Industriālais piemineklis

Industriālie pieminekļi ir ēkas, celtnes, iekārtas, priekšmeti un citi tehniska rakstura objekti, kas atspoguļo ražošanas, amatniecības, transporta, lauksaimniecības attīstību un teritoriju infrastruktūras attīstību, kā arī militāro vēsturi.

Industriālie pieminekļi Latvijā

Latvijā apzīmēto industriālo mantojumu veido 17.—18. gadsimta manufaktūru vietas un ceļi, vēlāko gadsimtu vēsturiskie rūpniecību korpusi un ar tiem saistītā dzīvojamā apbūve, rūpnieciskās ainavas, ražošanas ierīces un izstrādājumi, nocietinājumi, bākas un hidrotehniskās būves, kanāli, sūkņu stacijas un ūdenstorņi, dzirnavas, spēkstacijas, ceļi un to būves, dzelzceļi, kā arī citi transporta līdzekļi un vēsturiski dokumenti par ražošanu un sabiedrisko dzīvi. Īpaši nozīmīgs ir tieši pēdējais aspekts, jo bieži vien aizraujoties ar tehnisko celtņu un ierīču saglabāšanu, tiek aizmirsti attiecīgo vēsturisko liecību radītāji un izmantotāji. Tas skaidrojams ar Latvijas ģeopolitisko situāciju, postošajiem diviem pasaules kariem, ilgstošo okupācijas režīmu un sabiedrības negatīvo attieksmi pret rūpniecisko ražošanu, kā arī vājām kultūras mantojuma saglabāšanas tradīcijām.

Latviešu zemnieciskajā kultūrā ir arī novērojamas tehniskas ievirzes sastāvdaļas — kalves, dzirnavas, rijas un kaltes, darvas dedzinātavas. Mūsu Hanzas pilsētas daudzveidīgajā mantojumā modernizācija ienāk no rietumiem — visvairāk no Ziemeļvācijas, daļēji no Skandināvijas, arī no Prūsijas un Polijas, Krievijas. 17. gadsimta manufaktūras un kuģubūves uzplaukums Kurzemes Hercogistē īpaši hercoga Jēkaba Ketlera laikos. Daudzie kari, kas kopš 16. gadsimta postījuši Latviju, ir arī radījuši militārtehnikas liecības — Rīgas, Daugavpils, Daugavgrīvas, Liepājas nocietinājumi ar lielu pat starptautisku vērtību. Taču galvenais rūpnieciskā mantojuma, industriālās iedvesmas avots Latvijā ir rūpnieciskā revolūcija, galvenais tās centrs ir Rīga. 19. gadsimta 50.—60. gados sākās Rīgas modernizācijas, kas arvien pieaugošos tempos turpinājās līdz 1914. gadam. Rīga kļuva par modernu eiropeisku tirdzniecības un rūpniecības pilsētu, visai toreizējai impērijai ļoti nozīmīgu ostas pilsētu.

Noraka Rīgas vaļņus (1857—1863), atklāja pirmo dzelzceļa līniju Rīga — Daugavpils (1861), sāka bruģēt Rīgas ielas, atklāja jaunu ūdensvadu, gāzes apgādi, pie Rīgas Operas teātra 1887. gadā sāka darboties pirmā Rīgas elektrocentrāle pilsētas apgādei ar elektrību.

Pirmais pasaules karš, ražotņu evakuācija no Rīgas pa daļai neatgriezeniski iedragāja rūpniecisko mantojumu. Latvijas pirmās neatkarības laikā izveidojās arī jaunas ražošanas nozares — radio, telefons, slavenā VEV rūpnīca ar tās jaunceltnēm. Šajā laikā tapis savs mazai valstij raksturīgs industriāls mantojums (Ķeguma spēkstacija u.c.). Padomju Savienībā sākās jauns industrializācijas vilnis ar plašiem zinātniskiem pētījumiem. Lielākoties šai laikā tika celtas maz pievilcīgas tipveida ražošanas ēkas. Taču arī no šā laika ir saglabājušās savdabīgas zinātnes un tehnikas mantojuma arhitektoniskas liecības — Spilves lidostas ēka, 1958. gadā celtā Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne.

Industriālo pieminekļu veidi un to piemēri

Līgatnes papīrfabrika 20. gadsimta sākumā.

Strenču slimnīcas dūmenis — ūdenstornis (1907).

Manufaktūru vietas un rūpnieciskās ražotnes

Līgatnes papīrfabrika un strādnieku ciems. Fabrika tika būvēta vienotā kompleksā ar koka konstrukcijas strādnieku dzīvojamām un saimniecības ēkām, kas celtas laikā no 1880. līdz 1900. gadam
Liepājas Karostas darbnīcu komplekss - kompleksā ietilpst pārvaldes ēka remonta un kuģubūves darbnīca, vecā katlumāja, mehāniskā darbnīca, kalšanas darbnīca. Īpaši atzīmējama kuģu remonta halle ar metāla konstrukcijās realizētu stiklotu jumtu. Teritorijā apskatāmi arī sausie doki, kā arī mīnu noliktavu ēkas. Visiespaidīgākais ir 1898. gadā izgatavotā pieres ripa, ļoti lielu diametru detaļu apstrādei.
Vilhelma Ķuzes šokolādes fabrikas pārvaldes ēka (1934)
Franču — krievu gumijas ražošanas sabiedrība "Provodņiks" (19.gs. beigas — 20.gs. sākums) Rīga. Fabrikas ēkas projektēja inženieri B. Vodzinskis un E. fon Trompovskis; raksturīgākā no ēkām ir neilgi pirms pirmā pasaules kara būvētais iespaidīga izmēru četrstāvu ražošanas korpuss.
Ates ūdensdzirnavas: Ūdens un vēja dzirnavas pie Alūksnes (1795). Tā ir vienstāvu apmesta laukakmens mūra ēka līdzās dzirnavu dīķis un hidrotehniskās būves, celtas kā Ottes muižas dzirnavas. Līdzās graudu malšanai dzirnavās veikta arī vilnas apstrāde.
Īvandes ūdensdzirnavas (1842) Īvandes pagastā ir divstāvu ēka ar ķieģeļu mūra cokolstāvu, koka konstrukcijas otro stāvu, līdzās hidrotehniskās būves; dzirnavās maļ reizi nedēļā.
Otaņķu vējdzirnavas (1885) Otaņķu pagastā. Ar trīs maļamajiem gaņģiem, tās ir vienas no lielākajām šāda veida vējdzirnavām Latvijā.

Elektroenerģētika

Sakarā ar augošo elektrības pieprasījumu kopš 1889. gada sākās vietējo elektrostaciju ierīkošana, laukos tas notika muižu teritorijās, galvenokārt ūdensdzirnavās, bet pilsētās pie lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem.

1901. gadā uzcēla Smiltenes spēkstaciju elektrības ražošanai uz Abula upes.
Rīgas elektrostacija pie toreizējā Vācu teātra (1887), ko uzcēla teātra ēkas un Rīgas centrālās daļas apgādei ar elektrību.
Ķeguma HES komplekss (1939). Līdz ar HES būvniecību sāka veidoties strādnieku ciemats un uzbūvēta Ķeguma dzelzceļa stacija. Ciemats bija aizsākums Ķeguma pilsētai un uztverams kompleksā ar Ķeguma spēkstaciju, aizsprostu un ūdens krātuvi kā vienota kultūrainava, tāpēc strādnieku ciema apbūve atzīta par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Ceļi un tilti

Lielākā daļa no vēsturiskajiem tiltiem autotransporta satiksmei vairs netiek izmantoti, bieži vien tie pamesti un ieauguši krūmos līdzās jaunajām inženierbūvēm. Tomēr tilti ir tā kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa, kuru iespējams salīdzinoši nelieliem līdzekļiem savest kārtībā.

Kuldīgas tilts pār Ventu (1874) ir 164 m garš septiņu laidumu ķieģeļu mūra loka tilts uz laukakmens balstiem ir lielākais un greznākais no Latvijas mūra tiltiem.
Liepājas Kalpaka tilts ir izgriežamais zemesceļa dzelzs tilts pār Karostas kanālu (1904); tilts tika būvēts kā Aleksandra III karaostas kompleksa sastāvdaļa. Projektēšanu un būvdarbus veica Sanktpēterburgas metāla fabrikas kompānija. Latvijā vienīgais izgriežamais tilts, kas tiek ekspluatēts.
Strenču betona tilts pār Gauju (1909), autors A.Verners, viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem Baltijas valstīs.
Kājnieku tilts pār pilsētas kanālu pie Bastejkalna (1892) Rīgas Kanālmalas apstādījumos, pie vienlaiduma vieglas konstrukcijas ķieģeļu mūra loka tilts ar dekoratīviem čugunā lietiem gaismas ķermeņiem, kas būvēts pēc inženiera Ādolfa Agtes projekta.

Dzelzceļi

Gulbenes — Alūksnes šaursliežu dzelzceļš (1903) 33 km garumā ir pēdējais vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļš Latvijā. Kopš 1998. gada dzelzceļa komplekss ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.

Bākas loču torņi un hidrotehniskās būves

Gaujas — Daugavas kanāls (1903), Ādažu pagasts. Kanāls būvēts koku pludināšanai no Gaujas uz Rīgu. Mūsdienās kanāls savu sākotnējo nozīmi ir zaudējis, taču daļa no tā vēl joprojām tiek izmantota kuģīšu satiksmei, kanāls ir vienīgā šāda hidrotehniskā būve Latvijā.
Liepājas bāka (1868). Tas ir vienīgais čuguna segmentu konstrukcijas bākas tornis Latvijā. Bākas apbūves kompleksā ietilpst uzrauga dzīvojamā māja un mašīnmāja, kuras apvienotas zem viena jumta.

Pilsētu saimniecība

Strenču slimnīcas dūmenis — ūdenstornis (1907). Iekļauts psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorijā, tornis būvēts kā slimnīcas sastāvdaļa, laikā no 1904. līdz 1906. gadam. Projekta autors ir arhitekts A.Reinbergs. Dekoratīvā ķieģeļu mūra ūdens rezervuāra telpa piebūvēta pie 35m augstā katlumājas skursteņa. Vienīgais Latvijā dūmenis-ūdenstornis.
Rīgas Ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā (1911). Sarkano ķieģeļu divkorpusa ēka būvēta pēc R. Šmēlinga projekta. Ēku vainago šļūteņu žāvēšanai paredzētais tornis ar barokāli stilizētu smaili. Depo rekonstruēts pēc I. Caunītes projekta 1978. gadā, tur atrodas Ugunsdzēsības muzejs.
Rīgas Spilves lidostas pasažieru ēka (1954). Tā ir viena no nedaudzajiem t.s. „Staļina klasicisma” arhitektūras paraugiem Rīgā.

Nocietinājumi

Daugavpils cietokšņa Nikolaja vārti (2014).

Daugavgrīvas cietoksnis, kam pamatā ir Zviedru Vidzemes cietokšņa plānojums.
Daugavpils cietoksnis (1810-1878).
Liepājas nocietinājumi.
Aiviekstes skansts (Pļaviņas).

Ārējās saites

Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Industriālā mantojuma saraksts.