Kubaņas kazaki ir Krievijas Impērijas Ziemeļkaukāza kazaku kārtas daļa, kā arī tauta,[1] kas apdzīvo mūsdienu Krasnodaras novadu, Stavropoles novada rietumu daļu, Rostovas apgabala dienvidus.

Kubaņas kazaki
Kubaņas kazaku karogs
Kubaņas kazakiKubaņas kazaki Krievijas Impērijas armijas formas tērpā (pirms 1881. gada)
Valodas
krievu, ukraiņu
Reliģijas
galvenokārt pareizticība
Radnieciskas etniskas grupas
krievi, ukraiņi

Lai gan mūsdienās kazaki gandrīz visi runā krieviski, ikdienā daži no viņiem lieto ukraiņu valodas dialektus (īpaši laukos). Saskaņā ar dažiem datiem vēl 19. gadsimtā kazaki pārsvarā bija divvalodīgi. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 20. gadsimta 30. gados absolūtais vairākums Kubaņas kazaku uzskatīja ukraiņu valodu par savu dzimto valodu un pat identificēja sevi kā ukraiņus.[2]

 
19. gadsimta beigas

Kopš viduslaikiem Kubaņa ir piederējusi Čerkesijai, Nogaju ordai un Krimas hanistei. 1783. gadā pēc Krimas hanistes likvidēšanas Kubaņa tika pievienota Krievijas Impērijai. Teritorija bija jāapsargā, tāpēc pēc Zaporižjas Sečas likvidēšanas cariskā valdība izveidoja Melnās jūras kazaku armiju, kas vēlāk apdzīvoja šo zemi.

1918. gada 28. janvārī Kubaņas Rada pasludināja neatkarīgu Kubaņas Tautas Republiku ar galvaspilsētu Jekaterinodaru.[3] 1920. gada 3. martā Sarkanā armija uzsāka Kubaņas—Novorosijskas operāciju. Brīvprātīgo korpuss, Donas un Kubaņas armijas sāka atkāpšanos. 17. martā Sarkanā armija ienāca Jekaterinodarā, Kubaņas armija tika iespiesta pie Gruzijas robežas un maijā sākumā kapitulēja, bet Kubaņas Tautas Republika tika likvidēta.

Otrā pasaules kara laikā daudzi kazaki cīnījās arī nacistiskās Vācijas un Japānas Impērijas armijas pusē.[4]

2009. gadā Kubaņā par kazakiem sevi uzskatīja 130 000 cilvēku.[5] 2014. gadā Kubaņas kazaku skaits sasniedza 146 000 un veidoja gandrīz trešdaļu no visiem Krievijas kazakiem.