Šis raksts ir par celtni jūras krastā vai jūrā. Par filmu skatīt rakstu Bāka (filma).

Bāka ir celtne, parasti kā tornis, jūras krastā vai jūrā, ko izmanto jūras navigācijā, norādot jūrniekiem viņu atrašanās vietu, iezīmējot kuģu ceļus un brīdinot par potenciālajām briesmām. Navigācijas terminoloģijā par bākām dēvē visas ierīces, kuru izstarotā gaisma ir saskatāma vairāk nekā 10 jūras jūdžu (18,52 km) attālumā, atrodoties vismaz 5 metrus virs jūras līmeņa;[1] cita līdzīga veida struktūras sauc par ugunszīmēm. Vēsturiski tika signalizēts ar gaismas palīdzību, bet mūsdienās izmanto arī akustiskās un radiotehniskās ierīces. Attīstoties tehnoloģijām, bāku nozīme ir samazinājusies, bet tās turpina darboties un tiek saglabātas gadījumiem un situācijām, kad nav iespējams izmantot citas tehnoloģijas kādu tehnisku iemeslu dēļ. Daudzas bākas ir arī vēstures un arhitektūras pieminekļi. Zinātni, kas pētī bākas, sauc par faroloģiju.

Vesterheversandas bāka Vācijā

MērķisLabot

 
Bākas jūrniekiem dod ne tikai informāciju par kuģu ceļiem, bet arī brīdina par potenciālajām briesmām. Attēlā redzamas Bīčijhedas klintis un bāka Anglijas dienvidrietumos

Bākām ir trīs pamata funkcijas:

Kuģim, kas kuģo sauszemes tuvumā, ir svarīgi spēt ātri sasniegt galamērķi, dodoties pa īsāko un drošāko kuģu ceļu. Šim mērķim jūrnieki izmanto galvenokārt uz sauszemes atpazīstamus objektus, tas ir, ne tikai bākas, bet arī baznīcu torņus, citus torņus un augstas celtnes, kā arī reljefa paaugstinājumus. Savukārt naktī kuģu vadīšana jāveic paļaujoties galvenokārt uz gaismu, kuru izstaro bākas. Kad migla vai dūmaka visu padara neredzamu, jūrniekiem informācija tiek sniegta ar skaņas signāliem, kurus raida tās pašas bākas. 20. gadsimta otrajā pusē tika izstrādātas radiotehniskās ierīces. Neskatoties uz tehnoloģiju attīstību, joprojām pastāv ievērojama daļa no senākiem navigācijas līdzekļiem (lai gan ar nepārtraukti atjauninātām tehnoloģijām), jo ne visi kuģi ir aprīkoti ar jaunākajām navigācijas tehnoloģijām, tāpat daudzi jūrnieki turpina izvēlēties lietot vecos palīglīdzekļus.

VēstureLabot

Bāku priekšteči bija ugunskuri, kas tika kurināti piekrastes klintīs un citos reljefa paaugstinājumos. Pirmās bākas norādīja ieeju ostās, nevis brīdināja par potenciālajām briesmām. Kā pirmās atsauces uz to ir atrodamas Homēra sengrieķu eposos “Iliāda” un “Odiseja”, kur teikts, ka Eibojas valdnieka dēls Palamēds uzbūvēja bāku Nafplio piekrastes pilsētā. Viena no zināmākajām bākām ir Aleksandrijas bāka, kas ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem un vairs nepastāv.

Mūsdienīgās bākas sāka būvēt 18. gadsimtā. Sākotnēji tās tika celtas no koka, bet problēmas sagādāja tas, ka vētru laikā tās bieži sabruka. Pirmā bāka, kas tika celta no savstarpēji saistītiem mūra blokiem, bija 1759. gadā uzceltā bāka uz Edistonas klintīm (Eddystone Rocks) pie Plimutas, Anglijā. Savstarpēji saistīti mūra bloki palika par galveno izejmateriālu bāku celtniecībā līdz 20. gadsimtam, kad bāku celtniecībā sāka izmantot tēraudu un betonu.

Bākas LatvijāLabot

Latvijas teritorijā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastos atrodas vismaz 20 bākas. Lielākā no tām ir Miķeļbāka (bākas augstums ir 62 metri), kas ir arī augstākā bāka Baltijas valstīs. Savukārt vecākā bāka ir Ovišu bāka, kas uzcelta 1814. gadā un darbojas joprojām.

AtsaucesLabot

  1. Zigmunds Bekmanis. «Apceļosim Latvijas bākas». Latvijas Avīze, 2014-8-14. Skatīts: 2022-6-15.

Ārējās saitesLabot