: ceļš uz brīvību, 1943–1945. Stokholma, 2005 (zviedriski)

ApbalvojumiLabot

Atsauces un piezīmesLabot

  1. Latvijai un demokrātijai veltīts mūžs Jānis Stradiņš, vestnesis.lv 05.04.2005., Nr. 53 (3211)