Donas armija
Donas armija (krievu: Донская армия) bija īslaicīgi pastāvējušās Donas Republikas (oficiālā nosaukumā Vislielā Donas karapulka, krievu: Всевеликое войско Донское) militārie spēki un daļa no Baltās kustības Krievijas pilsoņu karā. Tā karoja no 1918. līdz 1920. gadam Donas nogabalā, un tās centrs bija Novočerkaskas pilsētā.
 | |
| Valsts | Donas republika, Dienvidu Krievija |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1918. gada 3. aprīlis – 1920. gada 24. marts |
| Pakļautība | Donas Republika |
| Daļa no | No 1919. gada 8. janvāra - Dienvidu Krievijas bruņotie spēki |
| Karaspēka veids | Sauszemes, gaisa un jūras spēki |
| Karavīru skaits | No 17 000 līdz 57 000 |
| Militārās operācijas | Krievijas pilsoņu karš |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Ivans Poļakovs Pjotrs Popovs Svjatoslavs Deņisovs Vladimirs Sidorins |
Vēsture
labot šo sadaļu
Priekšvēsture
labot šo sadaļuPēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā Donā izcēlās konflikts starp "sarkanajiem" boļševikiem un "baltajiem" Donas kazakiem.
Novočerkaskā kazaku sapulce Krug ("Aplis") ievēlēja Alekseju Kaļedinu par pirmo neatkarīgo atamanu kopš Pētera Pirmā laikiem. Viņi atteicās atzīt boļševiku valdību un pasludināja sevi par Krievijas aizstāvjiem.
2. decembrī (pēc vecā stila kalendāra) Kaļedina kazaki ieņēma Rostovu pie Donas, padzenot boļševiku varas iestādes un izveidojot valdību Mitrofana Bogajevska vadībā. Vienlaikus Rostovā un Novočerkaskā veidojās Brīvprātīgo armijas kodols.[1] Attiecības starp abām nelielajām armijām bija sliktas, lai gan Kaļedins mēģināja tās uzlabot. Vienkāršie kazaki un rūpnīcu strādnieki tolaik vairākumā bija noskaņoti pret baltajiem, daudzi kazaku līderi meklēja kompromisu ar sarkanajiem.[1]
Boļševiku pretestībai, kuras centrs bija Kamenskas staņica, pievienojās valdības atsūtītie spēki.
Kaļedins, juzdamies bezspēcīgs turēties pretī boļševikiem, 1918. gada 29. janvārī nošāvās. Viņu aizstāja ģenerālmajors Anatolijs Nazarovs. Nazarovs lūdza palīdzību no Brīvprātīgo armijas, taču viņam to atteica. Viņa atkāpšanos noraidīja krugs, kurš uzstāja, lai viņš pilda savu "īstā Klusās Donas dēla" pienākumu. Viņš nolēma izbeigt pilsoņu karu, kapitulējot boļševikiem un tikās ar sarkano pārstāvi Sabļinu. Sabļins atteicās atzīt atamana autoritāti un paziņoja, ka kazaki ir jāiznīcina. 1918. gada februāra vakarā Sarkanās armijas vienība leitnanta Golubova vadībā izjauca kruga sapulci, arestējot Nazarovu un priekšsēdētāju Vološinovu. Viņi tika nošauti bez tiesas 3. martā. Donas apkaimē tika uzsākta sarkanā terora politika.
Armijas izveide
labot šo sadaļuVairākas staņicas organizēti sacēlās pret boļševikiem un 1918. gada aprīlī "Stepes marša" laikā izveidoja jaunu Donas armiju. Daudzi Donas kazaki piedalījās arī Korņilova "Ledus maršā" uz Jekaterinodaru no 1918. gada februāra līdz maijam.
1918. gada 12. maijā, faktiski sabrūkot boļševiku Donas Padomju Republikai, īpašais krugs jeb Donas glābšanas krugs pasludināja veco tiesību un formas tērpu atjaunošanu un pieteica karu boļševikiem. Par jauno atamanu tika ievēlēts talantīgs karavīrs un rakstnieks Pjotrs Krasnovs.[2] Armija tolaik sastāvēja no 14 vienībām[3] un ap 20 000 karavīriem. Krasnovs orientējās uz sadarbību ar Vāciju,[4] atšķirībā no Antona Deņikina, kurš bija saistīts ar Antantes valstīm.[2]
1918. gada vasarā un rudenī Baltās Donas armija kontrolēja Donas teritoriju, pārtrauca Sarkanās armijas sakarus starp Maskavu un Kaukāzu, tādējādi ļaujot Baltajai brīvprātīgo armijai sakaut Ziemeļkaukāza Sarkano armiju, un apdraudot Sarkanās armijas pozīcijas pie Caricinas un Voroņežas, kā arī Rostovas pie Donas. Papildus Donas armijai ar ap 45 000 vīru tika izveidota ap 20 000 kareivju liela Jaunā armija no jauna vecuma iesauktajiem.[4]
Liela daļa Augšdonas apgabala 1918. gadā pārgāja boļševiku kontrolē, bet sarkanā terora rezultātā 1919. gadā tur notika Vešenskas sacelšanās. Galvenie tās līderi bija Pāvels Kudinovs un Harlampijs Jermakovs. Viņi apvienoja spēkus ar Donas armiju ar centru Novočerkaskā, kuru komandēja atamans Afrikāns Bogajevskis, atsviežot boļševikus.[4] Šie notikumi veido nozīmīgu daļu Mihaila Šolohova romānā "Klusā Dona". Kudinovs un Jermakovs, kas parādās romānā, plašākā sabiedrībā ilgu laiku tika uzskatīti par rakstnieka izdomātiem.
1918.—1919. gada ziemā sarkanā Dienvidu fronte, tai skaitā tās Koževņikova grupa, 8., 9. un 10. armija, veica pretuzbrukumu Donas armijai un atguva kontroli pār apgabalu uz ziemeļaustrumiem no Doņecas un Maničas upēm. Donas armija bieži bija sašķelta un nomocīta ar neizlēmību, daudzi kazaki nevēlējās cīnīties ārpus savas teritorijas. Vācija bija sakauta karā un vairs nespēja atbalstīt Krasnovu, kuram nācās meklēt kompromisu ar Deņikinu.[4]
Dienvidu Krievijas armijas sastāvā
labot šo sadaļu1919. gada 8. janvārī tika izveidoti Dienvidkrievijas bruņotie spēki, un Donas armija atzina sevi par to komandiera Antona Deņikina padotajiem.
Smagajās kaujās 1919. gada rudenī un ziemā Donas armija cieta ievērojamus zaudējumus. Līdz 1920. gada janvārim un februārim tā tika sakauta Ziemeļkaukāzā. Tās paliekas martā un aprīlī padevās Sarkanajai armijai un daļēji tika iekļautas tās sastāvā.
1920. gada 24. martā atlikušās Donas armijas vienības tika nogādātas no Novorosijskas uz Krimu. Tur tika izveidots Atsevišķais Donas korpuss, un 1. maijā visas Donas vienības tika apvienotas šajā korpusā.[5]
Komandieri
labot šo sadaļu
- Ģenerālmajors Ivans Poļakovs (1918. gada 3.—12. aprīlis),
- Ģenerālmajors Pjotrs Popovs (1918. gada 12. aprīlis—5. maijs),
- ģenerālleitnants Svjatoslavs Deņisovs (1918. gada 5. maijs—1919. gada 2. februāris),
- Ģenerālleitnants Vladimirs Sidorins (1919. gada 2. februāris — 1920. gada 14. marts).[4]
Štāba priekšnieki
labot šo sadaļu- pulkvedis Svjatoslavs Deņisovs (1918. gada 3.—12. aprīlis),
- pulkvedis Vladimirs Sidorins (1918. gada 12. aprīlis—5. maijs),
- pulkvedis Ivans Poļakovs (1918. gada 5. maijs—1919. gada 2. februāris),
- ģenerālleitnants Anatolijs Keļčevskis (1919. gada 2. februāris—1920. gada 14. marts),
- Ģenerālmajors Nikolajs Aleksejevs (1920. gada 23. aprīlis — 1920. gada decembris).
Armijas spēks
labot šo sadaļuVadoties no Dobriņina darba Donas kazaku dalība cīņā pret boļševismu:[6]
| Datums | Karavīri | Lauka lielgabali | Ložmetēji |
|---|---|---|---|
| 1918. gada 1. maijs | 17 000 | 21 | 58 |
| 1918. gada 1. jūnijs | 40 000 | 56 | 179 |
| 1918. gada 1. jūlijs | 49 000 | 92 | 272 |
| 1918. gada 15. jūlijs | 39 000 | 93 | 270 |
| 1918. gada 1. augusts | 31 000 | 79 | 267 |
| 1918. gada 20. novembris | 49 500 | 153 | 581 |
| 1919. gada 1. februāris | 38 000 | 168 | 491 |
| 1919. gada 15. februāris | 15 000 | N/A | N/A |
| 1919. gada 21. aprīlis | 15 000 | 108 | 441 |
| 1919. gada 10. maijs | 15 000 | 131 | 531 |
| 1919. gada 16. jūnijs | 40 000 | N/A | N/A |
| 1919. gada 15. jūlijs | 43 000 | 177 | 793 |
| 1919. gada 1. augusts | 30 000 | 161 | 655 |
| 1919. gada 1. septembris | 39 500 | 175 | 724 |
| 1919. gada 1. oktobris | 46 500 | 192 | 939 |
| 1919. gada 15. oktobris | 52 500 | 196 | 765 |
| 1919. gada 1. novembris | 37 000 | 207 | 798 |
| 1919. gada 1. decembris | 22 000 | 143 | 535 |
| 1920. gada 1. janvāris | 39 000 | 200 | 860 |
| 1920. gada 22. janvāris | 39 000 | 243 | 856 |
| 1920. gada 1. februāris | 38 000 | 158 | 687 |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «ВОЕННАЯ ЛИТЕРАТУРА --[ Исследования ]-- Волков С.В. Трагедия русского офицерства». militera.lib.ru. Skatīts: 2022-05-31.
- ↑ 2,0 2,1 Смирнов А. А. Казачьи атаманы. С. 366-370, 376-377. М.: Олма-Пресс, Спб.: Издательский дом «Нева»., 2002.
- ↑ "Документы Штаба войск Усть-Медведицкого района //". Сайт «Архивы России».
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «ДОНСКАЯ АРМИЯ • Большая российская энциклопедия - электронная версия». bigenc.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-05-31. Skatīts: 2022-05-31.
- ↑ «Историк С.В. Волков — Белое движение в России - организационная структура — Сведения на «Добровольческая армия … — Дроздовская дивизия …»». swolkov.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-11-04. Skatīts: 2022-05-31.
- ↑ V. Dobrynin, André Savine Collection (University of North Carolina at Chapel Hill). Borba s bolshevizmom na iugie Rossii : uchastie v borbie donskogo kazachestva, fevral 1917-mart 1920 : ocherk. Praga : Slavianskoe izd-vo, 1921.