Gaigala
Gaigala jeb nira[1] (Bucephala clangula) ir viena no pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputniem, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Tai raksturīga Holarktiska izplatība: sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.[2] Gaigalai ir divas pasugas.[3][4] Sugas zinātniskais nosaukums atvasināts no sengrieķu un latīņu valodas, latviski tas nozīmē "buļļa galva" (boukephalos) un "skandināt" (clangere).[5]
| Gaigala Bucephala clangula (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
-_female.jpg) Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Gauru apakšdzimta (Merginae) |
| Ģints | Gaigalas (Bucephala) |
| Suga | Gaigala (Bucephala clangula) |
 Gaigala Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Gaigalas ligzdošanas areāls plešas pāri Skandināvijas, Austrumeiropas, Krievijas (līdz Kamčatkai), Mongolijas, Ķīnas ziemeļu, Kanādas, Aļaskas un ASV ziemeļu mežu un taigas zonai.[2][4]
Ziemo Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrastēs, uz dienvidiem iekšzemē lielākajā daļā Eiropas, Vidusjūras baseina austrumu daļā, Melnajā un Kaspijas jūrā, Kazahstānā, kā arī Ķīnas austrumos, Korejā un Japānā. Ziemeļamerikā gar Klusā okeāna piekrasti uz dienvidiem līdz Kalifornijas līcim, iekšzemē uz dienvidiem no ligzdošanas areāla līdz Floridai.[2][4]
Latvijā
labot šo sadaļuLatvijā gaigala ir parasta caurceļotāja visā teritorijā, kā arī ziemotāja jūrā un neaizsalušajos piejūras ezeros un citur. Samērā parasta ligzdotāja iekšzemē pie dažādām, pat nelielām, ūdenstilpēm. Vasaras otrajā pusē jūrā vietām koncentrējas lieli spalvmetēju bari.[4]
Izskats
labot šo sadaļu.jpg)
Gaigala ir vidēji liela pīle ar kompaktu, noapaļotu ķermeni, īsu kaklu, lielu galvu un īsu, tumši pelēku knābi. Sugai piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir nedaudz lielāks, un tā apspalvojums košs, atšķirīgs no mātītes apspalvojuma.[6][7] Tēviņa ķermeņa garums ir 45—51 cm, svars ap 890—1410 g, mātītes ķermeņa garums 40—50 cm, svars 500—1130 g.[8] Spārnu plētums 65—80 cm.[4][8]
Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa galva ir tumši zaļa ar metālisku spīdumu, uz vaigiem pie knābja pamatnes ovāls, balts laukums. Acis koši dzeltenas, zeltainas. Ķermeņa sāni, krūtis un kakls balti, mugura un aste melnas, spārni melnbalti. Ārpus vairošanās sezonas tēviņš kļūst līdzīgs mātītei, tikai ir par to pelēcīgāks.
Mātītei ir šokolādes brūna galva, balta kakla, samērā šaura "apkaklīte", acis gaiši dzeltenas. Ķermenis pelēkbrūns ar tumšu muguru, asti un spārniem. Knābja gals gaišs, oranždzeltens vai smilšu brūns. Jaunie putni ir līdzīgi mātītei, bet to galva ir pelēcīgi brūna. Kājas abiem dzimumiem oranžas.[6][7]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Pēc ligzdošanas sezonas gaigalas dodas uz seklajām piekrastes jūrām vai lielākiem iekšzemes ezeriem, lai kopīgi barā izdzīvotu apspalvojuma maiņas periodu, kad putni nevar lidot.[6] Baros var būt vairāki simti putnu.[7] Pirmie šādās spalvu mešanas vietās ierodas tēviņi, tā kā tie atstāj mātītes drīz pēc tam, kā sākusies perēšana. Spalvu maiņa notiek apmēram 4 nedēļu garumā. Pēc tam putni dodas uz ziemošanas vietām.[6]
Novērojama tendence, ka mātītes ziemo tālāk uz dienvidiem nekā tēviņi, bet jaunie putni vēl tālāk uz dienvidiem.[6] Ligzdošanas areālā gaigalas atgriežas apmēram februāra vidū.[6] Gaigala ir spēcīga un ātra lidotāja, tās ātrums ap 65 km/h.[7] Lai paceltos gaisā, gaigalai ir jāieskrienas. Spārnu vēdas rada svilpjošu skaņu, kas aukstā laikā ir labāk dzirdama.[7]
Barība
labot šo sadaļuGaigala galvenokārt barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem (piemēram, moluskiem, krabjiem, garnelēm, upes vēžiem, kukaiņu kāpuriem, vabolēm, u.c.), zivīm un ikriem, nelielos daudzumos barojas arī ar sēklām un sakņu gumiem.[7] Barību tā meklē salīdzinoši seklos ūdeņos, īslaicīgi (līdz 30 sek.) ienirstot zem ūdens un uzlasot to no tilpnes grunts, ar knābi pārmeklējot ūdens augus vai apgriežot apkārt nelielus akmentiņus. Niršanas laikā spārni ir cieši piekļauti pie ķermeņa, bet aste izplesta. Niršanas dziļums līdz 4 metriem.[6]
Ligzdošana
labot šo sadaļuGaigalu tēviņi ligzdošanas teritorijās ierodas pirmie. Katrs nostiprina savu ligzdošanas teritoriju, pēc tam ar īpašu izrādīšanās rituālu cenšas piesaistīt sev partneri.[6] Ligzda tiek iekārtota apmēram 15 metru augstumā no zemes, kādā koka dobumā.[6] Vienīgie putni, kas var nodrošināt gaigalas ar pietiekami lieliem koku dobumiem, ir cekulainās dzilnas un melnās dzilnas. Izmanto arī speciāli būvētos putnu būros. Mātīte ligzdu bagātīgi izklāj ar dūnām, kuras izrauj sev no krūtīm. Mātīte olas var iedēt arī citas mātītes ligzdā (īpaši, ja cita mātīte ligzdo putnu būrī) vai citu pīļu sugu ligzdā (piemēram, Islandes niras ligzdā).[6][7]
Dējumā ir 8—11 olas. Tās perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst apmēram 30 dienas. Mazuļi ligzdā paliek apmēram 24—36 stundas, pēc tam mazuļi pamet ligzdu. Māte mazuļus sauc no koka apakšas, līdz tie saņem drosmi un viens pēc otra lec lejup no lielā augstuma. Tie seko mātei uz ūdenstilpi, mazuļi spēj peldēt un paši baroties, tiem nepieciešama tikai mātes aizsardzība.
Reizēm mātīte mazuļus atstāj diezgan drīz pēc izšķilšanās. Šajos gadījumos mazuļi pievienojas citas mātītes mazuļiem. Šādi jauktu ģimeņu mazuļu bari var izveidoties arī tad, ja divas mātītes savstarpēji sakaujas par barošanās teritoriju. Kamēr mātītes plēšas, mazuļi sajaucas kopā. Pēc attiecību noskaidrošanas ne visi mazuļi aizpeld un seko tieši savai mātei.[6][7] Jaunie putni sāk lidot 55—65 dienu vecumā. Gaigala var sasniegt 20 gadu vecumu savvaļā.[7]
Sistemātika
labot šo sadaļuGaigalai ir 2 pasugas:[3]
- Bucephala clangula americana — sastopama Ziemeļamerikā;
- Bucephala clangula clangula — sastopama Eirāzijā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Putni Dabā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. maijā. Skatīts: 2017. gada 12. maijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 IUCN: Bucephala clangula
- ↑ 3,0 3,1 World Bird Names: Screamers, ducks, geese & swans
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «Ornitofaunistika: Gaigala Bucephala clangula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 11. maijā.
- ↑ Jobling, James A (2010). The Helm Dictionary of Scientific Bird Names. London: Christopher Helm. pp. 79, 110. ISBN 978-1-4081-2501-4.
- ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 «ARKive: Goldeneye (Bucephala clangula)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 26. maijā. Skatīts: 2017. gada 11. maijā. Arhivēts 2017. gada 26. maijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 7,7 7,8 «All About Birds: Common Goldeneye». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 11. maijā.
- ↑ 8,0 8,1 Alive: Common Goldeneye (Bucephala clangula)