Vikipēdija

Heila—Bopa komēta

astronomisks objekts
(Pāradresēts no Heila-Bopa komēta)

Heila—Bopa komēta (C/1995 O1) bija ilglaicīgi redzama komēta, iespējams, ka tā ir 20. gadsimta visvairāk novērotā komēta, kā arī viena no spilgtākajām pēdējās desmitgadēs. Tā ar neapbruņotu aci bija redzama 18 mēnešus, kas ir kļuvis par rekordu. Iepriekšējais rekords piederēja 1811. gada Lielajai komētai, kuru salīdzinoši varēja redzēt divreiz mazāku laiku, tas ir, mazliet vairāk par deviņiem mēnešiem.[3]

Heila—Bopa komēta

Heila—Bopa komēta 1997. gadā
Atklājēji Alans Heils
Tomass Bops
Atklāšanas
datums		 1995. gada 23. jūlijs
Citi nosaukumi C/1995 O1
1997. gada Lielā komēta
Epoha 2450465,5[1]
(1997. gada 13. martā)
Afēlijs 370,8 AU[2]
Perihēlijs 0,914 AU[2]
Lielā pusass 186 AU
Ekscentritāte 0,995086
Apriņķošanas
periods		 2533 gadi[2]
Orbītas slīpums 89,4°
Pēdejais
perihēlijs		 1997. gada 1. aprīlī[2]

Heila—Bopa komēta tika atklāta 1995. gada 23. jūlijā aptuveni 7,2 AU attālumā no Saules, kā arī tika paredzēts, ka tā būs pietiekami spilgta, lai būtu saredzama ar neapbruņotu aci. Lai gan komētas spožumu ir diezgan grūti paredzēt, tā 1997. gada 1. aprīlī, kad tā sasniedza perihēliju, pārsteidza daudzus, jo bija spožāka, nekā tika gaidīts. Tā tika nosaukta arī par "1997. gada Lielo komētu".

Daudziem cilvēkiem, kuri ilgu laiku nebija redzējuši komētas, Heila—Bopa komēta izraisīja arī trauksmes sajūtu. Plašu publicitāti ieguva baumas, ka aiz komētas ir paslēpies citplanētiešu kuģis. Šīs baumas izraisīja pat masu pašnāvību, kuru veica sektas "Heaven's Gate" sekotāji.

Komētas atklāšana

labot šo sadaļu

Komētu neatkarīgi viens no otra atklāja divi amerikāņu novērotāji Alans Heils un Tomass Bops.[4] Heils jau bija neauglīgi pavadījis vairākus simtus stundu cerībā atrast kādu jaunu komētu, kad netālu no savām mājām Ņūmeksikas štatā viņš ap pusnakti nejauši Strēlnieka zvaigznājā pie lodveida zvaigžņu kopas M70 uzdūrās miglainam objektam, kura zvaigžņlielums bija 10,5. Heils vispirms noskaidroja, vai blakus šai lodveida kopai nav kāds cits jau zināms objekts. Turpinot pētīšanu, viņš pamanīja, ka tas ātri pārvietojas uz citu zvaigžņu fona, kas nozīmēja to, ka tas atrodas Saules sistēmā. Heils nekavējoties nosūtīja elektronisku vēstuli uz Astronomisko telegrammu centrālo biroju (CBAT), un turpmākos novērojumus veica jau tur.[5]

Savukārt Bopam nebija pašam sava teleskopa. Viņš kopā ar draugiem bija devies izbraukumā pie dabas krūts netālu no Stenfīldas, Arizonas štatā. Izmantojot savu draugu teleskopu, viņš novēroja zvaigžņu kopas un galaktikas, kad nejauši pamanīja gaismas plankumu. Salīdzinot ar zvaigžņu kartēm, kas viņam bija pieejamas, viņš saprata, ka tas ir kāds jauns, iepriekš nezināms objekts. Arī viņš nosūtīja ziņu uz CBAT.

Nākamajā rītā tika apstiprināta jaunās komētas atklāšana. Tā tika nosaukta par Heila—Bopa komētu un ieguva apzīmējumu C/1995 O1. Par atklājumu tika paziņots Starptautiskās Astronomijas savienības cirkulārā Nr.6187.[4][6] Atklāšanas brīdī komēta atradās 7,2 AU attālumā no Saules.[7]

Drīz tika atklāts, ka šī komēta ir bijusi redzama arī fotogrāfijās, kuras uzņemtas, pirms to atklāja Heils un Bops. Piemēram, tā ir redzama Terensa Dikinsona fotogrāfijā, kura uzņemta jau 1995. gada 29. maijā. Arī 1993. gada 27. aprīlī uzņemtā fotogrāfijā Roberts Maknots to varēja atrast un ieraudzīt. Tobrīd tās zvaigžņlielums bija 18, bet attālums no Saules - 13,0 AU.[7]

Pārtapšana par Lielo komētu

labot šo sadaļu
 
Komēta pie debesjuma 1997. gada sākumā

Heila—Bopa komētu ar neapbruņotu aci varēja redzēt tikai, sākot ar 1996. gada maiju.[7] Neskatoties uz to, ka komētas redzamais spožums samazinājās gada otrajā pusē,[3] zinātnieki paredzēja, ka tā būs ļoti spilgti redzama. Tā 1996. gada decembrī bija sliktāk redzama, jo bija pietuvojusies Saulei, bet 1997. gada janvārī komētu no jauna atkal varēja labi redzēt un tā bija tik spoža, ka bija redzama pat lielpilsētās, kurās parasti komētas nevar redzēt pilsētas radītās gaismas dēļ.[8]

Februārī, kad Heila—Bopa komēta arī fiziski pietuvojās Saulei, tā Saules vēja ietekmē palika vēl spožāka; tās spožums sasniedza otro lielumu.[7][9] Varēja skaidri saskatīt un atšķirt tās zilgano asti no dzeltenīgās putekļu joslas, kas palika aiz tās, iezīmējot lidojuma trajektoriju. 9. martā komēta Austrumsibīrijā un Mongolijā bija redzama arī pa dienu, jo tur bija novērojams Saules aptumsums.[10] 23. martā Heila—Bopa komēta atradās vistuvāk Zemei. Minimālais attālums līdz tai bija tikai 1,315 AU (196,7 miljons km).[11]

1997. gada 1. aprīlī komēta sasniedza savu perihēliju. Ar zvaigžņlielumu -0,7[7][9] tā spīdēja spožāk par jebkuru citu zvaigzni, izņemot Sīriusu, bet tās divas astes savstarpēji veidoja no 15 līdz 20 grādu lielu leņķi. Komētu varēja novērot uzreiz pēc krēslas iestāšanās. Lai gan lielākā daļa Lielo komētu, atrodoties perihēlijā, nav redzamas, jo tās atrodas tuvu Saulei, šoreiz tā bija redzama Ziemeļu puslodē visu nakti.

Interneta tīkla attīstība tolaik ļāva izveidot daudzas tīmekļa vietnes, kurās ikviens varēja sekot līdzi komētas lidojumam, apskatot fotogrāfijas, kuras tika uzņemtas katru dienu. Tādējādi tika piedzīvots bezprecedenta gadījums, kad sabiedrībai bija pieejama plaša informācija par visu notiekošo.[12]

Ja Heila—Bopa komēta būtu bijusi tikpat tuvu Zemei, kā 1996. gadā Hjakutakes komēta (tā aizlidoja garām zemeslodei 0,1 astronomisko vienību attālumā), tad tā būtu bijusi vēl iespaidīgāka. Tā spožumā pārspētu Veneru un sasniegtu -5 zvaigžņlielumu.

Komētas aiziešana

labot šo sadaļu

Pēc izlidošanas caur perihēliju Heila—Bopa komēta beidzot parādījās debess dienvidu puslodē. Dienvidu puslodes iedzīvotāji nevarēja izbaudīt visu komētas krāšņumu, jo tās spožums strauji noplaka, toties viņi varēja redzēt, kā 1997. gada otrajā pusē tā dodas prom. Pēdējie zināmie novērojumi ar neapbruņotu aci ir veikti 1997. gada decembrī, kas nozīmē, ka tā bija redzama 18 mēnešus. Tas ir ilgākais periods, kad ir bijusi redzama komēta. Otra visilgāk novērotā komēta ir 1811. gada Lielā komēta, kuru varēja redzēt 290 dienas, tas ir, mazliet vairāk par 9 mēnešiem.[3]

Pašlaik Heila—Bopa komēta ir aizlidojusi un tās spilgtums turpina samazināties. 2004. gada augustā tā šķērsoja Urāna orbītas robežu, bet 2008. gada vidū tā atradās 26,8 AU attālumā no Saules. Komētas neparasti ilgā aktivitāte ir ļāvusi astronomiem līdz pat šim brīdim izsekot to. 2007. gada oktobra novērojumi liecina, ka komēta ir sasniegusi 20. zvaigžņlielumu.[13] Domājams, ka komētas ilgās aktivitātes pamatā slēpjas tās gigantiskā kodola lēnā atdzišana.[14]

Tiek paredzēts, ka līdz pat 2020. gadam ar spēcīgu teleskopu palīdzību būs iespējams novērot šo komētu un tad tai būs 30. zvaigžņlielums.[15] Nākamreiz komēta atgriezīsies Zemes tuvumā ap 4390. gadu. Ir aprēķināts, ka nākamajā reizē ir 15 % varbūtība, ka Heila—Bopa komēta paliks Saules tuvumā un riņķos ap to.[16]

Orbītas izmaiņa

labot šo sadaļu

Ir aprēķināts, ka pirms 1997. gada perihēlija šķērsošanas Heila—Bopa komēta atradās Saules tuvumā pirms aptuveni 4200 gadiem.[17] Tās orbīta ir gandrīz perpendikulāra pret ekliptikas plakni, tādēļ nokļūšana kādas planētas tuvumā ir ļoti reta. Tomēr 1996. gada martā komēta aizlidoja 0,77 AU attālumā no Jupitera, kura gravitācijas lauks spēcīgi ietekmēja turpmāko tās orbītu.[17] Tā rezultātā komētas afēlijs (tālākais punkts no Saules) samazinājās no 600 AU līdz 350 AU. Arī apriņķošanas periods ap Sauli samazinājās no 4200 gadiem līdz 2400 gadiem.

Zinātniskie pētījumi

labot šo sadaļu

Nonākot Saules tuvumā, Heila—Bopa komētai uzreiz pastiprinātu uzmanību veltīja zinātnieki, tā tika intensīvi pētīta. Šajos pētījumos tika atklāts arī šis tas jauns un interesants.

Nātrija aste

labot šo sadaļu
 
Komētas nātrija aste (pa kreisi uz augšu no komētas kodola)

Viens no nozīmīgākajiem atklājumiem bija trešā veida komētas astes atklāšana. Papildus parastajām gāzu (jonu) un putekļu astēm tika atklāta vāja nātrija aste, kuru varēja reģistrēt tikai ar jaudīgiem mērinstrumentiem un sarežģītu filtru sistēmu. Nātrija plūsma jau agrāk tika novērota pie citām komētām, bet nekad iepriekš tā nebija veidojusi asti. Heila—Bopa komētai tā sastāvēja no neitrāliem atomiem un stiepās 50 miljonu kilometru garumā.[18]

Nātrija avots atradās komētas galvas iekšpusē, bet ne pašā komētas kodolā. Ir vairāki iespējamie nātrija avota veidošanās veidi, piemēram, sadursmes starp putekļu daliņām vai arī nātrija "izgrūšana" no šīm daļiņām ultravioletā starojuma dēļ. Pagaidām vēl nav noskaidrots, kurš no šiem veidiem bija noteicošais.

Interesanti, kamēr komētas putekļu aste palika aiz komētas, iezīmējot tās lidojuma trajektoriju, un jonu aste bija vērsta prom no Saules, nātrija aste bija starp tām. Tas norāda uz to, ka nātrija atomus no komētas galvas "izsvieda" gaismas spiediens.

Deitērija pārbagātība

labot šo sadaļu

Uz komētas tika atklāts liels daudzums deitērija smagā ūdens formā. Tas bija divas reizes vairāk, nekā ir atrodams okeāna ūdeņos uz Zemes. Lai gan komētu sadursmes ar Zemi varēja būt nozīmīgs ūdens avots uz Zemes, tas nevar būt vienīgais (protams, ja tāda attiecība ir uz visām komētām).[19]

Tāpat deitērijs bija sastopams arī citu ūdeņraža savienojumu sastāvos, kas savukārt norāda uz to, ka komētas ledus veidojas nevis protoplanētu diskā, bet gan starpzvaigžņu telpā. Teorētiskie modeļi norāda, ka ledus uz Heila—Bopa komētas ir izveidojies temperatūrā no 25 līdz 45 kelviniem.[19]

Organiskie savienojumi

labot šo sadaļu

Ar spektroskopa palīdzību uz Heila—Bopa komētas tika atklāti arī organiskie savienojumi, no kuriem daži iepriekš nekad nebija reģistrēti. Šīs sarežģītās molekulas varēja izveidoties kodola sastāvā vai arī ķīmisku reakciju veidā.[20]

Argona atklāšana

labot šo sadaļu

Heila—Bopa komēta kļuva par pirmo komētu, uz kuras tika atklāts argons, viena no cēlgāzēm.[21] Cēlgāzes ir ķīmiski inertas, kā arī tās ir ar dažādām vārīšanās temperatūrām. Tieši tas arī ļauj noteikt komētas ledus temperatūras izmaiņas. Piemēram, kriptons iztvaiko pie 16-20 kelviniem un uz komētas tā bija 25 reizes mazāk nekā uz Saules;[22] turpretim argona kušanas temperatūra ir 35-40 kelvini un, salīdzinot ar Sauli, uz tās bija lielāka koncentrācija.[21]

Līdz ar to ir izvirzīta hipotēze, ka Heila—Bopa komētas ledus temperatūra nekad nav bijusi zemāka par 20 K, kā arī augstāka par 40 K. Ja Saules sistēmas veidošanās nenotika pie zemākām temperatūrām, kā to ir aprēķinājuši zinātnieki, tad argona atrašanās komētā norāda uz to, ka komēta ir veidojusies aiz Neptūna kaut kur Koipera joslā, bet pēc tam pārvietojusies uz Orta mākoni.[21]

Komētas rotācija

labot šo sadaļu
 
Vielas izviršana no komētas kodola

Heila—Bopa komētas aktivitāte un gāzu izviršana ārā no komētas nenotika vienādi pa visu kodola virsmu, bet gan tikai no noteiktiem tās punktiem. Pēc tā novērošanas bija iespējams aprēķināt komētas kodola rotāciju ap savu asi. Patiešām, tika novērots, ka Heila—Bopa komētas kodols griežas, bet ik pēc atšķirīgiem laika intervāliem rotācijas periods bija atšķirīgs.[23] Tas bija, sākot ar 1 stundu un 20 minūtēm līdz pat 12 stundām un 5 minūtēm.[14][16] Griešanās ar dažādiem periodiem norāda uz to, ka komētas kodolam bija vairāk nekā viena rotācijas ass.[24]

Vēl viens periods (nosaukts par "superperiodu"), kurš ir aprēķināts izviršanas putekļiem no virsmas, ir 22 dienas garš. Bet 1997. gada martā negaidīti tika atklāts, ka laika posmā no februāra līdz martam komēta bija nomainījusi rotācijas virzienu un rotēja pretēji. Tādas komētas uzvedības patiesie cēloņi vēl joprojām ir mīkla, kaut arī tiek izvirzīta teorija, ka to izraisīja spēcīgā gāzu neperiodiskā izviršana.[14]

Diskusijas par pavadoni

labot šo sadaļu

1999. gadā tika publicēts darbs, kurā tās autors izklāsta teoriju par pavadoni, kurš varētu būt pie komētas. Tas izskaidrotu, kādēļ putekļi no komētas izplatījās tā, kā tika novērots. Darbs tika izstrādāts, balstoties uz teorētiskiem pētījumiem un nebalstās uz reāli novērotu pavadoni. Šajā darbā vēl tika paziņots, ka šim pavadonim ir jābūt ar diametru 30 km un no galvenā kodola, kura diametrs 70 km, jāatrodas 180 km attālumā.[25]

Šī darba patiesumu astronomi stipri apšauba, jo pat komētas fotogrāfijās, kas izdarītas ar Habla teleskopa augsto izšķirtspēju, netiek saskatīts otrs kodols.[26][27] Bez tam iepriekš novērotajos gadījumos, kad komētām ir divi kodoli, tikai īsu laiku tie ir bijuši stabili. Otra kodola orbīta tiek izmainīta, tiklīdz komēta pietuvojas Saulei vai arī kādai no planētām.

Ar adaptīvās optikas palīdzību 1997. gada beigās un 1998. gada sākumā tika parādīta Heila—Bopa komētas divdabīgā kodola spīdēšana,[28] bet negarantē, ka šis efekts tiešām ir radies divkāršā kodola dēļ.

Mistika par komētu

labot šo sadaļu
 
Skats uz komētu Zabriskipointā, ASV

Daudzām tautām jau kopš izseniem laikiem komētas tiek uzskatītas par ļaunu vēstošu zīmi. Uz tām viņi vienmēr ir skatījušies ar lielām aizdomām. Iespējams ilgstošās redzamības un neparastās aktivitātes dēļ, Heila—Bopa komēta kļuva par labu iemeslu daudzu ļaužu runām un baumām par pasaules gala iestāšanos gadu tūkstoša mijā.

"Atnācēju kuģis"

labot šo sadaļu

1996. gada novembrī astronoms-amatieris Čaks Šrameks no Hjūstonas, Teksasas štatā, izveidoja komētas digitālo (lādiņa saites matricas) fotoattēlu, kurā varēja saskatīt izplūdušu, mazliet pagarinātu objektu blakus Heila—Bopa komētai. Kad datorprogramma nevarēja identificēt tādu zvaigzni, Šrameks piezvanīja uz Arta Bella radio, lai paziņotu, ka ir atklājis "Saturnam līdzīgu objektu", kas seko aiz komētas. NLO entuziasti, konkrēti Kartnijs Brauns, uzreiz secināja, ka aiz komētas atrodoties citplanētiešu kosmosa kuģis.[29] Daži eksperti no astronomijas asociācijas paziņoja, ka Šrameka redzētais objekts nav nekas cits, kā zvaigzne, kuras zvaigžņlielums ir 8,5 - SAO 141894 - , kura nav parādījusies Šrameka datorprogrammā kļūdainā pielietojuma dēļ.[30] Šis fakts daļēji tika apstiprināts. Zvaigzne bija tuvumā, bet gan pavisam ar citu zvaigžņlielumu.

Vēlāk Arts Bels pat paziņoja, ka viņam pieder cits objekta uzņēmums, kurš nācis no anonīma astrofiziķa, kurš centās apstiprināt šo atklājumu. Bet astronomi Olivers Heinots un Deivids Dž. Tolens no Havajas Universitātes atbildēja, ka konkrētā fotogrāfija ir izmainīta komētas fotogrāfijas kopija.[31]

Dažus mēnešus vēlāk, 1997. gada martā reliģioza sekta, kura sevi dēvēja par "Heaven's Gate" (latviešu: "Paradīzes vārti"), veica masveida pašnāvību. Bet pirms tam viņi vēl paziņoja, ka pamet savus ķermeņus uz Zemes, lai dotos ceļojumā uz kosmosa kuģi, kurš seko Heila—Bopa komētai.[32]

Komētas mantojums

labot šo sadaļu

Gandrīz ikvienam, kurš bija redzējis Heila—Bopa komētu, tas bija skaists un brīnišķīgs elements naksnīgajās debesīs. Ilgstošais laika posms, kad bija iespējams to novērot, piedevām vēl plašais atspoguļojums presē un internetā atstāja dziļu iespaidu uz cilvēkiem, šajā ziņā pārspējot pat 1986. gada Haleja komētu. Iespējams, ka Heila—Bopa komēta kļuva par pašu "novērotāko" komētu vēsturē. Šī komēta uzstādīja vairākus rekordus. Heila—Bopa komēta ir vistālāk atklātā komēta no Saules. Tā bija (iespējams) ar vislielāko kodolu, kā arī novērota divreiz ilgāk par līdz tam visilgāk novēroto komētu.[3] Tā arī astoņas nedēļas bija spožāka par 0. zvaigžņlielumu.[9]

Papildu literatūra

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Heila—Bopa komēta

Latviešu valodā

  • Māris Krastiņš. Nāk Heila—Bopa komēta. Zvaigžņotā debess, 1996. gada vasara, 12.-13. lpp.
  • Andrejs Alksnis. Heila—Bopa komētas izskats Baldones teleskopā. Zvaigžņotā debess, 1997. gada vasara, 14.-16. lpp.
  • A.A. Heila—Bopa komēta vēl joprojām ir milzīga. Zvaigžņotā debess, 1999. gada rudens, 44. lpp.

Krievu valodā

  • Комета Хейла — Боппа: ждем с нетерпением // Природа. — 1996. — № 5. — С. 75.
  • Сурдин В. Г. Ярчайшая комета столетия // Природа. — 1996. — № 9. — С. 64.
  • Чилингарян И. Незабываемая комета // Природа. — 1997. — № 8. — С. 52—53.
  • Комета Хейла — Боппа рассказывает… // Природа. — 1999. — № 11. — С. 80.
  • Комета Хейла — Боппа всё ещё активна // Природа. — 2001. — № 9.
  • Гнедин Ю. Н. Астрономические наблюдения кометы века: новые, неожиданные результаты // Соросовский образовательный журнал. — 1999. — № 6. — С. 82—89.

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Krievu valodā:

Angļu valodā:

Atsauces un piezīmes

labot šo sadaļu
  1. ↑ Nakano, S. «NK 1553 — C/1995 O1 (Hale-Bopp)» (angliski). OAA computing section circular, 2008. gada 12. februārī. Skatīts: 2008. gada 10. novembrī.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «JPL Small-Body Database Browser: C/1995 O1 (Hale-Bopp)». 2007-10-22 last obs. Skatīts: 2008. gada 5. decembrī.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Kidger, M. R.; Hurst, G; James, N. «The Visual Light Curve Of C/1995 O1 (Hale-Bopp) From Discovery To Late 1997». Earth, Moon, and Planets. — 2004. — В. 1—3. — Т. 78. — С. 169—177. — DOI:. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 5. janvārī. Arhivēts 2018. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
  4. ↑ 4,0 4,1 «IAU Circular 6187: 1995 O1» (angliski). International Astronomical Union. 23 июля 1995. Skatīts: 2008. gada 10. novembrī.[novecojusi saite]
  5. ↑ Michael D Lemonick. «Comet of the decade. Part II.». Time magazine, 1997. gada 17. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 30. Novembris. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī. Arhivēts 2008. gada 30. Novembris Wayback Machine vietnē.
  6. ↑ Thomas Bopp. «Amateur Contributions in the study of Comet Hale-Bopp». Earth, Moon, and Planets, 1997. 307—308. lpp.[novecojusi saite]
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 Kronk, Gary W. «Comet C/1995 O1 (Hale-Bopp)» (angliski). Cometography.com. Skatīts: 2008. gada 10. novembrī.
  8. ↑ Malcolm R Browne. «Comet Holds Clues to Birth of Time». The New York Times, 1997. gada 9. martā. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Seiichi Yoshida. «Komētas C/1995 O1 (Heila-Bopa) spožuma līkne» (angliski), 2007. gada 20. decembrī. Skatīts: 2008. gada 10. novembrī.
  10. ↑ McGee, H. W.; Poitevin, P. «The total solar eclipse of 1997 March 9». Journal of the British Astronomical Association, 1997. 112—113. lpp.
  11. ↑ «Efemerīdas HORIZONS ģenerators» (angliski). JPL. Skatīts: 2008. gada 10. novembrī.
  12. ↑ «The Trail of Hale-Bopp» (angliski). Scientific American. 1997. gada 31. martā. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī.
  13. ↑ Szabó, Gy. M.; Kiss, L. L.; Sárneczky, K. «Cometary Activity at 25.7 AU: Hale-Bopp 11 Years after Perihelion» (2). The Astrophysical Journal, 2008. L121—L124. lpp. — DOI: 10.1086/588095. — arXiv:0803.1505.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 Гнедин Ю. Н. Астрономические наблюдения кометы века. — Указ. изд.
  15. ↑ Richard M. West. «Comet Hale-Bopp» (angliski). European Southern Observatory, 1997. gada 7. februārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. Augustsss. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī.
  16. ↑ 16,0 16,1 Bailey, M. E.; Emel'yanenko, V. V.; Hahn, G.; et al. «Oribital evolution of Comet 1995 O1 Hale-Bopp» (3). Monthly Notices of the Royal Astronomical Society, 1996. 916—924. lpp.
  17. ↑ 17,0 17,1 Yeomans, Don. «Comet Hale-Bopp Orbit and Ephemeris Information» (angliski). NASA/JPL, 1997. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī.
  18. ↑ Cremonese, G.; Boehnhardt, H.; Crovisier J.; et al. «Neutral Sodium from Comet Hale-Bopp: A Third Type of Tail». The Astrophysical Journal Letters, 1997. L199—L202. lpp. — DOI: 10.1086/311040
  19. ↑ 19,0 19,1 Meier, Roland; Owen, Tobias C. «Cometary Deuterium» (1—2). Space Science Reviews, 1999. 33—43. lpp. — DOI: 10.1023/A:1005269208310
  20. ↑ Rodgers, S. D.; Charnley, S. B. «Organic synthesis in the coma of Comet Hale–Bopp?» (4). Monthly Notices of the Royal Astronomical Society, 2002. L61—L64. lpp. — DOI: 10.1046/j.1365-8711.2001.04208.x
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 Stern, S. A.; Slater, D. C.; Festou, M. C.; et al. «The Discovery of Argon in Comet C/1995 O1 (Hale-Bopp)» (2). The Astrophysical Journal, 2000. L169—L172. lpp. — DOI: 10.1086/317312
  22. ↑ Krasnopolsky, V. A.; Mumma, M. J.; Abbott, M.; et al. «Detection of Soft X-rays and a Sensitive Search for Noble Gases in Comet Hale-Bopp (C/1995 O1)». Science, 1997. 1488—1491. lpp. — DOI: 10.1126/science.277.5331.1488
  23. ↑ Bergeron, Denis. «Rotācijas animācija» (angliski). NASA/JPL. Skatīts: 2008. gada 10. novembrī.
  24. ↑ Licandro, Javier; Bellot Rubio, Luis R., Boehnhardt, Hermann; et al. «The Rotation Period of C/1995 O1 (Hale-Bopp)». The Astrophysical Journal Letters, 1998. L221—L225. lpp. — DOI: 10.1086/311465
  25. ↑ Sekanina, Z. «Detection of a Satellite Orbiting The Nucleus of Comet Hale–Bopp (C/1995 O1)» (3). Earth, Moon, and Planets, 1997. 155—163. lpp. — DOI: 10.1023/A:1006230712665
  26. ↑ McCarthy, D. W.; Stolovy, S. R.; Campins, H.; et al. «Comet Hale–Bopp in outburst: Imaging the dynamics of icy particles with HST/NICMOS» (1). Icarus, 2007. 184—195. lpp.
  27. ↑ Weaver, H. A.; Feldman, P. D.; A'Hearn, M. F.; et al. «Post-Perihelion HST Observations of Comet Hale-Bopp (C/1995 O1)» (1). Icarus, 1999. 1—12. lpp. — DOI: 10.1006/icar.1999.6159
  28. ↑ Marchis, F.; Boehnhardt, H.; Hainaut, O. R.; Le Mignant, D. «Adaptive optics observations of the innermost coma of C/1995 O1. Are there a "Hale" and a "Bopp" in comet Hale-Bopp?». Astronomy & Astrophysics, 1999. 985—995. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 31. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 5. janvārī.
  29. ↑ Leon Jaroff, Willwerth, James. «The man who spread the myth». Time magazine, 1997. gada 14. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 23. Novembris. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī. Arhivēts 2008. gada 23. Novembris Wayback Machine vietnē.
  30. ↑ Burnham, Robert; Levy, David H. Great Comets. Cambridge University Press, 2000. 191. lpp. ISBN 9780521646000.
  31. ↑ David J. Tholen. «Fraudulent use of a IfA/UH picture» (angliski). European Organisation for Astronomical Research in the Southern Hemisphere, 1997. gada 15. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 30. Septembris. Skatīts: 2008. gada 8. novembrī.
  32. ↑ Robinson, Wendy Gale. «Heaven's Gate: The End» (3). Journal of Computer-Mediated Communication, 1997. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 5. janvārī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Heila—Bopa_komēta&oldid=4157165"