Roberts Rubenis
Roberts Rubenis (1917–1944) bija Latvijas Bruņoto spēku leitnants, latviešu leģionārs un Kureļa grupas bataljona komandieris.[1][2] Kritis kaujā ar vāciešiem.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1917. gada 9. septembrī Krustpils pagastā. 1937. gadā beidza mācības Malnavas lauksaimniecības vidusskolā un no 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā, sākotnēji 7. Siguldas kājnieku pulkā, vēlāk — auto tanku pulkā, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi.[3] 1943. gada 15. maijā Roberts Rubenis apprecējās ar Ainu Jaunzemi.
1944. gada 13. martā Rubeni iesauca latviešu leģionā un viņš nonāca 15. latviešu SS grenadieru apmācību un papildinājumu brigādes 1. štāba rotā. Iespējams, ka Bredova kaujas grupas sastāvā viņš piedalījās 1944. gada 27. – 28. jūlija cīņās Jelgavas apkārtnē[4] un pēc šīm kaujām atkāpās Skrīveru virzienā, kur bija sākusies ģenerāļa Kureļa grupas darbība.[5][6]
Darbība Kureļa grupā
labot šo sadaļuLeitnantam Rubenim uzticēja veidot rotu Bebru pagastā. 1944. gada 19. septembrī, Kureļa grupai pārvietojoties uz Kurzemi, Rubenis kopā ar savu vienību atkāpās uz Ropažiem, bet jau 22. septembrī turpināja ceļu uz Kurzemi.
1944. gada oktobrī Rubeņa 200 vīru vienība novietojās Ventspils apriņķa Ugāles pagasta „Ilziķos”. Uzzinājis par kureliešu atbruņošanu, leitnants Rubenis pavēlēja bataljonam doties pārgājienā. Pusnaktī tas gar Usmas ezera austrumu malu devās Rendas virzienā un 16. novembrī Abavas krastā pie Pērkoņu mājām bataljons sadūrās ar vācu automašīnām. Nākamajā dienā Rubenis ieradās SS obergrupenfīrera Jekelna komandpunktā, kur atteicās padoties.
Novembrī rotu pārveidoja par Kureļa grupas 2. bataljonu — kopā aptuveni 450 vīru, kurš bija izvietojies Ugāles pagasta Ilziķos, Trebiņos un Vanagos. 1944. gada 18. novembrī bataljons atsita vāciešu uzbrukumu. Nākamajā dienā bataljons uzbruka SS obergrupenfīrera Jekelna štābam un nāvīgi ievainoto Robertu Rubeni aizveda uz Novadnieku mežsarga mājām. Paslēptas salmu vezumā, leitnanta Rubeņa mirstīgās atliekas nogādāja Ilziķu mājās un apbedīja.[7]
Pēdējās bataljona cīņas noritēja 9. decembrī pie Vēveru mājām. Dzīvi palikušie rubenieši atkāpjoties pārgāja Vēlogu dambi un izklīda. Starp vāciešiem bija krituši bataljona komandieris Helds un Salaspils nometnes bijušais komandants, SS oberšturmfīrers Kurts Krauze.[8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Roberts Rubenis — Nekropole
- ↑ Latvijas Centrālajai Padomei - 70 Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. — muzeji.lv
- ↑ «attēli». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. janvārī. Skatīts: 2013. gada 3. novembrī.
- ↑ Uldis Neiburgs Uzticīgs latvietis[novecojusi saite] — Latvijas Avīze 19.12.2005.
- ↑ Kureļa grupa — historia.lv
- ↑ Haralds Biezais „Kurelieši - Nacionālās pretestības liecinieki”. — Mežābele, Itaka 1991. (202 lpp.)
- ↑ Uldis Neiburgs Mums zeme viena, liktenis viens![novecojusi saite] — Mājas Viesis 17.11.2014.
- ↑ U. Šulcs Kureļa grupa 2001.g.
Literatūra
labot šo sadaļu- Jānis Ūdris „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts”. — Zvaigzne, Rīga 2016.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Indulis Burka Lepns par savu vecvectēvu[novecojusi saite] — Staburags 10.11.2009.
- Rubeņa bataljona muzejs