Gredzenūbele
Gredzenūbele (Streptopelia decaocto) ir vidēja auguma baložu dzimtas (Columbidae) putns, kas mājo plašā areālā Eiropā un Āzijā (izņemot galējos ziemeļus un ziemeļaustrumus), sastopama arī Ziemeļāfrikas pašos ziemeļos. 1980. gados introducēta Ziemeļamerikā. Ziemo ligzdošanas areālā, taču mēdz veikt dispersīvus klejojumus.[1] Tai ir divas pasugas.[2]
| Gredzenūbele Streptopelia decaocto (Frivaldszky, 1838) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Baložveidīgie (Columbiformes) |
| Dzimta | Baložu dzimta (Columbidae) |
| Apakšdzimta | Tipiskie baloži (Columbinae) |
| Ģints | Ūbeles (Streptopelia) |
| Suga | Gredzenūbele (Streptopelia decaocto) |
| Izplatība | |
 | |
 Gredzenūbele Vikikrātuvē | |
Gredzenūbele 20. gadsimtā bijusi viena no veiksmīgākajām sugām putnu pasaulē, kas izceļojusi tālu prom no sava vēsturiskā izplatības areāla un kolonizējusi jaunas platības vēsākās klimatiskās zonās.[3]
Izplatība
labot šo sadaļu.jpg)
.jpg)
Gredzenūbele līdz 19. gadsimta beigām bija sastopama tikai Āzijas subtropos un mērenajā joslā. Areāls pletās no Turcijas līdz Ķīnas dienvidiem, dienvidu virzienā pāri Indijas subkontinentam līdz Šrilankai.[3][4]
Lai arī 1838. gadā gredzenūbele tika novērota Bulgārijā, tomēr līdz pat 20. gadsimtam tā nebija bieži novērojama Eiropā. Laikā no 1900. gada līdz 1920. gadam gredzenūbele arvien biežāk tika novērota Balkānos, tad tās areāls 1945. gadā strauji izpletās ziemeļrietumu virzienā līdz Vācijai, 1953. gadā līdz Lielbritānijai, bet 1959. gadā līdz Īrijai. Fēru salas gredzenūbele sasniedza 1970. gados.[3][4]
20. gadsimtā areāls izpletās arī ziemeļu un ziemeļaustrumu virzienā līdz polārajam lokam Norvēģijā, austrumu virzienā plešoties līdz Urāliem Krievijā. Dienvidrietumu virzienā tas sasniedza Kanāriju salas un Ziemeļāfriku, areālam plešoties no Marokas līdz Ēģiptei. Arī Āzijas austrumos areāls izpletās ziemeļu virzienā līdz Ķīnas ziemeļiem, Kazahstānas dienvidaustrumiem, Korejas pussalai un Japānai (iespējams, Japānā notikusi introdukcija).[1][3][4][5][6] Ķīnā mājo trīs plašas, bet nošķirtas populācijas (ziemeļrietumos, dienvidrietumos un austrumos).[1]
Gredzenūbele 1970. gados introducēta Bahamu Salās, no kurienes izplatījusies Ziemeļamerikā. Plašākais areāls aptver ASV dienvidaustrumu štatus, fragmentāri sastopama arī citur ASV, Meksikā un Kubā. 2000. gados tā sasniegusi arī Islandi, ik pa laikam salā ieklejojot.[7]
Latvijā
labot šo sadaļuGredzenūbele Latvijā ir ne pārāk plaši izplatīta ligzdotāja un nometniece. Vairāk sastopama Latvijas rietumu un dienvidu daļas pilsētās un apdzīvotās vietās. Samērā reti tā novērojama Vidzemē. Gredzenūbele mēdz veikt dispersīvu pārvietošanos, par ko liecina regulārie novērojumi pavasarī Kolkasragā. Vietējai populācijai bija jūtams pieaugums 1970.—1980. gados, tad samazināšanās 20. gadsimta beigās. Mūsdienās, domājams, skaits ir atjaunojies 1980. gadu līmenī vai tuvu tam.[1]
Izskats
labot šo sadaļu
.jpg)
Gredzenūbele ir vidēji liela dūja ar garu asti un īsām kājām.[8] Salīdzinot ar lauku balodi, tā ir par to izteikti mazāka. Salīdzinot ar klinšu balodi, ir ar to apmēram vienā augumā, bet slaidāka un ar garāku asti.[8] Toties, salīdzinot ar tuvu radniecīgo parasto ūbeli, ir par to lielāka. Gredzenūbeles ķermeņa garums ir 30—34 cm, spārnu plētums 46—56 cm, tēviņa svars 150—260 g, mātītes 126—196 g.[8][9]
Apspalvojums gaiši smilšu brūns ar gaiši sārtām krūtīm, vēderu un galvu. Mugurpuse viegli tumšāka nekā apakšpuse. Kakla aizmugurē tai ir šaurs, melnbalts pusgredzens, bet uz gaiši pelēkās astes ir plata, balta josla. Spārnu apakšas gaiši pelēkas, spārnu lidspalvu gali tumšāk pelēki. Kājas sārtas, knābis melns, acs radzene sarkanas. Aci ieskauj šaurs, baltas vai dzeltenas ādas gredzens. Abi dzimumi izskatās vienādi. Jaunajiem putniem atšķirībā no pieaugušajiem īpatņiem kakla gredzens ir ļoti vāji attīstīts, kā arī to acis ir brūnas.[3][5][8]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
Gredzenūbele tipiski uzturas apdzīvoto vietu tuvumā (gan pilsētās, gan laukos), vietās, kur ir daudz barības un koku, kuros ligzdot. Tās ir fermas, parki un dārzi.[5][10] Ligzda parasti atrodas 1 km zonā ap kādu apdzīvotu ēku. Gredzenūbele barības ziņā nav izvēlīga. Tā ļoti bieži barojas cilvēku tiešā tuvumā, putnu barotavas ieskaitot. Lielākās populācijas parasti mājo netālu no zemnieku sētām, mājlopu un mājputnu fermām vai graudu noliktavām. Gredzenūbeles parasti barojas nelielos baros, kuros ir 10—50 īpatņi. Bet ir novēroti arī bari, kuros ir līdz 10 000 īpatņiem.[5]
Barība
labot šo sadaļuGredzenūbele ir visēdāja, galvenokārt barojas ar dažādām sēklām, graudus ieskaitot, jaunajiem augu asniem un kukaiņiem.[5][8] Reizēm tā barojas pilsētu izgāztuvēs. Ūdeni gredzenūbele dzer, to iesūcot knābī. Tai nav nepieciešams atgāzt knābi uz atpakaļu, lai padzertos.[10]
Ligzdošana
labot šo sadaļuGredzenūbelei nav noteikta ligzdošanas sezona. Tā var ligzdot jebkurā laikā, kad ir pietiekami barības resursi. Ļoti retos gadījumos gredzenūbele ligzdo ziemas periodā Ziemeļeiropā. Gadā var būt 3—4 perējumi, lai gan ir datēti pat 6 perējumi gadā.[5][10] Gredzenūbeles veido monogāmus pārus un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Ligzda ir vienkārša, no žagariem vai salmiem vaļīgi sakrauta platforma. Retos gadījumos tā oderēta ar mīkstu zāli. Atrodas kādā kokā vai biezā krūmā kāda lauka un meža robežjoslā.[8][10]
Dējumā ir 2 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst 14—18 dienas. Perē abi vecāki: pa nakti mātīte, pa dienu tēviņš. Putnēni izšķiļas nevarīgi un gandrīz kaili, tos sedz reti augošas, dzeltenīgas dūnas. Abi vecāki putnēnus baro ar graudu pienu — daļēji sagremotu graudu masu, kuru vecāki atrij, lai pabarotu mazuļus. Jaunie putni iegūst pieaugušu īpatņu apspalvojumu 15—19 dienu vecumā, lidot sāk apmēram 21 dienas vecumā.[5][8][10]
Sistemātika
labot šo sadaļuGredzenūbelei ir 2 pasugas:[2]
- Streptopelia decaocto decaocto — nominālpasuga, sastopama Eirāzijā un Ziemeļāfrikā;
- Streptopelia decaocto xanthocycla — sastopama Mjanmas centrālajā daļā.
Atsauce
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Ornitofaunistika: Gredzenūbele Streptopelia decaocto». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 29. janvārī.
- ↑ 2,0 2,1 World Bird List: Pigeons, 2018
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Snow, D. W.; Perrins, C. M. (1998). The Birds of the Western Palearctic (Concise ed.). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Hagemeijer, W. J. M., & Blair, M. J., eds. (1997). The EBCC Atlas of European Breeding Birds. Poyser, London ISBN 0-85661-091-7.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Cramp, S., ed. (1985). The Birds of the Western Palearctic 4: 340-353. ISBN 978-0-19-857507-8
- ↑ Hoyo, J. del; et al., eds. (1997). Handbook of the Birds of the World, vol. 4. Barcelona: Lynx Edicions. p. 137. ISBN 84-87334-22-9.
- ↑ «Eurasian Collared Doves in Iceland». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 26. augustā. Skatīts: 2018. gada 29. janvārī.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 «Nature Gate: Collared Dove». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 19. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 30. janvārī.
- ↑ Alive: Eurasian Collared-dove (Streptopelia decaocto)
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 Avibirds:Collared-Dove[novecojusi saite]