Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis

Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis jeb Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas bruņinieku ordenis (angļu: Sovereign Military Hospitaller Order of Malta; S.M.H.O.M.), pilnā nosaukumā Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis (itāļu: Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodi e di Malta) ir valstisks veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību, kas izveidojies no Romas katoļu Baznīcas viduslaiku Hospitāliešu mūku-bruņinieku ordeņa. Saukts arī par Joanītu ordeni. Tā devīze ir "Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem" ((latīņu): Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum).

Maltas ordenim ir novērotāja statuss ANO. 2019. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 108 valstu diplomātiskie pārstāvji. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 13 500 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām katoļu organizācijām. Latviju pārstāv vēstnieks.

Valstiskais statuss un struktūra

Maltas ordenis ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas valstu pilsoņu pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas), kā arī 54 nacionālās komandorijas.

Mūsdienās organizāciju vada princis lielmestrs (Prince et Grand Maitre), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par lielkancleru. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (Via Condotti 68).

Ordeņa locekļi iedalās 3 kategorijās: 1. Pilntiesīgs (Justice), 2. Padevīgs (Obedience), 3a. Goda (Honor), 3b. Nepilntiesīgs (Grace) jeb Atbalstītājs (Donat). Katrai šai kategorijai ir 4 rangi: lielkrusta kavalieris; komandors (tikai 1., 2., un 3a kategorijas); bruņinieks; atbalstītājs (2., 3. kategorijas).

1., 2. un 3a kategorijās beilifa (Bailiff) tituls dod bruņiniekam lielkrusta kavaliera rangu. 1. kategorijā visi lielkrusta kavalieri ir "cienījamie" (Venerable).

Vēsture

Pamatraksts: Maltas ordeņa vēsture

Maltas ordeņa karogs

Sākotnēji tā bija Romas katoļu baznīcas Jeruzalemes hospitāļa mūku brālība. Pēc tam mūku-bruņinieku ordenis (Ordo, Order).

Vārdi "militārais" (military) un "Maltas" (of Malta) ir ordeņa vēsturiskā nosaukuma sastāvdalas, kas neatspoguļo mūsdienu realitāti, bet ir nodeva tradīcijai. Vārds "neatkarīgais" (angļu: sovereign) nosaukumam pievienots pēc 1800. gada, kad ordenis zaudēja Maltas salu, lai demonstrētu organizācijas eksteritoriālo raksturu. Vārds "Hospitaller" (hospitālais) ordeņa nosaukumam pievienots XIX gs. Nosaukums "Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis" pieņemts 1936. gadā.

Ordeņa struktūras veidošanās

Ordeņa ģerbonis uz baznīcas Florencē, Itālijā

Vēstures gaitā ordeņa vadītāja amata apzīmējums mainījās:

līdz 1099. gada vasarai "Rektors" (angļu: Rector);
1099.-1120. "Dibinātājs un Direktors" (angļu: Founder and Director);
1120.-1489. "Maģistrs", "Mestrs" (angļu: Magistery);
1489.-1805. "Lielmaģistrs", "Lielmestrs" (angļu: Grand Magistery);
1805.-1879. "Mestra leitnants" (angļu: Lieutenant Magistery);
no 1879. "Lielmaģistrs", "Lielmestrs" (angļu: Grand Magistery).

Rodas periodā 14. gadsimtā nostabilizējās Ordeņa struktūra. Vadīja visu mestrs (vēlāk lielmestrs); tā prombūtnes laikā vai periodā, kad Ordenim mestra nebija, organizāciju vadīja tā vietnieks t.s. mestra leitnants (Lieutenant Magistery). Nākamais rangā, atbildīgais par Ordeņa reliģiozo dzīvi, bija priors (Prior). Ordeņa administrāciju (Adminsitration) veidoja 8 beilifi (Bailiffs), katrs atbildīgs par savu nozari:

Lielkomandors (Grand Commander), artilērijas virspavēlnieks (Master of the Artillery) kopā ar tresaurariju (mantzinis - Treasurer) administrēja Ordeņa saimniecību, uzraudzīja revīzijas komisiju, bija tiesīgs iecelt dažos amatos zemākā ranga garīdzniekus.
Maršals (Marshal; vēlāk Lielmaršals - Grand Marshal), militārā štāba vadītājs, atbildēja par Ordeņa militāro resoru.
Hospitālietis (Hospitaller), vēlāk Lielhospitālietis (Grand Hospitaller) - kūrēja Ordeņa labdarības struktūras un slimnīcas.
Admirālis (Admiral), vēlāk Lieladmirālis (Grand Admiral) - amats parādījās pēc Svētās Zemes atstāšanas, kad Ordenis izveidoja pastāvīgu kara floti.
Turkopoliers (Turcopolier vai Turcopilier) - komandēja torkopolus (Turcopoles) - no vietējiem iedzīvotājiem komplektētas algotņu daļas Palestīnā, Maltā, Rodā, kas kā Ordeņa bruņoto spēku palīgspēki īstenoja robežu un krasta apsardzi.
Lielkanclers (Grand Chancellor) - Ordeņa kancelejas vadītājs, kūrēja diplomātisko saraksti, iekšējo lietvedību, centrālo lēmumu izpildi utt.
Lielbeilifs (Grand Bailiff) - amats ieviests 1428. gadā pēc vācu brāļu pieprasījuma, Rodas salas citadeles sv. Pētera cietokšņa (Castle of Saint Peter) garnizona komandieris, vēlāk atbildēja arī par Goco (Gozo) salas aizstāvību.

Bez tam Ordenim bija visai plaši īpašumi Eiropā, kurus sākotnēji apvienoja provincēs pēc valodas 4 lanžās (no Langues): franču, spāņu, vācu un itāļu. Vēlāk lanžas sāka dēvēt par "lielpriorijām" (Grand Priories), un klāt nāca vēl trīs: Provansas (Provence), Aviņonas (Auvergne) un Anglijas, savukārt spāņu lielpriorija tika sadalīta Aragonas (Aragon) un Kastīlijas (Castile) lielpriorijās. Šajā laikā arī radās leģenda par Ordeņa astoņstūru krustu - katrs zara stūris it kā simbolizējot vienu no 8 lielpriorijām. Katru lielprioriju kūrēja viens no augstākajiem Ordeņa hierarhiem:

Provansas lielprioriju - lielkomandors;
Aviņonas lielprioriju - maršals;
Francijas lielprioriju - hospitālietis;
Itālijas lielprioriju - admirālis;
Anglijas lielprioriju - turkopoliers;
Vācijas lielprioriju - lielbeilifs.
Aragonas lielprioriju - Drapiers (Drapier), vēlāk Lielaizbildnis (Grand Conservator);
Kastīlijas lielprioriju - lielkanclers.

XVI gs. visas lanžisas, t.i. lielpriorijas tika sadalītas 23, vēlāk 25 lielpriorijās un 20 valdījumos (Bailiwicks) (ap 1800. g.). Katrai lielpriorijai bija sava pārstāvniecība uz salas (sākumā Rodā, pēc tam Maltā) - auberga (Auberge), - kur mita lielpriorijas vadītājs, konventbailifs (Conventual Bailiff). Katra lielpriorija savukārt bija sadalīta komandorijās (Commanderies), parasti kāds teritoriāls valdījums ar Ordeņa mītni, komandora un 2-3 brāļu-bruņinieku vai brāļu-audzēkņu, kā arī lielāka skaita brāļu-kalpotāju un brāļu-garīdznieku rezidence.

Ordeņa brāļu hierarhiju veidoja 3 pamatpakāpes - 2 ticības brāļu (religious-brothers), un viena kalpotāju:

bruņinieki (Knights) - devuši mūka zvērestu un savu dzīvi veltīja Ordenim;
garīdznieki (Chaplains) - atbrīvoti no militārā dienesta, lai varētu gādāt par Ordeņa brāļu un pavalstnieku reliģiozo dzīvi;
seržanti (Serjeants-at-Arms), vēlāk brāļi-kalpotāji (Serving Brothers):
- ieroču brāļi (Brothers of Arms), kuriem līdz 1364. gadam bija tiesības uzkalpoties par bruņiniekiem;
- saimniecības brāļi (Brothers of Office) - Ordeņa saimniecības kalpotāji.

Vēlāk izveidojās ceturtā kategorija "māsas":

pilntiesīgās māsas (Sisters of Justice);
nepilntiesīgās māsas (Sisters of Grace) - dzīvoja sieviešu klosteros ar savu priori (Superior), taču atradās komandoristu pakļautībā.

Bruņinieki, ja bija labdzimuši, tika iekļauti pilntiesīgo bruņinieku kategorijā (knights of Justice), savukārt ja izcelsmes "tīrību" pierādīt nevarēja, tad padevīgo jeb nepilntiesīgo bruņinieku kategorijā (knights of Obedience, vēlāk knight of Grace), kuri nedeva pilno zvērestu. Gan tie, gan tie varēja kļūt par komandoriem. Sākot ar XVI gs. strauji pieauga laicīgo Ordenim padevīgo bruņinieku (knight of Devotion) skaits, kuri nedeva mūku zvērestu un realizēja laicīgo dzīvi, veidoja ģimenes, un kuri mūsdienās veido Ordeņa bruņinieku vairākumu.

Karjera iekšējā hierarhijā

XI-XII gs. nebija nepieciešams, lai iestātos ordenī, pierādīt savu nevainojamo izcelsmi. Pietika ar zināšanām medicīnā un bruņinieka apbruņojumu. Taču jau ap 1206. gadu ordenī bija izveidojusies iekšējā hierarhija, kuras virsslāni veidoja tikai dzimuši bruņinieki. Pakāpi zem tiem bija t.s. "dienesta brāļi" (seržanti) un ārsti, savukārt hierarhijas apakšā atradās apkalpojošais peronāls. Karadarbībā piedalījās tikai brāļi-bruņinieki un brāļi-seržanti. Bez ordeņa brāļiem, virkne iekšējo privilēģiju un ordeņa aizsardzību saņēma t.s. atbalstītāji (confratres) un dāvinātāji (donati), t.i. tie, kuri palīdzēja Ordenim vai nu ar savu rīcību, vai finansiāli.

Uz konventbeilifu un augstākiem amatiem varēja kandidēt tikai pilntiesīgie bruņinieki, savukārt no garīdznieku vidus vairāk rekrutēja priorus.

Līdz 1354. gadam komandora amatā kandidātu iecēla vietējais lielpriors (Grand Prior), taču sakarā ar visai biežajiem "draudzības vārdā" nepiemērotu kandidātu izraudzīšanas gadījumiem, šīs funkcijas pārņēma padomes lielmestrs (Grand Master in Council). Katru iecelšanu amatā apstiprināja balsojot. Bija tikai 2 izņēmumi: ik pa 5 gadiem lielmestram bija tiesības iecelt nepilntiesīgu komandoru (of Grace); ik pa 5 gadiem lielmeistaram bija tiesības iecelt komantoru viņa paša pārvaldītajā provincē. Bez tam katram prioram bija sava komandorija (Magistral commandery), kurā viņš vienpersoniski drīkstēja iecelt komandoru. Lai kļūtu par komandoru, bruņiniekam, garīdzniekam vai, retos gadījumos, brālim-kalpotājam vismaz 5 gadus nācās kalpot citiem brāļiem konventā (Convent), t.i. uz salas, un piedalīties kā minimums 3 kara flotes reidos. Pie tam pretendents varēja kļūt par komandoru tikai tajā lielpriorijā, no kuras bija cēlies (t.i. polis nevarēja kļūt par komandoru Dānijā, vai sicīlietis - Lombardijā). Pēc 5 gadu kalpošanas pierādījis, ka viņa vadībā komandorija ir uzplaukusi, komandors varēja kandidēt uz nākamo amatu hierarhijā. Pēc 15 gadu kalpošanas (no kuriem 10 vajadzēja pavadīt uz salas), viņš varēja kļūt par konventuāli (Conventual) vai kapitularbeilifu (Capitular Bailiff).

Ordeņa saistība ar Latviju

Varakļānu muižas īpašnieks Mihaels Johans Borhs kā ordeņa soģis jeb beilifs (franču: bailli, bailiff) līdzdarbojās Maltas ordeņa Polijas atzara izveidē, kad 1799. gadā Krievijas Impērijas ķeizaru Pāvilu ievēlēja par ordeņa lielmeistaru, Borhs nodibināja Krievijas lielpriorātu, kurā izveidoja vismaz 118 ordeņa komturejas. Preiļu muižas īpašnieks Jozefs Heinrihs Borhs (1751-1835) bija Maltas ordeņa komandors, ordeņa sarakstos arī citu Latgales muižnieku dzimtu locekļi (Hilzeni, Plāteri, Kēnigfelsi u.c.).

Kopš 1994. gada Latvijā darbojas Maltas Palīdzības dienests. Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā. 1996. gadā Saldus Romas Katoļu draudzē tiek organizēta Maltas Ordeņa palīdzības dienesta vienība 1999. gadā Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis piedalījās ordeņa 900 gadu svinībās Romā.

Literatūra

Burlamacchi, Maurizio (2013). Nobility, Honour and Glory: A Brief Military History of the Order of Malta. Olschki. ISBN 978-88-222-6247-9
Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis.